Pāvesta homīlijas pilnais teksts: «Dārgie bīskapi un priesteri, dārgie brāļi un māsas! Jēzus ir «Alfa un Omega, Tas, kurš ir, kurš bija un kurš nāks, Visvarenais» (Atkl 1,8). Šis Jēzus, par kuru raksta Lūkass, Nācaretes sinagogā ir starp tiem, kuri pazīst Viņu kopš bērnības un tagad brīnās par Viņu. Atklāsme – «apokalipse» – tā piedāvā sevi laika un telpas robežās: tai ir miesa kā eņģe, kas atbalsta cerību. Jēzus miesa un mūsu miesa. Bībeles pēdējā grāmata stāsta par šo cerību. Jēzus to dara oriģinālā veidā, visas apokaliptiskās bailes izkausē krustā sistās mīlestības saulē. Jēzū atveras vēstures grāmata un to varam lasīt. Arī mums, priesteriem, ir sava vēsture. Lielajā ceturtdienā atjaunojot priesterības solījumus, atzīstam, ka varam to izprast tikai Jēzū no Nācaretes. «Viņš, kurš mūs mīlējis un savām asinīm nomazgājis mūsu grēkus» (Atkl 1,5) atver arī mūsu dzīves grāmatu un māca mums meklēt fragmentus, kas atklāj misijas jēgu un nozīmi. Kad ļaujam Viņam mūs mācīt, mūsu dzīve kļūst par cerības kalpojumu, jo katrā mūsu dzīves stāstā Dievs paver jubileju, tas ir, žēlastības laiku un oāzi. Pajautāsim sev: vai es cenšos lasīt savas dzīves notikumus? Vai arī baidos to darīt? Tauta radīs mierinājumu tad, kad mūsu dzīvē sāksies jubileja: ne reizi divdesmit piecos gados – cerēsim! – bet gan priestera ikdienas tuvībā ar saviem ticīgajiem, kurā piepildās taisnības un miera pravietojumi. «Viņš mūs ir darījis par valstību un priesteriem savam Dievam un Tēvam» (Atkl 1,6). Lūk, tā ir Dieva tauta. Šī priesteru valstība nav tas pats, kas garīdzniecība. «Mēs», ko veido Jēzus, ir tauta, kuras robežas mēs nevaram saskatīt, kuras mūri un paražas sabrūk. Tas, kurš saka: «Redzi, es visu daru jaunu» (Atkl 21,5), ir saplēsis tempļa priekškaru un sagatavojis cilvēcei dārzu-pilsētu, jauno Jeruzalemi, kuras durvis vienmēr ir atvērtas. Jēzus lasa un māca mums lasīt, lai atklātu priesterības kalpojumu kā tīru kalpojumu priesteriskajai tautai, kas apdzīvos pilsētu, kurai nav nepieciešams templis. Jubilejas gads mums, priesteriem, ir īpašs aicinājums sākt no jauna atgriešanās zīmē, kļūt par cerības svētceļniekiem, atmest klerikālismu un būt par cerības vēstnešiem. Protams, ja Jēzus ir mūsu dzīves Alfa un Omega, tad arī mēs varam piedzīvot nesapratni un domstarpības, ko Viņš piedzīvoja Nācaretē. Gans, kas mīl savu tautu, nemeklē vienprātību un apstiprinājumu par katru cenu. Mīlestības uzticība atgriež, pirmie to atzīst nabadzīgie, bet pamazām tā vājinās un velk arī citus. «Redzi, […] Viņu redzēs katra acs, pat tie, kas Viņu caurdūruši, un Viņa dēļ visas zemes ciltis sitīs krūtīs. Jā, āmen!» (Atkl 1,7). Dārgie, mēs esam sapulcējušies šeit, lai padarītu par saviem un atkārtotu vārdus «jā, āmen!». Tas ir Dieva tautas ticības apliecinājums: «Jā, tā ir stipra kā klints!» Jēzus ciešanas, nāve un augšāmcelšanās, ko mēs gatavojamies izdzīvot, ir zeme, uz kuras stingri balstās Baznīca un tajā arī mūsu