Bet kāpēc pats Kristus gan tieši, gan līdzībās māca, ka mēs tiksim stingri tiesāti pēc mūsu rīcības, darbiem un attiecībām pret tuvākajiem. Spriedumā dzirdēsim: „Nāciet jūs, Mana Tēva svētītie” vai „Ejiet prom no manis!”. Un man no jauna rodas jautājums: kādēļ Kristum bija jācieš un jāmirst krusta nāvē, ja mana pestīšana ir atkarīga no manis paša? Kunga Jēzus krusta nāve bieži vien izraisa arī citus jautājumus: kāpēc Dievs Tēvs no sava Dēla pieprasīja tik asiņainu upuri? Reizumis uzmācas pat zaimojošas domas: tas bija nežēlīgi! Vai tad Dievs ir tik sīkumains, ka negribēja ļaut izlūgt piedošanu cilvēkiem pašiem, bet pieprasīja sava Dēla asinis? Gan jautājums, gan manis minētais liek pārdomāt, kāda ir Kristus upura būtība. Ja teiksim, ka Kristus krusta nāve ir viņa upuris, tā, protams, ir svēta patiesība, bet šajos vārdos nevar izteikt Jēzus upura garu. Dzīvības atdošana – tā bija Kristus upura matērija, bet, kamēr nesajutīsim šī upura garu, tikmēr nespēsim uztvert, kas ir tā izlūgšanas spēks un kādēļ ar to tikām pestīti. Tātad Dieva Dēls tapa cilvēks, lai kā pirmais no cilvēku vidus sevi pilnīgi atdotu Mūžīgajam Tēvam. Par to, ka tas bija liels mīlestības darbs, runāsim mazliet vēlāk. Tagad pamēģināsim apzināties, ka iedzimtā grēka dēļ, kā arī visu mūsu vēlāko nelietību dēļ cilvēka pilnīga sevis atdošana Dievam kļuva absolūti neiespējama. Droši vien par to neviens nav jāpārliecina, jo katrs no mums ir sava personīgā grēcīguma liecinieks. Zinām arī to, cik ļoti var būt ar grēku saindētas sabiedrības struktūras, mentalitāte un paražas, cik varens var būt ļaunuma spiediens uz cilvēku no ārpuses. Protams, ka Dieva Dēls bija tāds cilvēks , kurš bija pilnīgi brīvs no grēka, bet dzīvoja mūsu vidē, t. i. vidē, kuru ir dziļi saindējis grēks. Jēzus nāca, lai dotu mums pilnīgu paraugu, kā sevi jāatdod Tēvam, bet grēcīgajā pasaulē tas nebija viegli, jo mēs darījām visu, lai Viņam traucētu. Tas, kas tika izdarīts uz Kalvārijas kalna, ir noziegums ne tikai tāpēc, ka tur nogalināja nevainīgo, bet arī tāpēc, ka jau pirms tam tika darīts viss, lai Viņam šo nevainību laupītu vai vismaz vājinātu. Mēs darījām visu, lai traucētu Viņam atdot sevi Tēvam pilnīgi. Par laimi mums tas neizdevās: Jēzus Kristus izturēja līdz galam, pat savu ciešanu baigajās stundās. Tāda ir šī upura pamatjēga. Kad sakām, ka Viņš pats sevi upurēja Tēvam, tas nozīmē, ka viņš pilnīgi piederēja Tēvam pat vispretrunīgākajos apstākļos. Jēzus pilnīgi sevi atdeva Tēvam pat tās ļaunuma vētras laikā, kas plosījās uz Kalvārijas kalna. Lūk, pirmais cilvēks, kurš visu savu dzīvi pavadīja uz grēcīgās zemes un spēja izsargāties pat no vismazākā grēka traipa, kurš bija pilnīgi paklausīgs Tēvam „līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei” (Fil 2, 8). Tas pārsniedz parasta cilvēka spējas. Tik pilnīga sevis atdošana Tēvam bija iespējama tikai tāpēc, ka viņš bija Dieva Dēls. Varonīgā sevis atdošana Tēvam nesa atpestīšanu no grēkiem visiem cilvēkiem. Ko tas nozīmē? Tāpat kā sliktie darbi arvien vairāk saindē mūsu garīgo vidi, tā arī katrai labai rīcībai piemīt attīrošs spēks. Mūsu labā rīcība dara mazliet veselīgāku mūsu vides garīgo atmosfēru, un cilvēkiem ir vieglāk darīt labu, neraugoties uz to, ka visi bez izņēmuma ir pakļauti divām nepilnībām: pirmkārt, lielākā vai mazākā mērā visi ir cilvēciskās grēcības skarti, otrkārt, visiem darbiem ir ierobežota vērtība, jo tie ir spējās ierobežotu cilvēku darbi. Tātad Jēzus Kristus izdarītais uz Kalvārijas kalna nav saistīts ar šīm nepilnībām. Viņa uzticību Tēvam neapēnoja pat ne vismazākais ļaunums, un tās vērtība ir bezgalīga, tā bija – lai arī Viņam piemita cilvēka daba – Dieva Dēla rīcība, patiesa