Ja Lielajā sestdienā Jēzus nokāpa ellē, tad nekas nevar tikt izslēgts no Viņa pestīšanas, jo nav tādas pagātnes, kas būtu tik izpostīta, nav tādas vēstures, kas būtu tik kompromitēta, ko nevarētu skart Viņa žēlsirdības gaisma, - teica Leons XIV katehēzē par Jēzu Kristu – mūsu cerību. Turpinot katehēzi par Lielās sestdienas noslēpumu, Svētais tēvs šoreiz runāja par Kristus nokāpšanu mirušo valstībā. «Dārgie brāļi un māsas, arī šodien mēs pārdomāsim Lielās sestdienas noslēpumu. Tā ir Lieldienu noslēpuma diena, kurā viss šķiet nekustīgs un kluss, bet patiesībā notiek neredzama pestīšanas darbība: Kristus nokāpj mirušo valstībā, lai visi, kas atrodas tumsā un nāves ēnā, dzirdētu Dieva Dēla balsi un tie, kas būs dzirdējuši, dzīvotu. Šis notikums, ko vēstī liturģija un tradīcija, ir visdziļākais un radikālākais Dieva mīlestības pret cilvēci izpausmes veids. Patiesībā nepietiek ar to, ka mēs sakām, ka Jēzus ir miris par mums: mums ir jāatzīst, ka Viņa mīlestība mūs meklē tur, kur mēs paši bijām pazuduši, kur var iespraukties tikai gaismas stars, kas spēj izklīdināt tumsas varu. Saskaņā ar Bībeles tekstu pazeme ir ne tik daudz vieta, cik eksistenciāls stāvoklis, kurā valda sāpes, vientulība, vainas apziņa, atšķirtība no Dieva un citiem. Taču Kristus mūs sasniedz pat šajā bezdibenī, šķērsojot tumsas valstības vārtus. Viņš ienāk pašā nāves bezdibenī, lai to iztukšotu, atbrīvotu tās iemītniekus, paņemot tos pie rokas vienu pēc otra. Tā ir Dieva pazemība, kurš neapstājas mūsu grēka priekšā. Apustulis Pēteris, savas pirmās vēstules fragmentā, ko tikko dzirdējām, stāsta, ka Jēzus, atdzīvināts Garā, devās sludināt pestīšanu «pat cietumā ieslodzītajiem gariem» (1Pēt 3,19) Vairāk par šo tēmu stāsta apokrifiskais Nikodēma evaņģēlijs. Saskaņā ar šo tradīciju Dieva Dēls iegāja visdziļākajā tumsā, lai sasniegtu pat pēdējo no saviem brāļiem un māsām, lai tur nestu savu gaismu. Šajā žestā ir ietverta viss Lieldienu vēstījuma spēks un maigums: nāve nekad nav pēdējais vārds. Mīļie, Kristus nokāpšana ellē neattiecas tikai uz pagātni, bet skar katra cilvēka dzīvi. Tā nav tikai mirušo stāvoklis, bet arī to stāvoklis, kuri piedzīvo ļaunumu un grēku. Tā ir arī ikdienas elle, kurā valda vientulība, kauns, pamestība un ciešanas. Kristus ienāk visās šajās tumšajās realitātēs, lai liecinātu mums par Tēva mīlestību. Nevis lai tiesātu, bet atbrīvotu. Nevis lai vainotu, bet glābtu. Viņš to dara bez trokšņa, klusi, uz pirkstgaliem, gluži kā tāds, kurš ienāk slimnīcas palātā, lai sniegtu mierinājumu un palīdzību. Baznīcas tēvi savās neparasti skaistajās lappusēs ir aprakstījuši šo brīdi kā tikšanos: tikšanos starp Kristu un Ādamu, kā tikšanos, kas simbolizē visas iespējamajās tikšanās starp Dievu un cilvēku. Kungs ienāk tur, kur cilvēks ir paslēpies no bailēm, sauc viņu vārdā, paņem viņu aiz rokas, pieceļ un ieved atpakaļ gaismā. Kungs to dara ne tikai ar autoritāti, bet ar bezgalīgu maigumu. Austrumu Augšāmcelšanās ikonās Kristus ir attēlots kā tāds, kas salauž elles vārtus un, sniedzoties pretī, satver Ādama un Ievas plaukstas. Viņš neglābj tikai sevi, neatgriežas dzīvē viens pats, bet paņem sev līdzi visu cilvēci. Tā ir Augšāmcēlušā patiesā godība: mīlestības spēks, Dieva vienotība, kurš nevēlas pestīšanu bez mums, bet tikai kopā ar mums. Viņš ir Kungs, kurš necelsies augšām, kamēr nepieņems mūsu ciešanas, neapskaus mūsu nabadzību un nepiecels mūs jaunai dzīvei. Lielā sestdiena ir diena, kad debesis dziļi skar zemi. Tas ir laiks, kad Lieldienu gaisma pieskaras katram cilvēces vēstures stūrītim. Un ja Kristus varēja nokāpt līdz pat turienei, tad nekas nevar tikt izslēgts no Viņa pestīšanas. Pat ne mūsu tumšās naktis, mūsu senie grēki, mūsu sarautās attiecības. Nav tik sabojātas pagātnes, nav tik kompromitētas vēstures, ko nevarētu skart žēlsirdības gaisma. Dārgie brāļi un māsas, Jēzum nokāpšana ellē nav sakāve, bet ir Viņa mīlestības apliecinājums. Tā nav neveiksme, bet ceļš, caur kuru Viņš parāda, ka neviena vieta nav pārāk tālu, neviena sirds nav pārāk aizvērta, neviens kaps nav pārāk aizzīmogots Viņa mīlestībai. Tas mums sniedz mierinājumu, mūs stiprina. Un, ja reizēm mums šķiet, ka esam sasnieguši tumsas visdziļāko punktu, atcerēsimies, ka arī tur Dievs var sākt veidot jaunu radību no dzīvībai atgrieztiem cilvēkiem, no piedošanu saņēmušām sirdīm, no nosusinātām asarām. Lielā Sestdiena ir klusais apskāviens, ar kuru Kristus visu radību nodod Tēvam, lai to no jauna integrētu savā pestīšanas plānā». Vaticannews.va |
