Testaments 06.03.1979. (un sekojošie pielikumi) "Totus Tuus ego sum" Vissvētākās Trīsvienības vārdā. Āmen. "Esiet nomodā, jo nezināt, kurā stundā ieradīsies jūsu Kungs" (sal. Mt 24, 42) – šie vārdi man atgādina pēdējo trompeti, kas skanēs tad, kad Kungs vēlēsies. Es vēlos sekot Viņam un es vēlos, lai viss, kas veido manu zemes dzīvi, sagatavotu mani šim brīdim. Es nezinu, kad šis brīdis pienāks, bet tāpat kā visu citu, es arī to ielieku mana Kunga Mātes rokas: Totus Tuus. Tajās pašās mātišķajās rokās es ielieku visu un visus, ar ko mana dzīve un aicinājums ir mani saistījis. Šajās rokās es ielieku vispirms Baznīcu, kā arī manu tautu un visu cilvēci. Es pateicos visiem. Visiem es lūdzu piedošanu. Es arī lūdzu aizlūgt, lai Dieva žēlsirdība parādītos lielāka nekā mans vājums un necienība. Garīgo vingrinājumu laikā es pārlasīju Svētā tēva Pāvila VI testamentu. Šī lasīšana mani mudināja uzrakstīt šo testamentu. Es neatstāju aiz sevis nekādu īpašumu, no kura būtu nepieciešams atbrīvoties. Ikdienas priekšmetus, kurus es lietoju, es lūdzu izdalīt, kā šķiet piemēroti. Manas personiskās piezīmes jāsadedzina. Es lūdzu, lai par to gādātu tēvs Staņislavs, kuram es pateicos par viņa sadarbību un palīdzību, tik ilgstošu un tik saprotošu. Visas pārējās pateicības es atstāju savā sirdī Dieva priekšā, jo ir grūti tās izteikt. Apbedīšanas sakarā es atkārtoju to pašu nostāju, kāda bija Svētajam tēvam Pāvilam VI. (Šeit malā ir piezīme: apbedīt zemē, nevis sarkofāgā, 13.03.1992). "apud Dominum misericordia
et copiosa apud Eum redemptio" Jānis Pāvils pp. II
Romā, 06.III.1979 ~~~ Pēc manas nāves es lūdzu svinēt Sv. Mises un lūgties. 05.III.1990 ~~~ Papīra lapa bez datuma Es izsaku dziļu paļāvību, ka, neskatoties uz manu vājumu, Kungs man dos visu žēlastību, kas nepieciešama, lai saskaņā ar Viņa gribu izturētu jebkādu uzdevumu, pārbaudījumus vai ciešanas, ko Viņš prasīs no Sava kalpa viņa dzīves laikā. Es arī paļaujos, ka Viņš nekad man neļaus – caur kādu savu attieksmi: vārdiem, darbiem vai nolaidību – kļūt neuzticīgam maniem pienākumiem šajā svētajā Pētera Krēslā. ~~~ 24.II - 1.III.1980 Arī šī gada garīgo vingrinājumu laikā es esmu pārdomājis Kristus Priesterības patiesību no to Pārmaiņu perspektīvas, kas katram no mums ir mūsu nāves brīdis. Mums Kristus Augšāmcelšanās ir skaidra (augstāk pierakstīts: galīga) zīme šīs pasaules atstāšanai, lai piedzimtu nākamajā, nākotnes pasaulē. Es tad lasīju savu pagājušā gada testamentu, ko es arī rakstīju garīgo vingrinājumu laikā – es to salīdzināju ar sava dižā priekšgājēja un tēva, Pāvila VI, testamentu, kas cildenā veidā liecina par kristieša un pāvesta nāvi – un es atjaunoju sevī apziņu par jautājumiem, par kuriem runā mans 6.III.1979. sagatavotais testaments (zināmā mērā pagaidu veidā). Šodien es vēlos pievienot tikai šo: ka katram no mums ir jāpatur prātā nāves iespēja. Un jābūt gatavam nostāties Kunga un Tiesneša