priesteriskais kalpojums. Kāda ir šī zeme? Kādā humusā varam ne tikai izdzīvot, bet arī uzplaukt? Lai to saprastu, mums ir jāatgriežas Nācaretē, kā to saprata svētais Šarls de Fuko. «Viņš nonāca Nācaretē, kur bija uzaudzis, un pēc sava ieraduma sabata dienā iegāja sinagogā un piecēlās lai lasītu» (Lk 4,16). Šeit mēs redzam vismaz divus ieradumus: apmeklēt sinagogu un lasīt. Labi ieradumi stiprina mūsu dzīvi. Tie var vājināties, bet tie atklās, kur ir mūsu sirds. Jēzus sirds bija iemīlējusi Dieva Vārdu: jau divpadsmit gadu vecumā Viņš to saprata, un tagad, būdams pieaudzis, Svētie Raksti bija Viņa mājas. Lūk, tā ir augsne, dzīvībai svarīgais humus, ko atrodam, kļūstot par Viņa mācekļiem. «Viņam pasniedza pravieša Isaja grāmatu, un, to atvēris, Viņš atrada fragmentu» (Lk 4,17). Jēzus zina, ko meklē. Sinagogas rituāls pieļāva, ka pēc Toras izlasīšanas katrs rabīns varēja sameklēt pravietiskus fragmentus, lai aktualizētu vēstījumu. Bet šeit ir kas vairāk: tā ir Viņa dzīves lappuse. Lūkass ar to grib teikt, ka no daudziem pravietojumiem Jēzus izvēlas, kuru no tiem piepildīt. Dārgie priesteri, katram no mums ir Vārds, kuru jāīsteno. Katram no mums ir saikne ar Dieva Vārdu, kas nāk no tālienes. Mēs varēsim to nodot citiem tikai tad, kad Bībele būs mūsu pirmās mājas. Tajā katram no mums ir lappuses, kas ir īpaši dārgas. Tas ir skaisti un ļoti svarīgi! Palīdzēsim arī citiem atrast savas dzīves lappuses, piemēram, līgavai un līgavainim, kuri izvēlas lasījumus laulības svinībām, vai arī tiem, kas sēro un meklē Rakstu fragmentus, lai uzticētu aizgājēja dvēseli Dieva žēlsirdībai un kopienas lūgšanām. Katra mūsu ceļa sākumā ir aicinājuma lappuse. Caur to Dievs mūs joprojām aicina rūpēties, lai mūsu mīlestība neatdzistu. Taču katram no mums ir svarīga arī Jēzus izvēlētā lappuse. Mēs sekojam Viņam un esam iesaistīti Viņa misijā. «Viņš atvēra tīstokli un atrada fragmentu, kurā bija rakstīts: «Kunga Gars ir pār mani; jo viņš ir svaidījis mani nest prieka vēsti nabagiem. Viņš ir sūtījis mani pasludināt atbrīvošanu gūstekņiem un akliem acu gaismu; salauztos darīt brīvus, pasludināt Kunga žēlastības gadu. Un, grāmatu aizvēris, Viņš to atdeva kalpotājam un apsēdās» (Lk 4, 18-19). Tagad visu mūsu acis ir vērstas uz Viņu, kurš tikko ir pasludinājis jubileju. Viņš to darīja ne tā kā tie, kas runā par citiem. Viņš teica: «Kunga Gars ir pār mani», un to teica kā tas, kurš zina, par kādu Garu runā. Viņš piebilda: «Šodien ir piepildījušies Raksti, ko jūs esat dzirdējuši». Tas ir brīnišķīgi: Vārds kļūst par realitāti. Tagad runā darbi, vārdi piepildās. Tas ir kaut kas jauns un spēcīgs. «Lūk, Es visu daru jaunu». Nav ne žēlastības, ne Mesija, ja solījumi paliek tikai solījumi, ja tie nekļūst par realitāti šeit uz zemes. Viss mainās. Tas ir Gars, ko mēs piesaucam pār savu priesterību: mēs esam tajā ietērpti, un Jēzus Gars joprojām ir mūsu kalpojuma klusais varonis. Cilvēki sajūt viņa elpu, kad