“Svētīgu Pūpolu svētdienu un svētīgu Kluso nedēļu!” – sacīja pāvests Palmu jeb Pūpolu svētdienas Euharistijas svinību noslēgumā, uzrunājot Romas un visas pasaules ticīgos. Pēc šiem vārdiem viņš vēl kādas 10 minūtes uzkavējās Svētā Pētera laukumā, sveicinot klātesošos. Tāpat kā pagājušajā svētdienā, Romas bīskaps arī šoreiz negaidīti ieradās laukumā pie ticīgajiem. Pēc tam viņš devās uz baziliku, lai lūgtos pie apustuļa Pētera un svētā Pija X kapiem, un Benediktam XV veltītā pieminekļa. Tā kā pāvestam pēc hospitalizācijas vēl ir jāatveseļojas, tad Palmu svētdienas Svēto Misi celebrēja viņa nozīmētais kardināls Leonardo Sandri, kurš ir Kardinālu kolēģijas vicedekāns. Viņš arī nolasīja Romas bīskapa iepriekš sagatavoto homīliju. Homīlijas pilnais teksts: «Slavēts lai ir Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā!» (Lk 19,38). Tā ļaužu pūlis slavē Jēzu, kad Viņš ienāk Jeruzalemē. Mesija ieiet pa Svētās pilsētas vārtiem, kas ir plaši atvērti, lai uzņemtu To, kurš pēc dažām dienām iznāks nodots un notiesāts, nesot krustu. Arī mēs šodien sekojām Jēzum, vispirms svinīgā gājienā un pēc tam ciešanu ceļā, uzsākot Lielo nedēļu, kas mūs sagatavo Kunga ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpumu svinēšanai. Skatoties cauri pūlim uz karavīru sejām un sieviešu asarām, mūsu uzmanību piesaista kāds svešinieks, kura vārds negaidīti parādās Evaņģēlijā – Sīmanis no Kirēnes. Šo cilvēku karavīri aizturēja un «uzlika viņam krustu, lai to nestu aiz Jēzus» (Lk 23,26). Sīmanis tajā brīdī nāca no lauka, gāja garām, un tika ierauts notikumā, kas viņu nospieda kā smaga nasta uz pleciem. Ejot uz Golgātu, mirkli pārdomāsim Sīmaņa žestu, ieskatīsimies viņa sirdī un iesim viņa pēdās blakus Jēzum. Pirmkārt, tas ir neviennozīmīgs žests. No vienas puses, Sīmanis no Kirēnes bija spiests nest krustu: viņš palīdz Jēzum nevis pārliecības, bet piespiešanas dēļ. No otras puses, viņš atklāj, ka personīgi piedalās Kunga ciešanās. Jēzus krusts kļūst par Sīmaņa krustu. Bet ne tā Sīmaņa, ko sauca par Pēteri, kurš bija apsolījis vienmēr sekot savam Mācītājam. Šis Sīmanis pazuda nodevības naktī pēc tam, kad bija apliecinājis: «Kungs, es esmu gatavs iet ar Tevi cietumā un nāvē» (Lk 22,33). Tagad Jēzum aiz muguras iet nevis māceklis, bet gan kirēnietis. Skolotājs bija skaidri mācījis: «Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz pats sevi un ik dienas ņem savu krustu un seko man» (Lk 9,23). Sīmanis no Galilejas runā, bet nedara. Sīmanis no Kirēnes dara, bet nerunā: starp viņu un Jēzu nav dialoga, netiek izrunāts neviens vārds. Starp viņu un Jēzu ir tikai krusta koks. Lai zinātu, vai kirēnietis palīdzēja nomocītajam Jēzum, ar kuru viņam bija jādalās sāpēs, vai arī nicināja Viņu; lai saprastu, vai viņš nesa krustu vai tikai to pacieta, mums ir jāielūkojas viņa sirdī. Kamēr Dieva sirds, sāpju caurdurta, atveras, atklājot savu žēlsirdību, tikmēr cilvēka sirds paliek noslēgta. Mēs nezinām, kas mājo kirēnieša sirdī. Centīsimies iejusties viņa vietā: vai mēs jūtam dusmas vai žēlumu, skumjas vai aizkaitinājumu? Ja mēs atceramies, ko Sīmanis darīja Jēzus labā, tad atcerēsimies arī to, ko Jēzus darīja Sīmaņa labā – tāpat kā manā, tavā, visu mūsu labā: Viņš atpestīja pasauli. Koka krusts, ko nesa kirēnietis, ir Kristus krusts, kurš nes visu cilvēku grēkus. Viņš to nes no mīlestības pret mums, paklausībā Tēvam (Lk 22,42), ciezdams kopā ar mums un par mums. Kirēnietis negaidītā un šokējošā veidā iesaistās pestīšanas vēsturē, kur neviens cilvēks nav svešs, neviens nav svešinieks. Iesim Sīmaņa pēdās, jo viņš mums māca, ka Jēzus nāk pretī ikvienam cilvēkam un jebkurā situācijā. Redzot daudzus vīriešus un sievietes, kurus naids un vardarbība dzen pa Golgātas ceļu, neaizmirsīsim, ka Dievs šo ceļu pārveidoja par pestīšanas vietu, jo Viņš pats to nogāja, atdodot savu dzīvību par mums. Cik daudz kirēniešu palīdz nest krustu! Vai mēs viņus atpazīstam? Vai mēs redzam Kungu to sejās, kurus plosa karš un nabadzības posts? Saskaroties ar ļaunuma netaisnību, Kristus krusta nešana nekad nav veltīga; patiesi, tas ir viskonkrētākais veids, kā dalīties Viņa glābjošajā mīlestībā. Jēzus ciešanas kļūst par līdzjūtību, kad mēs sniedzam roku tiem, kas tās vairs nevar izturēt, kad pieceļam tos, kas ir pakrituši, kad apskaujam tos, kas ir izmisuši. Brāļi un māsas, lai piedzīvotu šo lielo žēlsirdības brīnumu, Klusajā nedēļā izvēlēsimies, kā nest krustu: nevis uz pleciem, bet sirdī. Un ne tikai mūsu pašu, bet arī tā cilvēka, kas cieš mums līdzās, krustu; varbūt tā nezināmā cilvēka, ar kuru nejaušība – bet vai tiešām nejaušība? – mūs saveda kopā. Sagatavosimies Kunga Lieldienām, kļūstot viens otram par kirēniešiem. Vaticannews.va |
