“Studijas, disciplīna un sagatavošanās posmi ir svarīgi un uzmanības vērti, taču tiem ir nozīme tikai tad, ja to pamatā ir attiecības ar Dievu,” teica Leons XIV, kurš nākamajiem priesteriem kā orientieri piedāvāja Marka evaņģēlija vēstījumu par to, ka Kungs “uzkāpa kalnā un pieaicināja pie sevis tos, kurus pats gribēja”. Šajos vārdos ir brīnišķīgā veidā kodolīgi pateikts tas, kas notiek ar katru aicināto, ar ikvienu, kurš vēlas dziļāk izprast patiesību par savu aicinājumu: lai tuvotos Kristum un, galvenais, lai būtu kopā ar Viņu, ir jāuzkāpj kalnā. Semināra pieredzes būtība pastāv tanī, lai iemācītos būt kopā ar Mācītāju, Kungu Jēzu – uzsvēra pāvests. Evaņģēlists raksta, ka Viņš “pieaicināja pie sevis tos, kurus pats gribēja”. Tādā veidā tiek norādīts uz Dieva brīvību, no kuras izriet ikviens aicinājums – skaidroja Romas bīskaps. Nav nekāda konkursa vai saraksta; nav arī rakstīts, ka Viņš būtu izvēlējies labākos: Viņš izvēlējās tos, kurus pats gribēja. Pēc tam Leons XIV turpināja: "Dārgie semināristi, jūsu klātbūtne seminārā jau pati par sevi ir cerības zīme visai Baznīcai. Tas nav abstrakts optimisms, bet gan drošība, ka Kungs aicina vienmēr, katrā vēstures laikmetā un katrā vietā." Pāvests piebilda, ka Dievs nekad nenogurst jauniešu sirdīs iečukstēt to, cik skaisti ir ziedot savu dzīvi Viņam un Baznīcai, un uzsvēra, ka katra aicinājuma pamatā ir ļoti personisks dialogs ar Dievu. Šis dialogs tiek kopts klusumā un lūgšanā, un bieži vien notiek neskatoties uz brīžiem apdullinošo pasaules troksni. Tieši tur viss tiek izlemts, un lai šis dialogs varētu notikt, ir jāiemācās būt ar Viņu. Svētais tēvs kā piemēru minēja godājamo bīskapu Antonio Tonino Bello, kurš ļoti skaidri ar savu rīcību un lēmumiem parādīja, ko nozīmē būt priesterim un bīskapam. Tāpēc seminārā pavadītais laiks, turpināja pāvests, ir nepieciešams, un mūsdienās ne mazāk kā pagātnē. Tieši tāpēc, ka mūsu laikmets ir tik straujš un trokšņains, ir nepieciešama vieta un laiks, lai iemācītos būt, atpazīt un iziet formācijas ceļu, nemeklējot nekādus īsceļus. Seminārs nav misijas atlikšana, bet gan tās priekšnoteikums. Turpinot pārdomas par jau minēto Evaņģēlija fragmentu, pāvests pievērsa semināristu uzmanību tam, ka Jēzus neaicināja vienu cilvēku, bet divpadsmit, un viņi visi bija ļoti dažādi. Kungs viņus sapulcināja, un viņi bija līdzās viens otram, lai iemācītos, ka Baznīca ir kopā būšana: tā nav kāda īpašums, bet mēs visi esam aicināti to mīlēt un kalpot tai kā viena miesa. Uzrunājot semināra audzinātājus, Leons XIV aicināja viņus būt par pirmajiem brālības skolotājiem. Šai brālībai jāizpaužas “patiesās personīgās un kopienas attiecībās, kas ir balstītas patiesībā un mīlestībā”. Pēc tam pāvests paskaidroja, ka Jēzus neveda divpadsmit apustuļus augšā kalnā, lai pasargātu viņus, bet lai viņi, guvuši Dieva pieredzi, varētu tikt sūtīti būt par Evaņģēlija lieciniekiem pasaulei. Noslēgumā viņš klātesošajiem apliecināja, ka lūdzas, lai viņi vienmēr būtu uzticīgi, priecīgi un drosmīgi Kunga mācekļi. Vaticannews.va | 
