Katehēzes pilnais teksts: «Dārgie brāļi un māsas, pēc pārdomām par Jēzus tikšanos ar dažām Evaņģēlijā minētām personām, sākot ar šo katehēzi, es vēlos runāt par līdzībām. Kā mēs zinām, tie ir stāsti, kuros tiek izmantoti tēli un situācijas no ikdienas realitātes. Tāpēc līdzības ietekmē arī mūsu dzīvi. Tās mūs izaicina. Un tās aicina mūs ieņemt nostāju: kur es esmu šajā stāstā? Sāksim ar slavenāko līdzību, kuru mēs visi, iespējams, atceramies no bērnības: līdzību par tēvu un viņa diviem dēliem (Lk 15,1-3,11-32). Tajā mēs atklājam Jēzus evaņģēlija būtību, tas ir, Dieva žēlsirdību. Evaņģēlists Lūkass uzsver, ka Jēzus stāsta šo līdzību farizejiem un rakstu mācītājiem, kuri kurnēja par to, ka Viņš ēda kopā ar grēciniekiem. Šī iemesla dēļ varam teikt, ka šī līdzība adresēta tiem, kuri ir apmaldījušies, bet paši to nezina un tiesā citus. Evaņģēlijs dāvā mums cerības vēsti, atgādinot, ka jebkurā vietā, kur mēs esam apmaldījušies, lai arī cik tālu mēs būtu aizgājuši, Dievs vienmēr nāk mūs meklēt! Varbūt esam klaiņojuši kā avis, atstājot pļavu, lai ganītos citur, vai arī esam atpalikuši noguruma dēļ (Lk 15,4-7). Varbūt mēs esam pazuduši kā tā monēta, kas nokrita zemē un vairs nav atrodama, vai arī kāds to kaut kur nolika, bet neatceras kur. Varbūt mēs esam pazaudējuši sevi, tāpat kā šī tēva divi dēli: jaunākais, jo viņam apnika būt attiecībās, kuras, viņaprāt, bija pārāk prasīgas; bet arī vecākais bija pazudis, jo nepietiek palikt mājās ar lepnības un aizvainojuma pilnu sirdi. Mīlestība vienmēr ir apņemšanās; vienmēr kaut ko zaudējam, lai satiktu otru. Līdzībā jaunākais dēls domā tikai par sevi, kā tas notiek bērnības un pusaudža gados. Patiesībā arī mēs redzam sev apkārt daudzus pieaugušos, kuri sava egoisma dēļ nespēj veidot un uzturēt attiecības. Viņi maldās, domājot, ka atrod sevi, bet tā vietā viņi pazaudē sevi, jo tikai tad, kad dzīvojam kādam, mēs patiesi dzīvojam. Šis jaunākais dēls, tāpat kā mēs visi, ilgojas pēc sirsnības, viņš vēlas būt mīlēts. Bet mīlestība ir dārga dāvana, un pret to jāizturas uzmanīgi. Tā vietā viņš to izšķērdē, izpārdod, neciena. To viņš saprot bada laikos, kad neviens par viņu nerūpējas. Pastāv risks, ka šādos brīžos mēs sākam lūgt palīdzību un pieķeramies pirmajam sastaptajam saimniekam. Šādi pārdzīvojumi rada mūsos izkropļotu pārliecību, ka varam būt attiecībās tikai kā kalpi, it kā mums būtu jāatlīdzina vaina, vai arī it kā patiesa mīlestība nevarētu pastāvēt. Patiesībā, jaunākais dēls, kad ir sasniedzis zemāko punktu, sāk domāt atgriezties tēva mājās, lai paceltu no zemes dažas mīlestības drupatas. Tikai tie, kas mūs patiesi mīl, var mūs atbrīvot no šīs viltus mīlestības vīzijas. Mūsu attiecībās ar Dievu mums ir tieši šāda pieredze. Lielais mākslinieks Rembrants savā slavenajā gleznā (attēlā) lieliski attēloja pazudušā dēla atgriešanos. Mani īpaši pārsteidz divas detaļas: jaunajam vīrietim ir noskūta galva kā nožēlas pilnam grēciniekam, bet tā izskatās arī pēc bērna galvas, jo šis cilvēks piedzimst no jauna. Un tad tēva rokas: viena roka ir vīrieša, otra sievietes, lai aprakstītu spēku un maigumu piedošanas apskāvienos. Tieši vecākais dēls ir tas, kurš pārstāv tos, kuriem adresēta līdzība: viņš ir dēls, kurš vienmēr palika mājās ar tēvu, bet bija tālu no viņa, tālu savā sirdī. Iespējams, arī šis dēls būtu gribējis aiziet, taču baiļu vai pienākuma dēļ viņš palika šādās attiecībās. Tomēr, ja tu pielāgojies pret savu gribu, tu sāc sevī krāt dusmas, un agrāk vai vēlāk šīs dusmas eksplodē. Paradoksālā kārtā tieši vecākais dēls ir tas, kurš galu galā riskē palikt ārpus mājas, jo viņš nedalās sava tēva priekā. Tēvs iznāk pretī arī viņam. Viņš tam nepārmet un neaicina pildīt savus pienākumus. Viņš vienkārši vēlas, lai dēls sajustu viņa mīlestību. Viņš aicina to iekšā un atstāj durvis vaļā. Šīs durvis paliek atvērtas arī mums. Tas patiesībā ir iemesls cerībai: mēs varam cerēt, jo zinām, ka Tēvs mūs gaida, redz mūs no tālienes un vienmēr atstāj durvis vaļā. Dārgie brāļi un māsas, pajautāsim sev, kur šajā brīnišķīgajā stāstā atrodamies mēs. Un lūgsim Dievam Tēvam žēlastību, lai mēs spētu atrast ceļu uz mājām.» Vaticannews.va | 
