“Kad ierodamies Romā un pārkāpjam Svēto durvju slieksni,” turpināja Leons XIV, “Viņš mums palīdz “atgriezties”, jeb pievērsties Viņam, pieaugt ticībā un mīlestībā, lai kļūtu par labākiem mācekļiem, lai mūsu dzīve būtu skaista un laba zem Viņa skatiena mūžīgās dzīves perspektīvā.” Svētais tēvs aicināja ministrantus atlicināt laiku, lai sarunātos ar Jēzu savas sirds klusībā un lai vairāk Viņu mīlētu. Pāvests piebilda, ka Jēzus vienīgā vēlēšanās ir piedalīties cilvēku dzīvē, lai to apgaismotu no iekšienes, lai kļūtu par labāko draugu, par to, kurš ir visuzticīgākais. Dzīve ar Jēzu kļūst skaista un laimīga. Taču Viņš gaida mūsu atbildi. Būt tuvu Jēzum, Dieva Dēlam, uzsākt ar Viņu draudzību! Cik negaidīts liktenis! Kāda laime! Kāds mierinājums! Kāda cerība nākotnei! “Tieši cerība ir šī Svētā gada temats. Varbūt jūs jūtat, cik ļoti mums ir nepieciešams cerēt? Jūs noteikti jūtat, ka pasaulē iet slikti, ka tai ir jāsastopas ar aizvien smagākiem un nemierīgākiem izaicinājumiem. Iespējams, ka jūs, vai tos, kuri atrodas jums blakus, ir piemeklējušas ciešanas, slimība, nespēja, vai izgāšanās, mīļa cilvēka zaudējums. Pārbaudījuma priekšā jūsu sirds jūt skumjas un nemieru. Kas nāks mums palīdzēt? Kas par mums iežēlosies? Kas nāks mūs glābt – ne tikai mūsu ciešanās, mūsu ierobežojumos un mūsu kļūdās, bet arī no pašas nāves?” “Atbilde ir skaidra,” turpināja pāvests, “tā atbalsojas vēsturē jau 2000 gadu: tikai Jēzus nāk mūs glābt, neviens cits, jo tikai Viņš ir spējīgs to darīt – Viņš ir Visvarenais Dievs personā, jo mūs mīl.” Leons XIV atgādināja svētā Pētera teikto, ka “zem debess cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kurā viņi varētu kļūt pestīti” (Apd 4,12). Svētais tēvs aicināja ministrantus nekad neaizmirst šos vārdus, bet iegravēt tos savā sirdī un Jēzu likt savas dzīves centrā. Pētera pēctecis atgādināja, ka drošs apliecinājums tam, ka Jēzus mūs mīl un glābj, ir tas, ka Viņš par mums atdeva savu dzīvību. Patiešām, nav lielākas mīlestības par to, ja kāds atdod savu dzīvību par draugiem (sal. Jņ 15,13). “Lūk, visbrīnišķīgākā mūsu katoliskās ticības lieta, tas, ko neviens nevarēja ne iedomāties, ne cerēt: Dievs, debesu un zemes Radītājs vēlējās ciest un mirt par mums, radībām. Dievs mūs ir mīlējis līdz pat nāvei! Lai to darītu, Viņš nokāpa no debesīm, pazemoja sevi, kļuva līdzīgs cilvēkiem un salika sevi par upuri uz krusta. Tas ir vissvarīgākais notikums pasaules vēsturē. Kāpēc mums baidīties no Dieva, kurš mūs tik tālu ir mīlējis? Uz ko gan vairāk mēs varējām cerēt? Ko mēs gaidām, lai atmaksātu Viņam pēc nopelniem? Godībā augšāmcēlies, Jēzus ir dzīvs pie Tēva, tagad Viņš par mums rūpējas un liecina mums par savu mūžīgo dzīvību.” Pāvests piebilda, ka Baznīca no paaudzes paaudzē rūpīgi glabā Kunga nāves un augšāmcelšanās piemiņu kā savu visdārgāko dārgmantu. Tā to glabā un nodod tālāk, svinot Euharistiju, kurai ministrantiem ir prieks un gods kalpot. Euharistija ir Baznīcas dārgums, tas ir dārgumu dārgums. Jau sākot no savas pirmās eksistences dienas un vēlāk gadsimtu gadsimtos no svētdienas uz svētdienu Baznīca ir svinējusi Svēto Misi, lai atcerētos, ko Kungs ir darījis tās labā. Priestera rokās un viņa vārdos “tā ir mana Miesa, tās ir manas Asinis”, Jēzus atkal un atkal dāvā savu dzīvību uz altāra un šodien izlej par mums savas asinis. “Dārgie ministranti, Svētās Mises svinības glābj mūs šodien! Tās glābj pasauli šodien! Tas ir vissvarīgākais kristieša un Baznīcas dzīves notikums, jo tā ir tikšanās, kurā Dievs atkal un atkal dāvā sevi par mums mīlestības dēļ. Kristietis neiet uz Misi pienākuma pēc, bet gan tāpēc, ka tā viņam ir absolūti nepieciešama. Ir nepieciešama Dieva dzīve, kurš dāvā sevi, neko neprasot pretim!” Pāvests pateicās ministrantiem par viņu devumu un novērtēja to kā ļoti lielu un dāsnu kalpojumu savai draudzei. Svētais tēvs viņus aicināja ikreiz, tuvojoties altārim, atcerēties to milzīgo lielumu un svētumu, kas uz tā tiek svinēts. “Svētā Mise ir svētku un prieka brīdis,” viņš teica. “Kā gan lai neizjūt Jēzus klātbūtnes prieku? Taču Mise, tai pašā laikā, ir nopietns, svinīgs, cēluma piesātināts brīdis”. Tāpēc viņš novēlēja, lai ministrantu attieksme, klusums, cieņas pilns kalpojums, liturģiskais skaistums, kārtība un žestu majestātiskums ticīgos ieved Noslēpuma sakrālajā diženumā. Leons XIV novēlēja arī, lai ministranti ir uzmanīgi pret Jēzus aicinājumu, kurš varētu vērsties pie viņiem, aicinot sekot sev tuvāk priesterībā. Svētais tēvs ar nožēlu atzīmēja, ka priesteru trūkums Francijā un visā pasaulē ir liela nelaime. Tā ir nelaime Baznīcai. “Lai jums izdotos maz pamazām, no svētdienas uz svētdienu, atklāt šāda paaicinājuma skaistumu, laimi un nepieciešamību,” novēlēja pāvests, apliecinot, cik brīnišķīga ir priestera dzīve, kas katras dienas centrā tik vienreizējā veidā satiek Jēzu un dāvā Viņu pasaulei. Tikšanās noslēgumā ministrantiem un viņu ģimenes locekļiem pāvests deva savu apustulisko svētību. Vaticannews.va |
