Kardināls Re bija pāvesta speciāli nozīmēts šo liturģijas svinību vadīšanai. Tajās piedalījās aptuveni 5000 ticīgo. Svētais tēvs, kurš bija garīgi klātesošs, savā homīlijā aicināja ticīgos dot vietu Augšāmcēlušā gaismai un kļūt par cerības nesējiem pasaulei. Kopā ar kardinālu Re Svēto Misi koncelebrēja 34 kardināli, 24 bīskapi un 260 priesteri. Sākoties liturģijai, Svētā Pētera bazilika grima tumsā. Šajā vakarā, kā parasti, tika svētīta uguns un aizdegta Lieldienu svece. Nesot to pretī altārim un trešo reizi dziedot vārdus “Lumen Christi” (Kristus gaisma), dievnamā iedegās spoža gaisma, tādējādi simbolizējot gaismas uzvaru pār tumsu, pāreju no nāves uz dzīvību. Šī gaisma ir pats Kristus, augšāmcēlies Kristus, kurš uzvarēja grēka un nāves tumsu. Sekot pāvesta homīlijas pilnais teksts (tulkoja Silvija Krivteža): «Ir nakts, kad Lieldienu svece lēnām tuvojas altārim. Ir nakts, kad himnas dziesma atver mūsu sirdis gavilēm, jo Zeme ir «pārpludināta ar lielu spožumu: mūžīgā Ķēniņa gaisma ir uzvarējusi pasaules tumsu» (Lieldienu proklamācija). Nakts izskaņā norisinās notikumi, par kuriem vēstī tikko dzirdētais Evaņģēlija fragments (Lk 21,1-12): Augšāmcelšanās dievišķā gaisma iemirdzas un Kunga Lieldienas atnāk, kad saule vēl nav uzlēkusi. Līdz ar pirmajiem rītausmas stariem var redzēt, ka lielais akmens, kas bija novietots uz Jēzus kapa, ir atvelts, un uz turieni steidzas vairākas sievietes, tērptas sēru plīvuros. Mācekļus apņem apjukuma un baiļu tumsa. Viss notiek naktī. Lieldienu uzvara atgādina, ka Augšāmcelšanās gaisma apgaismo mūsu ceļu soli pa solim, tā klusi izlaužas cauri vēstures tumsai, maigi atmirdz mūsu sirdīs. Un tai atsaucas pazemīga ticība, kurā nav triumfālisma. Kunga Lieldienas nav kāds spektakulārs notikums, ar kuru Dievs apliecina sevi un liek mums ticēt Viņam. Tas nav mērķis, ko Jēzus viegli sasniedz, apejot Golgātu; arī mēs nespējam to izdzīvot viegli un bez iekšēja satraukuma. Gluži pretēji, Kristus augšāmcelšanās ir kā mazi gaismas staru asni, kas lēnām un klusi dīgst, taču kurus joprojām apdraud nakts un neticības tumsa. Šāds Dieva «stils» atbrīvo mūs no abstraktas reliģiozitātes, maldīgām domām, ka Kunga augšāmcelšanās visu atrisina maģiskā veidā. Tieši pretēji: mēs nevaram svinēt Lieldienas, nerēķinoties ar naktīm, ko nesam savās sirdīs, un nāves ēnām, kas bieži vien valda pār pasauli. Kristus uzvarēja grēku un iznīcināja nāvi, bet mūsu šīs zemes vēsturē Viņa augšāmcelšanās spēks joprojām piepildās. Un šis piepildījums kā mazs gaismas asniņš ir uzticēts mums, lai mēs to sargātu un palīdzētu tam augt. Brāļi un māsas, tas ir aicinājums, kas mums, īpaši Jubilejas gadā, ir jāsadzird sevī: ļausim uzdīgt Lieldienu cerībai savā dzīvē un pasaulē! Kad savās sirdīs jūtam nāves smagumu, kad redzam ļaunuma ēnas, kas turpina trokšņaino gājienu pār pasauli, kad mūsu miesu un sabiedrību sāpīgi dedzina egoisma vai vardarbības brūces, nezaudēsim drosmi, atgriezīsimies pie šīs nakts vēsts: gaisma aust lēnām, pat ja mēs esam tumsā; atplaukst