Francisks arī norāda, ka mums ir jāatvieglo sava nasta, lai iegūtu brīvāku sirdi un attālinātos no pašpietiekamības un individuālisma, lai mēs vairs nebūtu vieni. Vatikāns arī šoreiz publicēja pāvesta trešdienas vispārējai audiencei sagatavoto katehēzes tekstu. Tajā lasām: «Dārgie brāļi un māsas, šodien mēs pievēršamies vēl vienai no evaņģēlijos aprakstītajām Jēzus tikšanās epizodēm. Tomēr šoreiz sastaptajai personai nav vārda. Evaņģēlists Marks viņu sauc vienkārši par “kādu cilvēku” (10,17). Tas ir cilvēks, kurš kopš jaunības ir ievērojis baušļus, bet, neskatoties uz to, vēl nav atradis savas dzīves jēgu. Viņš to meklē. Iespējams, viņš ir tāds, kurš nav pieņēmis galīgu lēmumu, neraugoties uz to, ka viņš izskatās pēc apņēmīga cilvēka. Papildus lietām, ko darām, upuriem vai panākumiem, tas, kas patiešām ir svarīgi, lai būtu laimīgi, ir tas, ko mēs nesam savā sirdī. Ja kuģim ir jāizbrauc un jāatstāj osta, lai kuģotu atklātā jūrā, tas var būt brīnišķīgs kuģis ar izcilu apkalpi, bet, ja tas neizvilks balastu un enkurus, kas to tur, tas nekad nespēs iziet. Šis cilvēks ir uzbūvējis sev greznu kuģi, bet viņš ir palicis ostā! Kad Jēzus iziet uz ceļa, šis cilvēks pieskrien pie Viņa, nometas ceļos un jautā: “Labais Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvi?” (17. p.). Pievērsiet uzmanību darbības vārdiem: “Kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvi?”. Tā kā Likuma ievērošana nedeva viņam laimi un drošību, ka ir izglābts, viņš vēršas pie mācītāja Jēzus. Pārsteidzoši ir tas, ka šis cilvēks nepazīst nesavtības vārdu krājumu! Viņam šķiet, ka viss pienākas. Viss ir pienākums. Mūžīgā dzīve viņam ir mantojums, kaut kas, kas tiek iegūts, jo viņam ir uz to tiesības, rūpīgi ievērojot saistības. Bet kāda vieta šādā dzīvē, pat ja tā noteikti ir laba, var būt mīlestībai? Kā vienmēr, Jēzus pārsniedz ārēji redzamo. Kamēr šis vīrs Jēzus priekšā izklāsta savu skaisto “curriculum” [dzīves aprakstu], Jēzus iet tālāk un ieskatās iekšienē. Marka lietotais darbības vārds ir ļoti zīmīgs: “To uzlūkodams” (21. p.). Tieši tāpēc, ka Jēzus ieskatās katra no mums iekšienē, Viņš mūs mīl tādus, kādi mēs patiesībā esam. Ko Viņš būs ieraudzījis šajā cilvēkā? Ko Jēzus redz, kad Viņš ieskatās mūsos un mīl mūs, neskatoties uz mūsu izklaidēm un grēkiem? Viņš redz mūsu trauslumu, bet arī mūsu vēlmi būt mīlētiem tieši tādiem, kādi esam. Evaņģēlijs saka: “Jēzus, to uzlūkodams, to iemīlēja” (21. p.). Jēzus mīl šo cilvēku, pirms vēl ir izteicis aicinājumu sekot. Viņš mīl viņu tādu, kāds viņš ir. Jēzus mīlestība ir bez atlīdzības: tas ir tieši pretēji nopelnu loģikai, kas apgrūtina šo cilvēku. Mēs esam patiesi laimīgi, kad saprotam, ka esam mīlēti šādā veidā, bez atlīdzības, no žēlastības. Un tas attiecas arī uz mūsu savstarpējām attiecībām: kamēr vien mēs centīsimies nopirkt mīlestību vai to izlūgties, šīs attiecības nekad neļaus mums justies laimīgiem. Piedāvājums, ko Jēzus izsaka šim cilvēkam, ir mainīt savu dzīvesveidu un attiecības ar Dievu. Jo Jēzus atzīst, ka viņam, tāpat kā mums visiem, iekšā kaut kā trūkst. Tā ir vēlme būt mīlētiem, ko mēs nesam savā sirdī. Mums kā cilvēciskām būtnēm ir kāda brūce, caur kuru var iziet mīlestība. Lai aizpildītu šo trūkumu, mums nav nepieciešams “pirkt” atzinību, mīlestību, uzmanību; tā vietā mums ir “jāpārdod” viss, kas mūs nomāc, lai padarītu savu sirdi brīvāku. Mums nav nepieciešams turpināt ņemt sev, bet gan dot nabagiem, darīt pieejamu, dalīties. Visbeidzot, Jēzus aicina šo cilvēku nepalikt vienatnē. Viņš to aicina sekot Viņam, palikt saiknē, dzīvot attiecībās. Tikai tā būs iespējams izkļūt no anonimitātes. Mēs varam dzirdēt savu vārdu tikai attiecībās, kurās kāds mūs sauc. Ja paliksim vieni, mēs nekad nedzirdēsim savu vārdu un paliksim “kādi”, anonīmi. Iespējams, tieši tāpēc, ka mēs mūsdienās dzīvojam pašpietiekamības un individuālisma kultūrā, mēs jūtamies vēl nelaimīgāki, jo vairs nedzirdam savu vārdu, ko izrunā kāds, kurš mūs bez atlīdzības mīl. Šis cilvēks nepieņem Jēzus aicinājumu un paliek viens, jo viņa dzīves balasts notur viņu ostā. Skumjas ir zīme, ka viņš nav spējis izbraukt. Dažreiz mēs domājam, ka tās ir bagātības, bet tā vietā tās ir tikai nastas, kas mūs kavē. Cerība ir tāda, ka šis cilvēks, tāpat kā ikviens no mums, agrāk vai vēlāk mainīsies un nolems iziet jūrā. Māsas un brāļi, uzticēsim Jēzus Sirdij visus tos, kas ir noskumuši un neizlēmīgi, lai viņi sajustu Kunga mīlošo skatienu, kas, maigi mūs uzlūkojot, ir aizkustināts.» Vaticannews.va |
