Viņš atgādināja, ka katrs Evaņģēlija vārds ir kā sēkla, kas iesēta mūsu dzīves augsnē. Dievs paļaujas, ka agrāk vai vēlāk tā uzdīgs. Pāvesta Leona XIV katehēzes pilnais teksts: «Dārgie brāļi un māsas, esmu priecīgs tikties ar jums manā pirmajā vispārējā audiencē. Šodien es turpināšu pāvesta Franciska aizsākto Jubilejas katehēžu ciklu par tēmu "Jēzus Kristus – mūsu cerība". Šodien turpināsim pārdomāt Jēzus līdzības, kas palīdz mums stiprināt cerību, jo tās parāda, kā Dievs darbojas vēsturē. Šodien es vēlos apstāties pie kādas īpašas līdzības, kas ir sava veida ievads citām līdzībām. Es runāju par sējēja līdzību (sal Mt 13, 1-17). Šajā stāstā mēs varam atklāt Jēzus komunikācijas veidu, kas mums var iemācīt Evaņģēlija pasludināšanu mūsdienās. Katra līdzība ir stāsts, kas ņemts no ikdienas dzīves, tomēr tā vēlas mums pateikt kaut ko vairāk, norādīt uz tās dziļāko jēgu. Līdzība rada mūsos jautājumus, tā mudina mūs neapstāties pie šķietamības. Stāstītas līdzības vai piedāvāta tēla priekšā mēs varam sev jautāt: kur es esmu šajā stāstā? Ko šis tēls saka par manu dzīvi? Patiesībā vārds "līdzība" nāk no grieķu darbības vārda paraballein, kas nozīmē mest priekšā. Līdzība met priekšā vārdu, kas mani provocē un liek uzdot sev jautājumus. Līdzība par sējēju runā par Dieva vārda dinamiku un tā radītajām sekām. Patiesībā katrs Evaņģēlija vārds ir kā sēkla, kas tiek iemesta mūsu dzīves augsnē. Jēzus daudzas reizes izmanto sēklas tēlu, tikai ar dažādām nozīmēm. Mateja evaņģēlija 13. nodaļā līdzība par sējēju ievada virkni citu nelielu līdzību, no kurām dažas runā par to, kas notiek zemē, piemēram, par kviešiem un nezālēm, sinepju sēklu, tīrumā apslēptu dārgumu. Kas tad ir šī zeme? Tā ir mūsu sirds, bet tā ir arī pasaule, kopiena, Baznīca. Patiesībā Dieva vārds dara auglīgu ikvienu realitāti. Sākumā redzam Jēzu, kurš iziet no mājas, un ļaužu pūli, kas pulcējas ap Viņu (sal Mt 13, 1). Viņa vārds fascinē un intriģē. Protams, cilvēki atrodas visdažādākajās dzīves situācijās. Jēzus vārds ir domāts ikvienam, bet katrā cilvēkā tas darbojas atšķirīgā veidā. Šis konteksts ļauj mums labāk izprast līdzības nozīmi. Kāds savdabīgs sējējs iziet sēt, bet nemaz neuztraucas par to, kur sēkla nokrīt. Viņš met sēklas pat tur, kur tās, visticamāk, nenesīs augļus: uz ceļa, starp akmeņiem, krūmu biezoknī. Šāda attieksme klausītāju pārsteidz un liek jautāt: kāpēc tā? Mēs esam pieraduši aprēķināt lietas, un dažkārt tas ir arī nepieciešams, bet tas neattiecas uz mīlestību! Tas, kā šis "izšķērdīgais" sējējs sēj sēklas, ir priekšstats tam, kā Dievs mūs mīl. Taisnība, ka sēklas liktenis ir atkarīgs arī no tā, kādā augsnē tā iekrīt, un no situācijas, kādā tā atrodas, taču šajā līdzībā Jēzus mums saka, ka Dievs sava vārda sēklu met visdažādākās augsnēs, tas ir, jebkurā mūsu dzīves situācijā: dažreiz mēs esam pavirši un izklaidīgi, dažreiz ļaujamies entuziasmam, dažreiz mūs nomāc dzīves rūpes, bet ir arī brīži, kad esam gatavi un pretimnākoši. Dievs ir pārliecināts, ka agri vai vēlu sēkla uzdīgs. Viņš mūs mīl šādi: Viņš negaida, kad mēs kļūsim par vislabāko augsni, Viņš vienmēr dāsni dod mums Savu vārdu. Redzot, ka Viņš mums uzticas, iespējams, ka mūsos dzims vēlme būt labākai augsnei. Tā ir cerība, kas balstās uz Dieva dāsnuma un žēlsirdības klints. Stāstot par to, kā sēkla nes augļus, Jēzus runā arī par savu dzīvi. Jēzus ir Vārds, Viņš ir Sēkla. Un sēklai, lai tā nestu augļus, ir jānomirst. Tātad, šī līdzība mums stāsta par to, ka Dievs ir gatavs "izšķērdēt" sevi mūsu labā un ka Jēzus ir gatavs mirt, lai pārveidotu mūsu dzīvi. Man prātā nāk Van Goga skaistā glezna Sējējs saulrietā. Šis sējēja tēls svelmainās saules fonā runā par zemnieka darbu. Mani pārsteidz tas, ka aiz sējēja Van Gogs ir attēlojis jau nogatavojušos kviešus. Man šķiet, ka tas ir cerības tēls: tā vai citādi, sēkla ir nesusi augļus. Mēs nezinām, kā tieši, bet tā tas ir. Tomēr ainas centrā nav pats sējējs, kurš stāv malā, bet visā gleznā dominē saules tēls, iespējams, lai atgādinātu, ka Dievs ir tas, kas virza vēsturi, pat ja reizēm šķiet, ka Viņš nav klātesošs, ka ir tālu. Taču tā ir saule, kas sasilda zemes augsni un liek sēklai uzdīgt. Dārgie brāļi un māsas, kādā dzīves situācijā mūs šodien sasniedz Dieva vārds? Lūgsim no Kunga žēlastību spēt vienmēr pieņemt šo sēklu, kas ir Viņa vārds. Un, ja apzināmies, ka neesam auglīga augsne, nezaudēsim drosmi, bet lūgsim Viņu, lai turpina darboties mūsos un padara mūs par labāku augsni.» Vaticannews.va | 