mūsos vārdi kļūst par realitāti. Pirmām kārtām nabagiem, arī bērniem, pusaudžiem, sievietēm un pat tiem, kuri ievainoti attiecībās ar Baznīcu, ir Svētā Gara «oža»: viņi to atšķir no citiem pasaulīgajiem gariem, atpazīst to sludināšanas un mūsu dzīves sakritībā. Mēs varam kļūt par īstenotu pravietojumu, un tas ir brīnišķīgi! Svētā Hrizma, ko mēs šodien iesvētām, apzīmogo šo pārveidojošo noslēpumu dažādos kristīgās dzīves posmos. Un esiet uzmanīgi: nekad nekrītiet izmisumā, jo tas ir Dieva darbs. Tici, jā! Tici, ka Dievs tevi nepievils! Dievs nekad nepieviļ. Atcerēsimies vārdus no Ordinācijas: «Lai Dievs pabeidz to darbu, ko Viņš tevī ir iesācis.» Un tā ir taisnība. Tas ir Dieva, nevis mūsu darbs: sludināt labo vēsti nabagiem, atbrīvošanu ieslodzītajiem, redzi aklajiem, brīvību apspiestajiem. Ja Jēzus atrada grāmatā šo fragmentu, tad šodien viņš turpina lasīt arī mūsu dzīves grāmatā. Pirmkārt, tāpēc, ka Viņš līdz pat pēdējai dienai nes mums Labo vēsti, atbrīvo mūs no cietuma, atver acis, noņem uz mūsu pleciem uzlikto nastu. Un tad, aicinot mūs savā misijā un noslēpumaini ievedot savā dzīvē, Viņš caur mums atbrīvo arī citus. Parasti mēs to pat nepamanām. Tāpat kā Viņa arī mūsu priesterība kļūst par jubilejas kalpojumu, bez mežraga un taures skaņām. Tā kļūst par veltīšanos, kas ir nevis skaļa, bet radikāla un brīva. Tā ir Dieva Valstība, par kuru tiek stāstīts līdzībās, tā ir aktīva un nemanāma kā ieraugs, klusa kā sēkla. Cik reižu mūsos to ir pamanījuši mazie? Un vai mēs spējam pateikt paldies? Tikai Dievs zina, cik bagātīga būs raža. Mēs, strādnieki, izjūtam darba grūtības un ražas novākšanas prieku. Mēs dzīvojam saskaņā ar Kristu, dzīvojam mesiāniskajā laikmetā. Tāpēc dzīsim prom izmisumu! Atlīdzība un parādu atlaišana, atbildības un resursu sadale: tas ir tas, ko sagaida Dieva tauta. Kristības spēkā tā ir priesteriskā tauta, kas vēlas ņemt aktīvu dalību. Eļļas, kuras mēs iesvētām šajos svētkos, ir paredzētas tās mierinājumam un mesiāniskajam priekam. Lauks ir pasaule. Mūsu kopīgās mājas, kas smagi ievainotas, un cilvēciskā brālība, kas atstumta, bet nesalaužama, mudina mūs izdarīt izvēli. Dieva pļaujas lauks ir visiem: tas ir dzīvs lauks, kas dod simtreiz vairāk nekā iesēts. Lai prieks par Valstību, kas atalgo visas pūles, iedvesmo mūs mūsu misijā. Patiesībā katrs strādnieks zina laiku, kad nekas neaug. Arī mūsu dzīvē tādu laika periodu ir pietiekami daudz. Dievs dod izaugsmi un svaida savus kalpus ar prieka eļļu. Dārgie ticīgie, cerības cilvēki, lūdziet šodien par priesteru prieku. Lai pie jums atnāk Svēto Rakstu apsolītā un ar sakramentiem stiprinātā atbrīvošana. Mūs nomāc bailes un ieskauj liela netaisnība, bet jauna pasaule jau ir sākusies. Dievs tik ļoti mīlēja pasauli, ka deva mums savu Dēlu, Jēzu. Viņš dziedē mūsu brūces un nožāvē mūsu asaras. «Redzi, viņš nāk ar mākoņiem» (Atkl 1,7). Viņam pieder valstība un godība mūžīgi mūžos. Āmen.» Vaticannews.va |
