Doma, kas caurvija homīliju, bija sekošana Kristum. Kā sv. Sholastika, kas ir sv. Benedikta māsa, nolēma visu atstāt un sekot Kristum, tā arī mūs Kristus aicina gavēņa laikā visu atstāt, lai labāk sekotu Viņam. Gavēņa laikā ir jāaizslēdz sirds durvis pasaulei, lai tās atvērtu Dievam. Diakons izdalīja trīs noteikumus sekmīgai šīs darbības pildīšanai: aizliegt sevi, būt gatavam ar ticību nest savu krustu un sekot Kristum; nebīties pazaudēt savu dzīvi Kristus dēļ, lai to iegūtu kā to darīja pirmie kristieši vajāšanu laikā, tajā smeļot spēkus; atminēties mūžīgo pazušanu, kaut arī tev piederētu visi pasaules labumi. Jāatceras, ka mūžībā būs svarīgi tie darbi, ko zina tikai Dievs, tādi, kas darīti slepenībā. Piektdien, 11. februārī, Vissvētākās Jaunavas Marija parādīšanās Lurdā piemiņas dienā, kā semināra garīgais tēvs iesāka: „Gavēnis seminārā iesācies klusuma, sāpju un pārdomu pilns.” Viens no iemesliem mūžībā aizsaukt priesteris Jāzeps Mičulis. Šīs dienas Sv. Mise tika svinēta semināristu nodomā. Kā ārējā šķīstīšanās zīme bija visu klātesošo apslacīšana ar Lurdas avota ūdeni, lai tādējādi paceltu garu pie Dieva, jo Lurda avoti ir kā Betsaidas dīķi, kuros slimnieki atguva veselību, kur vēl joprojām notiek daudz izdziedināšanas gadījumu, kurus Baznīca ir apstiprinājusi. Sestdien, 12. februārī, priesteris Paskāls Marija Jerumanis Sv. Mises laikā ieveda mūs dziļākā gavēņa izpratnē, atklājot, ka šis laiks ir pastāvīga atgriešanās pie Kunga un ka šajā liturģiskajā laikā mēs it kā no jauna izdzīvojam to, ko Dieva tauta bija izdzīvojusi vēstures gaitā. Savukārt, mēs tam visam sekojam līdzi gada gaitā. Šajā laikā mēs esam aicināti doties līdzi Jēzum tuksnesī – tajā vietā, kur cilvēks tiek pārbaudīts, kur nav ne ūdens, ne ēdiens. Ir tikai Dievs. Gavēņa mērķis ir tuvošanās Dievam, kļūstot žēlsirdīgākiem, darot žēlsirdības darbus, daloties ar citiem, tā kļūstot jau šodien pazemīgi un uzticīgi, sekojot Kristum. Savukārt, ceturtdien, 17. februārī, Sv. Misi seminārā celebrēja mūsu brālis nu jau priesterībā, priesteris Ilmārs Tolstovs. Viņa sagatavotā runa balstījās uz Baznīcas pirmā gadsimta tuksneša tēvu pieredzi, ka tā var kalpot divdesmit pirmā gadsimta semināristiem. Runāja par lūgšanu, ka, lai tā būtu sekmīga, ir vajadzīga neatlaidība – nolikt sevi Dieva priekšā. Lai Dievs spētu mūsos darboties un pārveidotu. Kā Makārijs Lielais teicis: „Lūgšana ir kā kalve, kurā vajag uzpūst dvēseles ogles, lai Dievs spētu tajā kalt.” Pēc Sv. Mises visi klātesošie priesteri, diakoni un semināristi saņēma priestera Ilmāra Tolstova primicianta svētību. Šīs dienas otrajā pusē ceturtā kursa studenti devās uz rekolekciju māju Dzintaros, kur kopā ar semināra rektoru bīskapu Antonu Justu pārdomāja Rožukroņa Gaismas daļas ceturto noslēpumu: Kristus apskaidrošanās Tabora kalnā, tās realizēšanos mūsu dzīvē. Caur individuālām sarunām ar bīskapu un adorāciju Kristus priekšā, katrs spēja apjaust, ka Kristus dievišķības apstaroto vaigu savā dzīvē ir ieraudzījis orģinālā un neatkārtojamā veidā. Šis gavēņa laiks seminārā ir īpašs pirmajam kursam, kuri jau gatavojas sutanu saņemšanai, kas notiks 5. martā. Vēl pāris dienas un mūsu pirmā kursa brāļi saņems garīgo tērpu kā piederības zīmi Kristum. Pāvests Jānis Pāvils II ir teicis: „Tas ir ārējās zīmes raksturs, apģērbs izsauc pārdomas par patiesību, ko mēs pasaulē pārstāvam un par garīgo vērtību pārākumu. Lai Dievs dod saprast, ka nav cits ceļš ejams Kristum sekošanā kā tas, ko gāja Cilvēka Dēls, un šis ceļš ved caur Golgātu uz Augšāmcelšanos. Andris Vasiļeviskis, RTI, speciāli Vatikāna Radio | 
