Bija 2000. gads, svētā Jāņa Pāvila II izsludinātā Ārkārtējā Baznīcas Jubileja, kad kristietība ienāca jaunajā gadu tūkstotī. Miljoniem svētceļnieku plūda uz Vatikānu, lai izietu pa Svētajām durvīm. Daniela Solustri, savukārt, atstāja dzimto Romu, lai iestātos Bezvainīgās Ieņemšanas klosterī Sutros, Viterbo provincē. 29 gadu vecumā viņa teica “jā” Kunga aicinājumam, pievienojoties Karmelam. Dažus gadus pirms tam Daniela bija ieguvusi universitātes diplomu filoloģijā, viņa bija saderināta un gatavojās apprecēties, taču, daudziem jauniešiem ierastais stāsts pēkšņi un negaidīti pieņēma citu pavērsienu. “Sākumā es to pārdzīvoju kā drāmu, taču vēlāk sapratu, ka Kungs man vēlējās pavēstīt kaut ko būtisku,” viņa atceras. Meitene meklē palīdzību pie garīgā tēva, uzklausa viņu, taču ieteikumam pretojas. Tomēr, saprotot, ka nākotnes plānus nāksies radikāli mainīt, viņa visu saliek Dieva rokās. “Mēs neesam tie, kas izvēlas,” viņa stāsta Vatikāna medijiem, “mēs paši esam izvēlēti. Zināmā brīdī Dievs atklāj, kādu personīgo ceļu iet, lai mēs vairāk mīlētu, atdotu labāko no sevis. Katrs paaicinājums ir Dieva stratēģija, lai spētu Viņu pazīt, mīlēt un nest citiem.” Māsa Daniela savu ceļu atklāj 2019. gadā, kad pārceļas uz Čereto di Sorano Karmelu Groseto provincē. Šajā laikā viņu jau bija piemeklējusi izkaisītā skleroze, slimība, kuras gaitā maz pamazām novājinās muskuļi. “Savā klosterdzīves ceļā,” stāsta klostermāsa, “jau biju saņēmusi iedrošinājumu novērtēt mazās lietas, bet slimībā šis aspekts kļuva vēl intensīvāks. Es iemācījos mērīt laiku citādā veidā, jo slimības dēļ no vienas puses man tas rit daudz straujāk, bet no otras – lēnāk, jo ir grūti kustēties, paveikt dažas ikdienišķas lietas, kuras pirms tam izdevās bez īpašu spēku pielietojuma, bet tagad prasa laiku. Tas man mācīja arī lielāku pacietību un dienas režīma pārveidošanu, lai pavadītais laiks vienmēr būtu kvalitatīvs, tāds, kuru neiztērēju veltīgi.” Laiks, pret kuru māsa Daniela ir iemācījusies izturēties ar lielu pietāti, tiek veltīts mākslai, rakstot ikonas un veidojot Lieldienu sveces, publicējoties un strādājot Pitiļjano-Sovanas-Orbetello diecēzes Sociālo komunikāciju nodaļā. Māsa ir uzrakstījusi jau minēto grāmatu “Adesso basta!” Šī nelielā grāmata, saskaņā ar viņas teikto, var kalpot kā jauna atslēga savas eksistences iepazīšanai. Tas nozīmē, ka uz savu dzīvi varam raudzīties kā uz problēmu sēriju, kuras esam aicināti risināt, vai arī kā uz iespēju sēriju, lai atklātu kaut ko jaunu, kaut ko, kas turpina piešķirt dzīvīgumu, neraugoties uz to, ka pirmajā acumirklī varētu šķist, ka tas ir ticis atņemts. Māsa Daniela paskaidro, ka situācijā, kad cilvēks ir spiests no daudz kā atteikties, kā tas ir noticis ar viņu, viņš tomēr izjūt dzīvības pārpilnību. Ar šiem vārdiem karmelīte vēlas iedrošināt cilvēkus savu fizisko nespēku izdzīvot šādā veidā, nemitīgi nododoties dzīvei, jo tajā vienmēr ir kas skaists. Kāpēc lai to neizmantotu? Kāpēc piekāpties nespēka priekšā? Ne velti, grāmata “Tagad pietiek” ir ne tikai brīdinājums, ar kuru mammas parasti vēršas pie saviem bērniem, lai tie neturpinātu niķoties, vai darīt kaut ko, ko nevajadzētu darīt. Māsai Danielai tas nozīmē iedrošinājumu neraudāt un nesūroties, bet lietderīgi izmantot laiku un neiztērēt žēlastību, jo ir dota dzīve, kas jādzīvo. Karmelīšu māsas liecība ir kā dzīvais ūdens šajās dienās, kad Baznīca svin Slimnieku Jubileju. Slimība – tā ir pasaule, no kuras vēlamies būt atrauti. “Cerība, ko loloju šajā Jubilejā, ir spēja piedot,” saka māsa Daniela, “mēs šo spēju nekad nespējam pietiekami labi apgūt, tāpēc mums šajā ziņā ir jāaug. Tad, kad nolemjam to iemācīties, nāk kārdinājumi, nedrošības brīži. Es personīgi ceru uz žēlastību, ko nes šis Svētais gads, tāpēc cenšos būt uzmanīgāka pret vismazākajām sirds ierosmēm, lai iepazītu tās apslēptos stūrīšus, kā arī trauslumu, ko nespēju pieņemt un uzticēt Kungam, lai Viņš varētu pie tā strādāt. Tas ir visdrošākais ceļš, kāds vien pastāv.” Vaticannews.va |