Dieva rīcību, kurš ir būtībā līdzīgs Mūžīgajam Tēvam. Tādēļ attīrīšanas spēks, kas nāk no Kristus krusta , ir bezgalīgs gan darbības lauka ziņā, gan intensitātes ziņā. Tas aptver (var aptvert, ja vien cilvēks neizvairās) visas paaudzes, spēj mūs pilnīgi atbrīvot no grēka. Tas, kas mums bija absolūti neiespējams (un tā būtu arī turpmāk, pat, ja arī kāds ko gribētu mainīt pats saviem spēkiem), kļuva iespējams, pateicoties tam, ka nāca Dieva Dēls: process, kurš atjauno mūsu dabas sākotnējo skaistumu ir jau sācies, vēl jo vairāk – katrā, kurš atveras Kristus taisnības stariem, jau tagad aug mūžības asni. Tādā veidā Viņa pilnīgā sevis atdošana Tēvam bija arī vislielākais mīlestības darbs pret cilvēkiem. Starp citu, katra patiesa sevis atdošana Dievam nāk par labu cilvēkiem. Ja es, grēcinieks, atdošu sevi Dievam, ļaunums manī mazināsies un pieaugs labvēlība pret citiem, attīrīsies un atdzīvosies manas spējas darīt labu. Nenovirzīsimies no temata. Domāju, ka tagad jūs izprotat abu domu patiesību: cilvēks var tikt pestīts tikai tad, ja ir saistīts ar Kristu, mūsu pestīšanas nosacījums ir arī pašu labā rīcība. Mēs tiksim pestīti ne jau mūsu labo darbu dēļ, jo pestīšana nav prece, kuru var iemainīt, bet tāpēc, ka mēs esam vienoti ar Kristu. Domāt par pestīšanu, kura balstās vienīgi uz kādu laimi, bet neatbrīvo no ļaunuma un nedara mūs spēcīgus veikt labus darbus, - tas ir absurds. Tā par brīvību sapņo cietumnieks, kurš neiedomājas, ka jānomet važas. Vienība ar Kristu neatbrīvo no darba pie savas morāles. Tieši otrādi – tas, kurš patiesi ir atvērts Kristus pestīšanu dāvājošiem stariem, jūtas aicināts arvien vairāk pilnveidot savu morāli. Ja savus darbus veikšu Kristus žēlastībā, tad tie nesīs augļus mūžīgai dzīvei: ar šiem darbiem augšu Dieva mīlestībā un kļūšu aizvien tīrāks. Un tas notiks nevis manu labo darbu dēļ, bet Kristus spēkā, ar kuru tos veicu. Vienlaikus žēlastība nevar pastāvēt bez darbiem. Kristus žēlastība nekad nav neauglīga, to var tikai atraidīt. Ja esmu patiesi atvērts Kristus varenajai žēlastībai, tā dara mani spējīgu nest upuri ( t. i. dara spējīgu atdot sevi Dievam un cilvēkiem pat visgrūtākajos apstākļos), pilnveidot sevi, veikt labus darbus. Atkārtoju vēlreiz – nav tādas atvērtības žēlastībai, kurai nesekotu darbi. Augstākais, kas var būt, tā ir ticība bez darbiem. Bet tāda ticība – kā to nosauc Dieva vārds – „ir mirusi”. „Kā miesa bez gara ir mirusi, tā arī ticība bez darbiem ir mirusi” (Jk 2, 26). Tieši tāpēc Baznīca rūpējas par to, lai visus savus bērnus sapulcinātu pie Kristus altāra vismaz reizi nedēļā, katru svētdienu. Sv. Mises laikā ir reāli klātesošs tas Kristus upuris, kuram ir spēks mūs atbrīvot no grēkiem un aizvest mūžīgajā dzīvē. Tāpat saprotams, kādēļ Baznīca tik ļoti aicina savus bērnus uzklausīt Dieva vārdu un pieņemt sakramentus, jo Dieva Vārds un sakramenti cilvēku ievada žēlastības un Kristus spēka gaisotnē, un tikai žēlastības gaisotnē, tikai ar Kristus spēku cilvēks spēj sekot Viņa paraugam pilnīgajā sevis atdevē Tēvam. Vienlaicīgi jārūpējas, lai mēs ar patiesu ticību, nevis izkropļoti, klausītos Dieva Vārdā, un piedalītos Kristus upurī. Patiesa ticība atšķirībā no izkropļotas rada Dieva bērnu cienīgu stāju un rīcību. Pat ļoti cēli reliģiskie pārdzīvojumi nav nekas, ja tiem neseko darbi. • • • • • Jaceks Salijs OP (dzim. 1942.g.) ir dominikāņu tēvs, Dogmatiskās teoloģijas katedras vadītājs UKSW (Varšavā), Teoloģijas zinātņu nodaļas konsultants Polijas bīskapu konferences Ticības mācības komisijā, poļu PEN kluba biedrs, nepārtraukti sadarbojas ar ikmēneša izdevumu „W drodze" (tulk. „Ceļā”). No poļu valodas tulkojis t. Vilhelms Lapelis OP (1993 g.) |