priekšā – Kurš ir vienlaicīgi Pestītājs un Tēvs. Es arī pastāvīgi to pārdomāju, uzticot šo izšķirošo brīdi Kristus un Baznīcas Mātei – cerības Mātei. Laiki, kuros mēs dzīvojam ir neizsakāmi grūti un satraucoši. Baznīcas ceļš arī ir kļuvis sarežģīts un saspringts, šo laiku raksturīgs pārbaudījums – gan ticīgajiem, gan mācītājiem. Dažās valstīs ( piemēram , tajās, par ko es lasu garīgo vingrinājumu laikā), Baznīca piedzīvo tādu vajāšanu laiku, kas nav mazākas kā agrākos gadsimtos, patiesi, tās pārsniedz tās nežēlības un naida pakāpē. "Sanguis martyrum - semen christianorum.". Un vēl papildus tam – daudzi cilvēki nevainīgi mirst pat šajā valstī, kur mēs dzīvojam. Vēlreiz es vēlos sevi pilnīgi uzticēt Kunga žēlastībai. Viņš pats izlems, kad un kā es noslēgšu savu zemes dzīvi un pastorālo kalpošanu. Dzīvē un nāvē Totus Tuus Bezvainīgajā Marijā. Pieņemot šo nāvi jau tagad, es ceru, ka Kristus man dos žēlastību šim pēdējam ceļam, citiem vārdiem sakot, (manām) Lieldienām. Es arī ceru, ka Viņš padarīs (šo nāvi) noderīgu šim svarīgākajam mērķim, kam es cenšos sekot: vīriešu un sieviešu pestīšanai un visas cilvēku ģimenes un tai skaitā visu tautu un visu cilvēku (to skaitā es īpaši uzrunāju savu Dzimteni) aizsargāšanai, kā arī noderīgu cilvēkiem, kuriem Viņš īpaši mani ir uzticējis, Baznīcai un Dieva godam. Es nevēlos neko pievienot tam, ko es rakstīju pirms gada – tikai izteikt gatavību un tajā pašā laikā šo paļāvību, uz kuru pašreizējie garīgie vingrinājumi mani ir atkal noskaņojuši. Jānis Pāvils II ~~~ Totus Tuus ego sum 5.III.1982 Šī gada garīgo vingrinājumu gaitā es (vairākas reizes) esmu pārlasījis 6.III.1979. testamenta tekstu. Lai gan es vēl joprojām uzskatu to par pagaidu (nevis galīgu), es atstāju to tajā formā, kā tas eksistē. Es neko nemainu (pagaidām) un es arī neko nepievienoju tam, kas saistīts ar tur ietvertajiem nodomiem. Atentāta mēģinājums 13.V.1981 zināmā mērā apstiprināja vārdu precizitāti, kas ir rakstīti 1980 (24.II - 1.III) garīgo vingrinājumu laikā. Vēl dziļāk es tagad izjūtu, ka es esmu pilnībā Dieva Rokās – un es pastāvīgi palieku mana Kunga rīcībā, uzticot sevi Viņam un Viņa Bezvainīgajai Mātei (Totus Tuus). Jānis Pāvils II ~~~ 5.III.82 Saistībā ar mana 6.III.1979. testamenta pēdējo teikumu ("par vietu /tas ir, apbedīšanas vietu/ lai to izlemj Kardinālu Kolēģija un mani tautieši") – es pateikšu skaidri, ko es ar to domāju: Krakovas metropolītu vai Polijas Bīskapu Konference – tajā pašā laikā es lūdzu, lai Kardinālu Kolēģija apmierinātu, cik daudz tas ir iespējams, jebkuras iepriekšminēto prasības. ~~~ 1.III.1985 (garīgo vingrinājumu laikā) Atkal – sakarā ar izteicienu "Kardinālu Kolēģija un tautieši": " Kardinālu Kolēģijai" nav nekāda pienākuma konsultēt "tautiešus" šajā jautājumā, lai gan viņi to var darīt, ja kaut kāda iemesla dēļ viņi jūt, ka tās būtu pareizi. JPII ~~~ Jubilejas gada garīgie vingrinājumi (12-18.III.2000.)
