Kristus ir Dieva atbilde uz cilvēka izsalkumu, jo Viņa Miesa ir mūžīgās dzīvības maize: «Ņemiet un ēdiet no tās visi!» - sprediķī sacīja pāvests Leons XIV. «Dārgie brāļi un māsas! Cik labi ir būt kopā ar Jēzu. Par to liecina tikko nolasītais Evaņģēlija fragments, kurā teikts, ka ļaudis pavadīja kopā ar Jēzu daudzas stundas, kamēr Viņš runāja par Dieva Valstību un dziedināja slimos (Lk 9,11). Jēzus līdzjūtība pret tiem, kas cieš, parāda Dieva mīlestības spēku, kurš nāk pasaulē, lai mūs glābtu. Kad valda Dievs, cilvēks ir atbrīvots no visa ļaunuma. Tomēr arī tiem, kas pieņem Labo vēsti, pienāk pārbaudījumu stunda. Šajā tuksnešainā vietā, kur ļaudis klausījās Mācītāju, pienāca vakars un viņiem nebija ko ēst (12). Cilvēku izsalkums un saules rietēšana liecina par ierobežojumu, kas nomāc pasauli, ikvienu radību: diena beidzas, tāpat kā cilvēka dzīve. Un šajā stundā, trūkuma un tumsas brīdī, Jēzus paliek kopā ar mums. Un tieši tad, kad diena gāja uz beigām, kad sāka mocīt bads, kad apustuļi lūdza atlaist ļaudis, Kristus pārsteidz ar savu žēlsirdību. Viņš izrāda līdzjūtību pret izsalkušajiem un aicina savus mācekļus parūpēties par tiem. Izsalkums nav nošķirts no Valstības sludināšanas un pestīšanas liecības. Tieši otrādi – šis izsalkums attiecas uz mūsu attiecībām ar Dievu. Mācekļiem šķiet, ka pieci maizes klaipi un divas zivis ir parāk maz, lai varētu pabarot ļaudis. Tomēr šie šķietami saprātīgie viņu aprēķini atklāj viņu mazticību. Patiesībā Jēzū mums ir viss nepieciešamais, lai mūsu dzīve iegūtu spēku un jēgu. Bada izaicinājuma priekšā Jēzus norāda uz dalīšanos: Viņš paceļ acis uz debesīm, saka svētību, lauž maizi un dod to visiem klātesošajiem (16). Kunga žesti nav kaut kāds maģisks rituāls, tie savā vienkāršībā liecina par pateicību Tēvam, par Dēla lūgšanu un brālīgo kopību, ko stiprina Svētais Gars. Lai pavairotu maizi un zivis, Jēzus dalās ar to, kas ir - un tieši tāpēc visiem pietiek, un pat paliek pāri. Kad visi ēda un paēda, tika pielasīti divpadsmit grozi ar drupatām (17). Tāda ir loģika, kas glābj izsalkušos ļaudis: Jēzus rīkojas saskaņā ar Dieva stilu, mācot un aicinot mūs rīkoties tāpat. Šodien Evaņģēlijā pieminētā pūļa vietā veselas tautas jūtas pazemotas vairāk citu alkatības, nevis viņu pašu izsalkuma dēļ. Saskaroties ar daudzu cilvēku nabadzību, bagātību krāšana tikai sev ir vienaldzīgas lepnības pazīme, kas rada ciešanas un netaisnību. Tā vietā, lai dalītos, pārpilnība izšķērdē zemes augļus un cilvēku darbu. Īpaši šajā Jubilejas gadā Kunga piemērs mums joprojām ir svarīgs darbības un kalpošanas kritērijs: dalīties ar maizi, lai vairotu cerību, tas ir, sludināt Dieva Valstības atnākšanu. Patiesi, glābjot ļaudis no bada, Jēzus paziņo, ka izglābs visus no nāves. Tas ir ticības noslēpums, ko mēs svinam Euharistijas sakramentā. Tāpat kā bads ir zīme mūsu radikālajai vajadzībai pēc dzīvības, tā arī maizes laušana ir zīme dievišķās pestīšanas dāvanai. Mīļie, Kristus ir Dieva atbilde uz cilvēka izsalkumu, jo Viņa Miesa ir mūžīgās dzīvības maize: «Ņemiet un ēdiet no tās visi!» Jēzus aicinājums attiecas uz mūsu ikdienas pieredzi. Lai dzīvotu, mums ir jābarojas ar dzīvību, ņemot to no augiem un dzīvniekiem. Tomēr, izmantojot kaut ko mirušu, tas atgādina, ka arī mēs, lai gan ēdam, mirsim. Bet, kad mēs barojamies ar Jēzu, dzīvo un patieso maizi, mēs dzīvojam Viņam. Upurējot sevi, Krustā sistais un Augšāmcēlušais atdod sevi mums, lai mēs atklātu, ka esam radīti, lai barotos ar Dievu. Mūsu izsalkušā daba nes trūkuma zīmi, kas tiek apmierināta ar Euharistijas žēlastību. Kā raksta svētais Augustīns, Kristus patiesi ir "panis qui reficit, et non deficit; panis qui sumi potest, consumi non potest" (Sermo 130, 2): maize, kas baro un nekad neizsīkt; maize, ko var ēst, bet nevar iztērēt. Euharistija ir Pestītāja patiesa, reāla un būtiska klātbūtne (sal. Katoļu Baznīcas Katehisms, 1413), kurš pārvērš sevi par maizi, lai mūs pārvērstu par sevi. Dzīvais un dzīvību dodošais Corpus Domini padara mūs – Baznīcu – par Kunga Miesu. Tāpēc, saskaņā ar apustuļa Pāvila vārdiem - Vatikāna II koncils māca, ka Euharistijas sakramentā tiek attēlota un īstenota ticīgo vienotība, kuri veido vienu miesu Kristū (sal 1 Kor 10, 17). Visi cilvēki ir aicināti uz šo vienotību ar Kristu, kas ir pasaules gaisma, pie kura mēs nākam, pateicoties kuram mēs dzīvojam un uz kuru mēs tiecamies (Dogmātiskā konstitūcija Lumen Gentium, 3). Procesija, kas drīz sāksies, ir šī ceļa simbols. Visi kopā - gani un ganāmpulks – mēs barojamies ar Vissvētāko Sakramentu, pielūdzam to un nesam pa ielām. Tādā veidā mēs to uzticam cilvēku skatieniem, sirdsapziņai un sirdīm. Uzticam ticīgā cilvēka sirdij, lai tā ticētu vēl stiprāk; neticīgā cilvēka sirdij, lai tā aizdomātos par izsalkumu, ko izjūt savā dvēselē, un par maizi, kas var to remdēt. Stiprināti ar ēdienu, ko mums dāvā Dievs, nesīsim Jēzu katra cilvēka sirdī. Viņš visus iesaista pestīšanas darbā, aicinot ikvienu piedalīties savā mielastā. Svētīgi tie, kurus Dievs aicina kļūt par šīs mīlestības lieciniekiem! Vaticannews.va |
