Pāvesta katehēzes pilnais teksts: «Dārgie brāļi un māsas! Turpināsim pārdomāt par dažām Evaņģēlijā ietvertajām līdzībām, kas palīdz mainīt skatījumu un atvērties cerībai. Cerības trūkums bieži rodas no pieķeršanās noteiktam, stingram un noslēgtam skatījumam uz lietām, un šīs līdzības mudina paskatīties uz tām no cita skatu punkta. Šodien es vēlos pastāstīt par pieredzējušu, labi sagatavotu Likuma zinātāju, kuram bija jāmaina savs skatījums, jo viņš koncentrējās tikai uz sevi, nepamanot citus (sal. Lk 10, 25-37). Patiesībā viņš jautā Jēzum, kā cilvēks var «iemantot» mūžīgo dzīvi, lietojot izteicienu, kas apliecina nepārprotamas tiesības. Taču, iespējams, aiz šī jautājuma slēpjas viņa ilgas pēc uzmanības: vienīgais vārds, par ko viņš jautā, ir «tuvākais», kas burtiski nozīmē to, kurš ir tuvu. Tāpēc Jēzus stāsta līdzību par ceļu ar mērķi pāriet no jautājuma «kas mani mīl?» uz «ko es mīlu?» Pirmais ir nenobriedis jautājums, otrs ir pieauguša cilvēka jautājums, kurš ir sapratis savas dzīves jēgu. Pirmais jautājums ir tas, ko mēs uzdodam, stāvot stūrī un gaidot, otrais ir tas, kas mudina mūs doties ceļā. Jēzus stāstītā līdzība iezīmē ceļu, un tas ir grūts un necaurredzams ceļš, līdzīgs dzīvei. Tas ir ceļš, pa kuru cilvēks dodas no Jeruzalemes, pilsētas kalnā, uz Jēriku, pilsētu, kas atrodas zem jūras līmeņa. Tas ir tēls, kas izsaka, kas varētu notikt: patiesībā šim cilvēkam uzbrūk, viņš tiek piekauts, aplaupīts un atstāts pusdzīvs. Tā ir pieredze, kas rodas, kad dzīves situācijas, cilvēki, dažreiz pat tie, kuriem mēs esam uzticējušies, atņem mums visu un atstāj mūs ceļa vidū. Taču dzīve sastāv no sastapšanās, un šajās sastapšanās mēs atklājamies tādi, kādi esam. Mēs atrodamies otra cilvēka priekšā, viņa trausluma un vājuma priekšā, un mēs varam izlemt, ko darīt: rūpēties par viņu vai izlikties, ka nekas nav noticis. Priesteris un levīts iet pa to pašu ceļu. Viņi ir cilvēki, kuri kalpo Jeruzalemes svētnīcā, kuri dzīvo svētajā telpā. Tomēr kulta praktizēšana automātiski nenoved pie līdzjūtības. Patiesībā līdzjūtība ir cilvēcības, nevis reliģijas jautājums! Pirms mēs kļūstam par ticīgiem, mēs esam aicināti būt cilvēki. Mēs varam iedomāties, ka pēc ilgas uzturēšanās Jeruzalemē priesteris un levīts steidzas atgriezties mājās. Tieši steiga, kas ir klātesoša arī mūsu dzīvē, bieži traucē izrādīt līdzjūtību. Tie, kuri domā, ka viņu pašu ceļojumam ir jābūt prioritātei, nevēlas apstāties otra dēļ. Lūk, nāk kāds, kurš patiešām spēj apstāties: viņš ir samarietis, tas, kurš pieder pie nicinātas tautas (skat. 2. Ķēn 17). Tekstā nav norādīts virziens, tikai teikts, ka viņš bija ceļā. Reliģiozitātei ar to nav nekāda sakara. Šis samarietis apstājas vienkārši tāpēc, ka viņš ir cilvēks cietoša cilvēka priekšā, kuram nepieciešama palīdzība. Līdzjūtība izpaužas caur konkrētiem žestiem. Evaņģēlists Lūka norāda uz samarieša rīcību, kuru saucam par «labo», bet tekstā viņš ir vienkārši cilvēks: samarietis kļūst tuvs, jo, ja mēs gribam kādam palīdzēt, mēs nevaram ievērot distanci, mums ir jāiesaistās, jāsasmērē rokas, jānotraipās. Samarietis pārsien ievainotā cilvēka brūces, iztīrot tās ar eļļu un vīnu; uzliek viņu uz sava zirga, uzņemas rūpes par viņu. Mēs patiešām palīdzam tad, kad esam gatavi izjust otra cilvēka sāpju smagumu. Samarietis aizved viņu uz viesnīcu, kur iztērē «divus denārijus», kas ir vairāk vai mazāk divu dienu darbs; apsola atgriezties un, iespējams, atkal samaksāt, jo otrs cilvēks nav sūtījums, kas jānogādā, bet gan kāds, par kuru ir jārūpējas. Dārgie brāļi un māsas, vai mēs esam spējīgi apstāties savā ceļā, lai apžēlotos par kādu? Vai mēs saprotam, ka ievainotais vīrs uz ceļa ir katrs no mums. Un tad atmiņas par visām reizēm, kad Jēzus apstājās, lai rūpētos par mums, padarīs mūs līdzjūtīgākus. Tāpēc lūgsim Dievu, lai mēs pieaugtu cilvēcībā, lai mūsu attiecības būtu patiesākas un bagātākas līdzjūtībā. Lūgsim Kristus Sirdij žēlastību, lai mēs arvien vairāk izrādītu tādas pašas jūtas kā Viņš.» Vaticannews.va
Foto: Vatican Media | 
