Statuju un attēlu aizklāšana
Lai gan varētu šķist, ka aizklāt statujas un attēlus Lielā gavēņa pēdējās nedēļās ir neloģiski, Katoļu Baznīca iesaka šo praksi, lai radītu mūsos ilgas pēc Lieldienu svētdienas. Tā ir tradīcija, kas būtu īstenojama ne tikai mūsu vietējā draudzē, bet var būt arī auglīga aktivitāte, ko praktizēt “mājas baznīcā”. Romas Misālē mēs atrodam šādu norādījumu: "Amerikas Savienoto Valstu diecēzēs no [piektās] [Lielā gavēņa] svētdienas var ievērot krustu un attēlu aizklāšanas praksi baznīcā. Krucifiksi paliek aizsegti līdz Kunga ciešanu svinību beigām Lielajā piektdienā, bet attēli paliek aizsegti līdz Lieldienu vigīlijas sākumam." Tāda ir pašreizējā Baznīcas prakse, taču aizklāšana, sākot no Lielā gavēņa piektās svētdienas, ir niecīga salīdzinājumā ar to, kas tika praktizēts kādreiz. Piemēram, Vācijā pastāvēja tradīcija visu Lielā gavēņa laiku aizklāt altāri. Arī ģimenes tiek mudinātas atdarināt šo praksi un aizklāt ievērojamus reliģiskus attēlus savās mājās. Tas palīdz mums izdzīvot šo liturģisko laikposmu, jo īpaši, ja nedēļas laikā mēs nevaram apmeklēt Svēto Misi. Pretējā gadījumā mēs redzam aizklātus attēlus baznīcā tikai vienu vai divas reizes pirms Lieldienām, un tas uz mums atstāj niecīgu iespaidu. Tā ir arī skaista tradīcija, ko varam nodot tālāk saviem bērniem, kuros tas radīs interesi un padarīs šo gada laiku viņiem patiesi īpašu. Mēs ļoti daudz darām, lai izrotātu savas mājas Lieldienām, tad kāpēc gan nesagatavoties lielajiem svētkiem, izmantojot plīvurus? Kāpēc slēpt kaut ko skaistu?
Bet kāpēc censties piesegt attēlus, kas ir paredzēti, lai paceltu mūsu sirdis un prātus pretī debesīm? Pirmkārt, mēs izmantojam plīvurus, lai atgādinātu mums par īpašo laiku, kurā mēs atrodamies. Kad mēs ienākam baznīcā un pamanām, ka viss ir aizklāts, mēs uzreiz saprotam, ka kaut kas ir citādāk. Šīs pēdējās divas Lielā gavēņa nedēļas ir domātas kā tūlītējs gatavošanās laiks Svētajai Trijdienai jeb Triduum, un šie plīvuri ir spēcīgs atgādinājums, lai atbilstoši sagatavotos. Otrkārt, plīvuri pievērš mūsu uzmanību Svētās Mises laikā teiktajiem vārdiem. Kad mēs klausāmies Ciešanu aprakstu, mūsu maņas var koncentrēties uz satriecošajiem Evaņģēlija vārdiem un patiesi iejusties ainā. Treškārt, Baznīca izmanto plīvurus, lai radītu pastiprinātu Lieldienu svētdienas gaidīšanas sajūtu. Tas vēl vairāk aktualizējas, ja jūs apmeklējat ikdienas Svēto Misi un katru dienu redzat šos plīvurus. Jūs nevēlaties, lai tie tur būtu, jo tie slēpj dažus ļoti skaistus tēlus. Un tajā arī slēpjas visa būtība: plīvuriem nav jābūt tur mūžīgi. Attēliem ir jābūt atklātiem; tas ir nedabiski, ja tie ir aizklāti. Atklāšana pirms Lieldienu vigīlijas ir lielisks atgādinājums par mūsu pašu dzīvi uz zemes. Mēs dzīvojam “aizsegtā” pasaulē, prom trimdā no savām patiesajām mājām. Tikai caur mūsu pašu nāvi plīvurs tiek pacelts, un mēs beidzot spējam ieraudzīt visu mūsu dzīves skaistumu. Aleteia.org
Foto: Katedrāle.lv | 