(manam testamentam) 1. Kad 1978. gada 16. oktobrī kardinālu konklāvs izvēlēja Jāni Pāvilu II, Polijas primāts kardināls Stefans Višinskis man teica: "Jaunā pāvesta pienākums būs ievadīt Baznīcu trešajā tūkstošgadē." Es nezinu, vai es precīzi atkārtoju šo teikumu, bet vismaz šī bija tā doma, ko es tajā laikā sadzirdēju. To teica Vīrs, kas vēsturē iegāja kā Tūkstošgades primāts. Dižens primāts. Es biju liecinieks viņa misijai, viņa pilnīgajai paļāvībai. Viņa cīņām. Viņa uzvarām. "Uzvara, kad tā nāks, būs uzvara caur Mariju" – Tūkstošgades primāts atkārtoja šos viņa priekšgājēja, kardināla Augusta Hlonda, vārdus. Šādā veidā es zināmā mērā sagatavojos pienākumam, kas man tika uzticēts 1978. gada 18. oktobrī. Kad es rakstu šos vārdus, 2000. Jubilejas gads jau ir realitāte. 1999. gada 24. decembra naktī simboliskās Lielās Jubilejas Durvis Sv. Pētera Bazilikā tika atvērtas, tad arī Sv. Jāņa Laterāna, un tad Sv. Marijas Majores – Jaunajā gadā, un 19. janvārī Sv. Pāvila-ārpus-Mūriem Bazilikas durvis. Šis pēdējais notikums, tā ekumēniskā rakstura dēļ, ir īpaši palicis manā atmiņā. 2. Jubilejas gadam turpinoties, dienu no dienas 20. gadsimts aizveras aiz mums un 21. gadsimts atveras. Saskaņā ar Dievišķās Apredzības plāniem man bija atļauts dzīvot šajā grūtajā gadsimtā, kas aiziet pagātnē, un tagad, kad mana dzīve sasniedz 80 gadus ('octogesima adveniens'), tas ir laiks sev jautāt, vai nav laiks atkārtot kopā ar Bībeles Simeonu 'nunc dimittis'. 1981. gada 13. maijā, dienā, kad notika atentāts pret pāvestu vispārējās audiences laikā Sv. Pētera laukumā, Dievišķā Apredzība mani brīnumainā veidā izglāba no nāves. Viņš, kurš ir dzīvības un nāves Vienīgais Kungs, Pats pagarināja manu dzīvi, zināmā mērā Viņš to man atkal iedeva. No šī brīža tā piederēja Viņam vēl vairāk. Es ceru, ka Viņš palīdzēs man saprast, līdz kuram mirklim man ir jāturpina šo kalpošanu, uz kuru es tiku aicināts 1978. gada 16. oktobrī. Es lūdzu viņam aicināt mani atpakaļ, kad Viņš Pats to vēlas. 'Dzīvē un nāvē mēs piederam Kungam ... mēs esam Kunga. (sal. Rom 14,8). Es arī ceru, ka cik vien ilgi es esmu aicināts izpildīt Pētera kalpojumu Baznīcā, Dieva Žēlsirdība dos man nepieciešamo spēku šim kalpojumam. 3. Kā es to katru gadu daru, garīgo vingrinājumu laikā es lasīju savu 6.III.1979. testamentu. Es turpinu uzturēt nostāju, kas ir izteiktas šajā tekstā. Tas, kas ir pievienots turpmāko garīgo vingrinājumu laikā, ir pārdomas par grūto un saspringto vispārējo situāciju, kas raksturoja 80-os gadus. No 1989. gada rudens situācija mainījās. Gadsimta pēdējā dekāde bija brīva no iepriekšējās spriedzes; tas nenozīmē, ka tas nenesa jaunas problēmas un grūtības. Lai Dievišķā Apredzība ir īpašā veidā par to slavēta, ka tā sauktā 'aukstā kara' periods beidzās bez vardarbīga kodolieroču konflikta, briesmām, kas draudēja pasaulei iepriekšējā periodā. 