Dievkalpojumā piedalījās aptuveni 200 tūkstoši ticīgo, kuri jau no plkst. 6.00 rītā sāka ieņemt vietas Svētā Pētera laukumā, 156 starptautiskās delegācijas no 149 valstīm, daudzi citu kristīgo konfesiju un reliģiju pārstāvji, tostarp ebreji, musulmaņi, hinduisti un budisti. Latviju pārstāvēja ministru prezidente Evika Siliņa. Liturģija iesākās Svētā Pētera bazilikā, kur jaunais pāvests kopā ar Austrumu Baznīcu patriarhiem devās lūgties pie apustuļa Pētera kapa. Šāds žests norāda uz Romas bīskapa ciešo saikni ar apustuli Pēteri, kurš par Kristu izlēja savas asinis. Ekumēnisko delegāciju vidū cita starpā bija Konstantinopoles ekumeniskā patriarhāta pārstāvji ar arhibīskapu Bartolomeju priekšgalā, Aleksandrijas grieķu-pareizticīgo, Jeruzalemes grieķu-pareizticīgo, Serbijas, Rumānijas, Bulgārijas, Gruzijas patriarhāta, kā arī daudzu citu Baznīcu pārstāvji. Dievkalpojumā bija pārstāvēta anglikāņu kopiena, Pasaules Luterāņu federācija un citas konfesijas. Svētā Mise, ar ko Leons XIV oficiāli uzsāka savu kalpojumu, norāda uz universālās Baznīcas gana nozīmi. Tās laikā viņš saņēma Palliju un Zvejnieka gredzenu, kas ir garīgās autoritātes zīmes. Pallijs simbolizē pazudušo avi, kuru pāvests, tāpat kā Kristus – Labais Gans, nes uz saviem pleciem. Gredzens ir pāvestības simbols. Uz tā attēlots apustulis Pēteris laivā ar tīklu un jaunā pāvesta izvēlētais vārds. Leons XIV savā homīlijā uzsvēra, ka Evaņģēlija sirds ir Dieva mīlestība, kas dara mūs par brāļiem un māsām. “Ja šis kritērijs valdītu pasaulē, vai tad visas nesaskaņas nekavējoties nebeigtos un vai neatgrieztos miers? – viņš jautāja. Seko pāvesta homīlijas pilnais teksts (tulkoja pr. Kārlis Miķelsons): «Dārgie brāļi kardināli, brāļi episkopātā un priesterībā, cienījamās amatpersonas un diplomātiskā korpusa locekļi, sveiciens svētceļniekiem, kuri ieradušies uz Baznīcas brālību jubileju, brāļi un māsas! Es jūs visus sveicu ar pateicības pilnu sirdi, uzsākot man uzticēto kalpošanu. Augustīns ir rakstījis: “Tu esi mūs radījis sev, [Kungs,] un nemierīga ir mūsu sirds, kamēr tā neatrodas Tevī” (Atzīšanās, 1, 1.1.). Pēdējās dienās mēs esam piedzīvojuši īpaši intensīvu laiku. Pāvesta Franciska nāve piepildīja mūsu sirdis ar skumjām, un šajās grūtajās stundās mēs jutāmies kā tie ļaudis, par kuriem Evaņģēlijs saka, ka viņi bija “kā avis bez gana” (Mt 9, 36). Tomēr tieši Lieldienās mēs saņēmām viņa pēdējo svētību, un augšāmcelšanās gaismā mēs šo brīdi sagaidījām ar pārliecību, ka Kungs nekad neatstāj savu tautu, sapulcina to, kad tā ir izklīdusi, un “sargā to kā gans savu ganāmpulku” (Jer 31, 10). Šādā ticības garā uz konklāvu pulcējās kardinālu kolēģija; nākuši no dažādām vēsturēm un dažādiem ceļiem, mēs Dieva rokās nodevām vēlmi ievēlēt jauno Pētera pēcteci, Romas bīskapu, ganu, kas spētu saglabāt kristīgās ticības bagāto mantojumu un tajā pašā laikā vērst savu skatienu tālumā, lai risinātu šodienas jautājumus, raizes un izaicinājumus. Jūsu lūgšanu atbalstīti mēs sajutām Svētā Gara darbību, kurš spēja noskaņot dažādus mūzikas instrumentus, liekot mūsu sirds stīgām vibrēt vienotā melodijā. Esmu ticis izvēlēts bez jebkādiem nopelniem, un ar bailēm un drebēšanu nāku pie jums kā brālis, kas vēlas būt jūsu ticības un prieka kalps, kopā ar jums ejot pa Dieva mīlestības ceļu, kas vēlas, lai mēs visi būtu vienoti vienā ģimenē. Mīlestība un vienotība - tās ir divas misijas dimensijas, ko Jēzus uzticēja Pēterim. Par to lasām Evaņģēlija fragmentā, kas aizved mūs uz Tiberijas ezeru, to pašu ezeru, kur Jēzus sāka misiju, ko Viņš bija saņēmis no Tēva: “zvejot” cilvēci, lai glābtu to no ļaunuma un nāves ūdeņiem. Ejot gar šī ezera krastu, Viņš bija aicinājis Pēteri un citus pirmos mācekļus būt tādiem kā Viņš - “cilvēku zvejniekiem”; un tagad, pēc augšāmcelšanās, ir viņu kārta turpināt šo misiju, atkal un atkal mest tīklu, lai iegremdētu pasaules ūdeņos Evaņģēlija cerību, lai peldētu pa dzīvības jūru, lai visi varētu nonākt Dieva apskāvienos. Kā Pēteris var veikt šo uzdevumu? Evaņģēlijs