Homīlijā bīskaps kavējās pārdomās par izdzīvošanas grūtībām un vientulību, kas cilvēkam jāpieredz skarbos apstākļos. Viņš aicināja kristiešus atklāt veselīgo realitātes izjūtu un nest izlīgšanu, dziedināšanu un Kristus draudzību tiem, kuri atrodas nošķirtībā no pasaules un ir nobijušies. Atceroties 100 gadus kopš pirmā katoļu dievkalpojuma Svalbāras salās, ticīgie bija sapulcējušies to administratīvajā centrā Longjērbīenē, lai pateiktos Dievam par gadsimtu ilgo katoļu klātbūtni un pastorālo aprūpi vienā no vistālāk apdzīvotajiem reģioniem pasaules ziemeļos. Atceres Svēto Misi kopā ar bīskapu Vardenu svinēja Trumses draudzes prāvests Andžejs Koscjukevičs un Trumses teritoriālās prelatūras vietējais delegāts Rafals Ockojskis. Klāt bija Caritas darbinieki un Trumses katoļu kopienas locekļi. Svinībās piedalījās arī Norvēģijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas pārstāvji, tādējādi piešķirot tām spēcīgu ekumenisku raksturu. Homīlijā bīskaps Vardens pieminēja Svalbāras teritorijas skarbo ainavu un vēsturi, lai apcerētu cilvēciskā trausluma kristīgo jēdzienu. Viņš atgādināja, cik grūti bija ierasties šajā arhipelāgā gadsimtu agrāk, pēc tam, kad pa stindzinošajiem jūras ūdeņiem bija jāpārvar ap 900 kilometru no kontinentālās Norvēģijas krastiem. “Šodien,” teica bīskaps, “apmeklētāji ērti ierodas lidmašīnā un piezemējoties, atrod 5G atzīmi savos telefonos.” “Viss, kas novērš mūsu uzmanību no būtiskā, seko mums arī šeit,” viņš piebilda. Bīskaps Vardens atstāstīja pētnieces un bijušās Svalbāras gubernatores Helges Ingstades stāstu par to, kā viņa pagājušā gadsimta 30. gados apmeklēja kādu mednieku, kurš ilgu laiku pavadīja Arktikas neskartajā dabā. Vīrietis bija labā fiziskā formā, taču dziļas pēdas viņā bija atstājusi izolētība. “Kad beidzot ieradās citi cilvēki,” rakstīja Ingstade, “viņu klātbūtne viņā izraisīja kaut ko vairāk par prieku”. “Vai mēs visi lielā mērā neesam nosliekušies uz dzīvi vientulībā, samierinājušies ar tumsu un vētru aiz durvīm, ko turam aizslēgtas,” jautāja bīskaps, “vai tomēr nevēlamies, ka kāds nāk pie tām pieklauvēt?” Arktikas skarbo dabu Vardens salīdzināja ar tuksnesi, kurp devās pirmie kristīgie mūki. Viņi dzīvoja vientulībā ne jau tāpēc, ka nicināja cilvēcisko, bet gan tāpēc, lai atbrīvotos no ilūzijām un satiktu patieso sevi Dieva priekšā. “Satikt sevi, nozīmē atrasties seju pret seju ar savu trauslumu,” skaidroja bīskaps. “Mūsdienu sabiedrība,” viņš turpināja, “bieži ir centusies izskaust trauslumu, saliekot ticību tehnoloģiskajā progresā un cilvēka spējā kontrolēt realitāti. Un tomēr, šodien cilvēce piedzīvo jaunu nedrošības līmeni. Tas, kas mums ir vajadzīgs, nav vis virtuāla fantāzija, bet gan veselīga realitātes izjūta”. Bīskaps norādīja, ka tās pašas Svalbāras salas var mācīt šo reālismu, īpaši pieminot vides izmaiņas un ledāju kušanu. “Ja izslēgsim “aifonu”, tad Svalbāra mums iemācīs daudzas būtiskas lietas,” sacīja Trumses apustuliskais administrators. Pirmais, kurš nesa Euharistiju katoļiem Arktikā, bija bīskaps Olavs Smits. Svalbārā viņš ieradās 1926. gadā. 4. augustā. Smits celebrēja Svēto Misi Longjērbīenē. Doties uz Špicbergenu, lai atklātu, kur dzīvo katoļi, viņu iedrošināja kardināls Villems van Rossums Romā. Katoļus, kuri būtu apmetušies uz dzīvi, viņš neatrada ne Longjērbīenē, nedz arī Nīolesundā, bet Barentsburgā viņš satika holandiešu katoļus, kuri strādāja Nīderlandes-Špicbergenas kompānijas raktuvēs. Viņi bija nosūtījuši vēstuli pāvestam, lūdzot pastorālo aprūpi. Svalbārā katoļu dievnams nepastāv. Euharistijas svinības par godu simtgadei varēja notikt, pateicoties Norvēģijas Baznīcas un vietējo autoritāšu viesmīlībai un ekumeniskajai draudzībai, kurai ir dziļas saknes. Svalbāras katoļu vēsture ir vēl senāka par 100 gadiem. 1913. gadā, svētais Pijs X nolēma, ka arhipelāgam no ekleziālā skatupunkta būtu jāpieder Norvēģijas Katoliskajai Baznīcai. Savukārt, par Svalbāras piederību Norvēģijai tika nolemts 1920. gadā ar speciālu starptautisku līgumu – Svalbāras Traktātu. Tas stājās spēkā 1925. gadā. Vaticannews.va
Foto: Baznīca Longjērbīenē, Svalbārā | 