4. Esot uz trešās tūkstošgades sliekšņa "in medio Ecclesiae" es vēlreiz vēlos izteikt pateicību Svētajam Garam par lielo Vatikāna II koncila dāvanu, ar kuru kopā ar visu Baznīcu – un visvairāk kopā ar visiem bīskapiem – es jūtos parādnieks. Es esmu pārliecināts, ka vēl ilgu laiku jaunās paaudzes smelsies no bagātībām, ko šis 20. gadsimta koncils mums deva. Kā bīskaps, kas piedalījās šajā koncilā no tā pirmās līdz pēdējai dienai, es vēlos uzticēt šo dižo mantojumu visiem tiem, kas ir un kas nākotnē būs aicināti to īstenot. No savas puses es pateicos mūžīgo Mācītāju, Kurš atļāva man kalpot šim diženajai lietai visu šo manu pontifikāta gadu laikā. "In medio Ecclesiae".... no pirmajiem manas bīskapa kalpošanas gadiem – tieši pateicoties Koncilam – es varēju piedzīvot brālīgu komūniju ar bīskapiem. Kā Krakovas arhidiecēzes priesteris es piedzīvoju brālīgu komūniju starp priesteriem – un Koncils pavēra jaunu dimensiju šai pieredzei. 5. Cik daudzus cilvēkus lai es uzskaitu! Daudzus no viņiem Kungs Dievs jau ir aicinājis pie Sevis – kā arī tie, kas vēl joprojām ir šajā pusē; lai šī testamenta vārdi atgādina par viņiem, visiem un visur, kur viņi ir. Šo vairāk nekā 20 gadu laikā, kad es esmu pildījis Pētera kalpojumu "in medio Ecclesiae", es esmu piedzīvojis labvēlību un auglīgu sadarbību starp tik daudziem kardināliem, arhibīskapiem un bīskapiem, tik daudziem priesteriem, tik daudzām konsekrētām personām – brāļiem un māsām – un, beidzot, tik ļoti, ļoti daudziem lajiem Kūrijā, Romas diecēzes vikariātā, kā arī ārpus šīm institūcijām. Kā es varu pateicīgā piemiņā neapskaut visus tos pasaules bīskapus, kurus es esmu saticis savās "ad limina Apostolorum" vizītēs! Kā es varu neatcerēties tik daudzos nekatoļu kristiešu brāļus! Un Romas rabīnu un tik daudzus pārstāvjus no nekristīgajam reliģijām! Un cik daudzus pārstāvjus no visas pasaules kultūras, zinātnes, politikas un sabiedrisko komunikāciju jomas! 6. Kad manas dzīves beigas tuvojas, es atgriežos savās atmiņās pie sākuma, pie saviem vecākiem, pie sava brāļa, pie māsas (kuru es nepazinu, jo viņa nomira pirms manas dzimšanas), pie draudzes Vadovicē, kur es tiku kristīts, pie pilsētas, ko es mīlu, pie maniem vienaudžiem, draugiem no pamatskolas, vidusskolas un universitātes, līdz pat okupācijas laikam, kad es biju strādnieks, un tad pie draudzes Niegovicā, tas pie Sv. Floriana Krakovā, pie pastorālās kalpošanas akadēmiskajā jomā, pie apkārtējās vides....pie visas apkārtējās vides....pie Krakovas un pie Romas....pie cilvēkiem, ko man Kungs īpašā veidā bija uzticējis. Visiem es vēlos pateikt tikai vienu lietu: "Lai Dievs jūs atalgo." "In manus tuas, Domine, commendo spiritum meum."
A.D. 17.III.2000. | 
