Cik gadi aizvadīti Liepājā? Ierados Liepājā 2016. gada decembrī, iznāk, ka šobrīd rit 9. gads. Dominikāņu ordenī ir iespēja paņemt sabatisko gadu. 18 gadus biju kalpojis Viļņā, no kuriem pēdējos 5 biju iesaistīts dažādos ar baznīcas celtniecību un iekārtošanu saistītos projektos. Kādā brīdī sapratu, ka esmu jau kļuvis celtnieks, bet priesteriskā kalpošana un klosterdzīve, kas ir mans aicinājums, atvirzījusies otrajā plānā. Tādēļ brāļiem teicu, ka pienācis laiks sabatiskajam gadam, kas nozīmē dzīvot kādā citā mūsu ordeņa klosterī kā ciemiņam. Uz Liepāju biju braucis arī iepriekš, vasarās ar dažādām lietuviešu grupām te pavadījām brīvdienas, tādēļ šo vietu arī izvēlējos, un provinciālis tam piekrita. Kad biju šeit aizvadījis nedaudz vairāk par pusgadu, provinciālis mani lūdza kļūt par Liepājas klostera klostermājas priekšnieku. Biju jau nedaudz atpūties un domāju – ar ko varētu nodarboties, tieši tad nāca šis piedāvājums. Šajā amatā aizvadīju 2 kadences, t. i., divas reizes pa 3 gadiem. Tagad vēl pusotru gadu turpinu pildīt šo pienākumu, jo vēl nav nozīmēts jaunais klostermājas priekšnieks. Kādi bijuši aizvadītie gadi Liepājā? Esmu ļoti priecīgs par šo laiku un varu teikt, ka tie ir manas dzīves labākie gadi. Pirmkārt, Liepāja ir kūrorta pilsēta pie jūras – man ļoti patīk ar rožukroni rokā doties uz jūrmalu, lai tur staigājot lūgtos, otrkārt, mūsu draudzīgā klostera kopiena – kaut arī esam tik dažādi: latgalietis, polis, krievs un lietuvietis. Varētu šķist, ka esam no tik radikāli pretējām mentalitātēm, bet mēs labi sadzīvojam. Kad ciemojos Viļņā, dalījos savā priekā par labo dzīvi Liepājas klosterī. Ļoti labi ir arī tas, ka te man ir pietiekami daudz laika, lai lasītu, gatavotos lekcijām, rekolekcijām, ja mani kaut kur aicināja. GarīdzManas dzīves labākie gadi nieki Lietuvas Rietumdaļā, kas ir netālu no Liepājas, uzzinājuši, ka man nav draudzes, aicināja uz savām draudzēm. Lietuvā ir tāpat kā Latvijā – viens priesteris apkalpo vairākas draudzes, tādēļ ļoti grūti atrast kādu, kurš ir brīvs. Lai izlīdzētos, bieži priesteri no dažādām draudzēm apmainās savā starpā kādā svētdienā. Tā kā biju brīvs no draudzes, tad mani aicināja uz dažādiem svētkiem, rekolekcijām, “Alfa kursa” vadīšanu. Brāļi Liepājas klosterī jau sāka vaicāt – kur tad es dzīvoju – Latvijā vai Lietuvā? Tā iznāca, ka kļuvu par tādu ceļojošo sludinātāju. Man kā sludinātājam savā dominikāņa aicinājumā bija visas iespējas mierīgi sagatavoties, apdomāt, ierasties labā noskaņojumā. Ja es biju priecīgs, tad arī cilvēki smaidīja un, vēl jo vairāk, ja sprediķis labi izdevās. Tam visam ļoti svarīgs ir mierpilns dvēseles stāvoklis, lūgšanas noskaņa, kā arī pozitīvs noskaņojums, kam Liepājā man ir bijuši ideāli apstākļi. Ko pats sev ieguvāt? Prāgā aizvadīju studiju gadus, noviciātu, kur vienmēr izjutu laika trūkumu. Tad dzīvoju un mācījos Vācijā, Augsburgas klosterī, arī tad nebija laika. Viļņā biju aizņemts ar dažādiem darbiem, kalpošanām – nebija nevienas mierīgas dienas. Bet Liepājā priecājos par to, ka man kā ordeņa brālim bija iespējams izdzīvot kaut ko līdzīgu mūka