mums saka, ka tas ir iespējams tikai tāpēc, ka viņš pats savā dzīvē ir piedzīvojis Dieva bezgalīgo un beznosacījumu mīlestību pat neveiksmes un nolieguma stundā. Tāpēc, kad Jēzus uzrunā Pēteri, evaņģēlijā tiek lietots grieķu darbības vārds agapao, kas attiecas uz Dieva mīlestību pret mums, uz Viņa sevis dāvāšanu bez atlikuma un bez aprēķina, atšķirībā no tā, kas lietots Pētera atbildē, kas tā vietā apraksta draudzības mīlestību, ar kuru mēs apmaināmies savā starpā. Kad Jēzus jautā Pēterim: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli?” (Jņ 21, 16), Viņš runā par Tēva mīlestību. Tas ir, it kā Jēzus viņam teiktu: tikai tad, ja tu būsi iepazinis un piedzīvojis šo Dieva mīlestību, kas nekad nebeidzas, tu būsi spējīgs ganīt manus jērus; tikai Dieva Tēva mīlestībā tu būsi spējīgs mīlēt savus brāļus un māsas ar “vairāk”, tas ir, ziedojot savu dzīvību par saviem brāļiem un māsām. Tādēļ Pēterim tiek uzticēts uzdevums “mīlēt vairāk” un atdot savu dzīvību par ganāmpulku. Pētera kalpošanu iezīmē tieši šī pašaizliedzīgā mīlestība, jo Romas Baznīca priekšstāv mīlestībā, un tās patiesā autoritāte ir Kristus mīlestība. Nekad nav runa par citu iekarošanu ar apspiešanu, reliģisku propagandu vai varas līdzekļiem, bet vienmēr un vienīgi par mīlestību, kā to darīja Jēzus. Viņš - saka pats apustulis Pēteris - “ir akmens, ko jūs, celtnieki, atmetāt, bet kas ir kļuvis par stūrakmeni” (Apd 4, 11). Un, ja akmens ir Kristus, tad Pēterim ir jākalpo par ganāmpulka ganu, nekad nepakļaujoties kārdinājumam būt vientuļam vadonim vai priekšniekam, kas nostājas pāri citiem, padarot sevi par viņam uzticēto ļaužu kungu (sal. 1 Pēt 5, 3); gluži otrādi, viņam ir jākalpo savu brāļu ticībai, ejot kopā ar viņiem: Mēs visi esam “dzīvi akmeņi” (1Pt 2, 5), Kristībā aicināti celt Dieva celtni brālīgā sadraudzībā, Gara harmonijā, dažādības līdzāspastāvēšanā. Kā saka svētais Augustīns: “Baznīcu veido visi tie, kas dzīvo saskaņā ar saviem brāļiem un mīl savu tuvāko” (Sprediķis 359, 9). Brāļi un māsas, es gribētu, lai tā būtu mūsu pirmā lielā vēlēšanās: vienota Baznīca, vienotības un kopības zīme, kas kļūst par ieraugu samierinātai pasaulei. Šajos laikos mēs joprojām redzam pārāk daudz nesaskaņu, pārāk daudz brūču, ko rada naids, vardarbība, aizspriedumi, bailes no dažādības, ekonomiskā paradigma, kas ekspluatē Zemes resursus un atmet visnabadzīgākos. Un mēs vēlamies būt šajā mīklā kā neliels vienotības, sadraudzības, brālības ieraugs. Mēs vēlamies pazemīgi un ar prieku teikt pasaulei: “Skatieties uz Kristu! Tuvojieties Viņam! Pieņemiet Viņa Vārdu, kas apgaismo un mierina! Uzklausiet Viņa mīlestības piedāvājumu kļūt par Viņa vienīgo ģimeni: Vienīgajā Kristū mēs esam viens. Un šis ir ceļš, kas mums jāiet kopā - gan savā starpā, gan arī ar mūsu māsu kristīgajām Baznīcām, ar tiem, kas iet citus reliģiskos ceļus, ar tiem, kuri meklē Dievu, ar visām labas gribas sievietēm un vīriešiem, lai veidotu jaunu pasauli, kurā valda miers. Šis ir misionārais gars, kam mūs jāskubina, nenoslēdzoties savā mazajā grupā un nejūtoties pārāki par pasauli; mēs esam aicināti piedāvāt Dieva mīlestību visiem, lai īstenotos tā vienotība, kas nelikvidē atšķirības, bet gan stiprina katra cilvēka personīgo vēsturi un katras tautas sociālo un reliģisko kultūru. Brāļi, māsas, šī ir mīlestības stunda! Dieva mīlestība, kas dara mūs par brāļiem un māsām, ir Evaņģēlija sirds, un kopā ar manu priekšgājēju Leonu XIII mēs šodien varam sev jautāt: ja šis kritērijs “valdītu pasaulē, vai tad visas nesaskaņas nekavējoties nebeigtos un vai neatgrieztos miers?” (Enciklika Rerum novarum, 21). Ar Svētā Gara gaismu un spēku veidosim Baznīcu, kas balstīta Dieva mīlestībā un ir vienotības zīme, misionāru Baznīcu, kas atpleš rokas pretī pasaulei, kas sludina Vārdu, kas ļauj sevi skart vēstures izaicinājumiem un kļūst par raugu saskaņai starp cilvēkiem. Kopā, kā viena tauta, kā brāļi un māsas, visi kopā iesim pretī Dievam un mīlēsim viens otru.» Vaticannews.va
Foto: Vatican Media 
|