cerība jaunai dzīvei un beidzot atbrīvotai pasaulei; jauns sākums var mūs pārsteigt, kaut reizēm tas šķiet neiespējami, jo Kristus ir uzvarējis nāvi. Šī vēsts, kas paplašina sirdi, piepilda mūs ar cerību. Augšāmceltajā Jēzū mums ir pārliecība, ka mūsu personīgā vēsture un cilvēces ceļš, lai gan joprojām iegrimis naktī, kur gaisma ir blāva, atrodas Dieva rokās; un Viņš savā lielajā mīlestībā neļaus mums svārstīties un nepieļaus, ka ļaunumam piederētu pēdējais vārds. Tajā pašā laikā šī cerība, kas jau ir piepildījusies Kristū, arī mums paliek kā sasniedzams mērķis: tā mums ir uzticēta, lai mēs kļūtu par uzticamiem lieciniekiem un lai Dieva Valstība atrastu ceļu uz mūsdienu sieviešu un vīriešu sirdīm. Kā atgādina svētais Augustīns, «mūsu Kunga Jēzus Kristus augšāmcelšanās iezīmē jaunu dzīvi tiem, kas Viņam tic; un jums ir jāzina Viņa nāves un augšāmcelšanās noslēpums un tas jāatveido savā dzīvē» (Uzruna 231, 2). Vairojiet Lieldienu prieku savā dzīvē un kļūstiet par cerības vēstnešiem, par cerības celtniekiem, kamēr pār mums joprojām pūš tik daudz nāves vēju. Mēs to varam izdarīt ar saviem vārdiem, ar maziem ikdienišķiem darbiem, ar savām izvēlēm, ko iedvesmojis Evaņģēlijs. Visa mūsu dzīve var būt cerības klātbūtnes zīme. Būsim tādi tiem, kam trūkst ticības Kungam, tiem, kas ir apmaldījušies, tiem, kas ir padevušies vai salīkuši zem dzīves nastas; tiem, kas ir vieni vai ir noslēgušies savās sāpēs; visiem Zemes nabagiem un apspiestajiem; pazemotajām un nogalinātajām sievietēm; nedzimušiem un vardarbībā cietušiem bērniem; kara upuriem. Ikvienam no jums mēs nesam Lieldienu cerību! Es vēlos pieminēt trīspadsmitā gadsimta mistiķi Hadevigu no Antverpenes, kura, iedvesmojoties no Dziesmu dziesmas un aprakstot ciešanas par mīļotā zaudējumu, aicina mīlestību atgriezties, lai – kā viņa saka – «manā tumsā būtu pavērsiens» (Hadewijch, Poesie visioni lettere, Dženova 2000,23). Augšāmcēlies Kristus ir galīgais pagrieziena punkts cilvēces vēsturē. Viņš ir cerība, kas nekad nenoriet. Viņš ir mīlestība, kas mūs pavada un atbalsta. Viņš ir vēstures nākotne, ceļa galamērķis, pa kuru mēs ejam, lai tiktu uzņemti tajā jaunajā dzīvē, kurā pats Kungs noslaucīs visas mūsu asaras «un nebūs vairs nāves, ne sēru, ne bēdu, ne vaidu, ne sāpju, jo bijušais pagājis» (Atkl 21,4). Un šī Lieldienu cerība, šis «pagrieziena punkts tumsā», mums jāsludina ikvienam. Māsas, brāļi, Lieldienu laiks ir cerības laiks. «Joprojām ir bailes, joprojām ir sāpīga grēka apziņa, bet ir arī gaisma, kas izlaužas cauri. […] Lieldienas nes labo vēsti, ka, lai gan šķiet, ka pasaulē viss iet uz leju, ļaunums jau ir uzvarēts. Lieldienas ļauj mums apliecināt, ka, lai gan Dievs šķiet ļoti tālu un mēs paliekam iegrimuši daudzās mazās realitātēs, mūsu Kungs iet ceļu kopā ar mums, […] tajā ir daudz cerības staru, kas izgaismo mūsu dzīves ceļu» (H. Ņūmens, Klusuma lūgšanas. Cerības ceļš, Breša 2000, 55-56). Dosim vietu Augšāmcēlušā gaismai! Un kļūsim par cerības nesējiem pasaulei.» Vaticannews.va | 