dzīvei. Viena lieta ir teorija, kad no grāmatām varu uzzināt par mūka dzīvesveidu, bet Liepājā to varēju izdzīvot praktiski. Tas arī nosaka to, kādēļ varu teikt, ka šie bijuši mani labākie gadi, jo tos varēju aizvadīt mierīgi, dzīvojot kopienā, veltot laiku lūgšanai, studijām, tā, kā par dzīvi klosterī esmu lasījis. Tas ir tāpat kā ar Svētajos Rakstos lasīto, kad to piedzīvo pats savā dzīvē, tad tas kļūst par patiesību tev pašam, daļa no tavas dzīves. Kādi Liepājā iepazītie cilvēki? Liepājai ir tāda iezīme, ka šeit draudzes ir nelielas, bet līdz ar to cilvēki ir vairāk saistīti savā starpā. Es svētdienās biežāk svinēju Sv. Misi krieviski, un man sākumā tas bija liels atklājums, ka cilvēki pēc Mises nedodas mājās, bet tiekas, lai kopīgi dzertu tēju, kafiju, tiktos, sarunātos. Tāda īsta kopienas tikšanās. Man tas bija kaut kas jauns, jo lielā pilsētā uz Misi ierodas ļoti daudz cilvēku, bet pēc tam sakristejā ienāk viens, divi cilvēki, lai kaut ko pajautātu, apsveicinātos, un visi pārējie dodas prom, jo tūlīt jau seko nākamā Mise un pat nav laika, lai kopīgi dzertu kafiju. Te man ļoti patika tas, ka visi tiekas, viens par otru daudz zina – kurš saslimis, kuram kādas grūtības, kam dzimšanas diena, svētki, visi uzreiz saorganizējas, lai palīdzētu, brauc uz slimnīcu. Es par to ļoti priecājos. Tāpat tas notiek arī pēc Mises latviešu valodā, kas ir 12.00. Liepājas klosteris ieguvis lietošanā “Bonifatiuswerk” mašīnu, kādiem mērķiem tā tiks izmantota? Vācijas palīdzības organizācija “Bonifatiuswerk” iegādājas mikroautobusus un mašīnas dažādiem semināriem un draudzēm Vācijā. Tur kārtība ir tāda, ka tad, kad šīs mašīnas nobraukušas 100 000 km, tās tiek atdotas atpakaļ “Bonifatiuswerk” organizācijai, bet tās vēl ir labā lietošanas stāvoklī. Tādēļ mašīnas tiek pasniegtas kā dāvana Baznīcas vajadzībām Austrumeiropā, kur katoļticīgie ir mazākumā. Mūsu bīskaps Viktors Stulpins ierosināja uzrakstīt lūgumu pēc šāda transportlīdzekļa, jo mums tas bija aktuāli. Mēs kā klosteris apkalpojam gan Māras draudzi Liepājā, gan Grobiņas, Vaiņodes, Priekules un Bārtas draudzes. Priekules katoļus pa ceļam uz Vaiņodi jāpaņem, jo viņiem citādi nav iespējams nokļūt uz Svēto Misi. Līdzīgi ir ar kelētnieku nokļūšanu uz Bārtas baznīcu. Līdz šim aizņēmāmies mikroautobusiņu no bīskapa, bet tagad mums pašiem šim mērķim būs savs transports, ko saņēmām kā dāvinājumu no “Bonifatiuswerk”. Tāpat vasarās mūsu Liepājas klosterī tiek organizētas nometnes, kas nav tikai brīvdienas, bet vienlaikus arī kā rekolekcijas dažādām kopienām no Lietuvas. Tur ļoti bieži arī nepieciešams transports, ar ko nogādāt cilvēkus, tādēļ šī mašīna mums būs liela palīdzība. Kādi pienākumi sagaidīs, dodoties atpakaļ kalpošanā uz Viļņu? Nezinu, kas Viļņas klosterī šo gadu laikā ir mainījies. Es paļaujos uz Dieva gribu – darīšu to, kas būs nepieciešams. Ļoti ceru, ka varēšu kalpot savā aicinājumā kā priesteris un dominikānis, nevis kā celtnieks un uzņēmējs. Intervēja Ieva Liede, Nāc", Nr. 143
Foto: K.Locika 
T.Pijs Eglins OP Liepājā pie Sv. Dominika klostera ar “Bonifatiuswerk” dāvinājumu (Foto: I.Liede)
|
