Godājamie brāļi kardināli,
dārgie brāļi un māsas Kristū,
labas gribas vīrieši un sievietes! 1. Žēlastība jums un miers pārpilnībā (sal. 1 Pētera 1:2)! Manā dvēselē šajās stundās ir divas kontrastējošas izjūtas. No vienas puses, nepiemērotības sajūta un cilvēcisks nemiers universālās Baznīcas priekšā par to atbildību, kas man tika uzticēta vakar kā Apustuļa Pētera pēctecim šajā Krēslā Romā. No otras puses, es sevī jūtu dziļu pateicību Dievam, kurš – kā mēs dziedam liturģijā – neatstāj Savu ganāmpulku, bet vada to cauri visiem laikiem to vadībā, kurus Viņš ir izvēlējies kā Sava Dēla vikārus un padarījis par ganiem (sal. Prefācija svēto apustuļu godam I). Mani mīļie, šī dziļā pateicība par dievišķās žēlsirdības dāvanu gūst virsroku manā sirdī, neskatoties uz visu. Es to uzskatu par īpaši žēlastību, ko man sagādājis mans godājamais priekšgājējs Jānis Pāvils II. Šķiet, ka es varu just viņa stipro roku satverot manu; es it kā redzu viņa smaidošās acis un klausos viņa vārdos, kas šajā brīdī domāti tieši mani: ‘Nebīsties!’ Svētā tēva Jāņa Pāvila II nāve un dienas, kas sekoja, bija neparasts žēlastības laiks Baznīcai un visai pasaulei. Lielās skumjas par viņa nāvi un tukšumu, ko tā visos mūsos atstāja, mazināja Augšāmceltā Kristus darbs, kas šīs garās dienas atklājās vienbalsīgos ticības, mīlestības un garīgas solidaritātes uzplūdos, kulminējot viņa svinīgajā apbedīšanas ceremonijā.  Mēs varam teikt: Jāņa Pāvila II bēres bija tiešām neparasts pārdzīvojums, kurā atklājās Dieva spēks, kurš caur Baznīcu vēlas padarīt visu cilvēci par lielu ģimeni, caur Patiesības un Mīlestības vienojošo spēku (sal. "Lumen Gentium," 1). Nāves stundā, pārveidots sava Mācītāja un Kunga līdzībā, Jānis Pāvils II pabeidza savu garo un auglīgo pontifikātu, stiprinot kristiešus ticībā, pulcējot viņus ap sevi un palīdzot visai cilvēces ģimenei justies vēl vienotākai. Kā ir iespējams, ka šī liecība neuzrunātu? Kā var nejust iedrošinājumu, kas nāk no šī žēlastības pilnā pasākuma?
2. Pārsniedzot visas manas cerības, Dievišķā Apredzība, caur godājamo tēvu kardinālu gribu, aicināja mani būt par šī lielā pāvesta pēcteci. Es atkal šajās stundās pārdomāju par visu to, kas notika Filipa Cesarejā pirms kādiem 2000 gadiem. Šķiet, ka es dzirdu Pētera vārdus: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls," un Kunga svinīgo apstiprinājumu: "Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu ... es tev došu debesu valstības atslēgas" (Mateja 16:15-19). Tu esi Kristus! Tu esi Pēteris! Šķiet, ka es vēlreiz izdzīvoju šo evaņģēlija ainu; es, Pētera pēctecis, ar satraukumu atkārtoju Galilejas zvejnieka bailīgos vārdus un ar dziļu saviļņojumu dzirdu dievišķā Skolotāja apstiprinošo apsolījumu. Ja atbildības nasta, kas ir uzlikta uz maniem vājajiem pleciem, ir milzīga, tad liels ir arī dievišķais spēks, ar kuru es varu rēķināties: "Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu " (Mateja 16:18). Izvēlot mani kā Romas Bīskapu, Kungs ir vēlējies, lai es būtu Viņa vikārs, Viņš ir vēlējies, lai es būtu "klints", uz kura visi var droši balstīties. Es lūdzu Viņu, lai Viņš dotu man trūkstošo spēku, lai es būtu drosmīgs un uzticīgs Gans Viņa ganāmpulkam, vienmēr paklausīgs Viņa Gara iedvesmām. Es gatavojos uzņemties šo īpašo kalpošanu, "Pētera" kalpošanu universālajai Baznīcai, ar pazemīgu atdošanos Dieva Apredzības rokās. Vispirms tas ir Kristus, kam es atjaunoju savu pilnīgo un uzticīgo piederību: "In Te, Domine, speravi; non confundar in aeternum!" Jums, kardināli, pateicībā par man izrādīto uzticību, es lūdzu, lai jūs mani atbalstītu ar lūgšanām un pastāvīgu, aktīvu un gudru sadarbību. Es lūdzu arī visus brāļus bīskapus būt man blakus ar lūgšanām un padomu, lai es patiešām varētu būt "Servus servorum Dei." Tā kā Pēteris un citi apustuļi, saskaņā ar Dieva gribu, iedibināja unikālo Apustuļu Kolēģiju, tādā pašā veidā Pētera pēctecim un bīskapiem, apustuļu pēctečiem, ir jābūt ļoti ciešai vienotībai savā starpā, kā to skaidri apstiprināja Koncils (sal. "Lumen Gentium," 22). Šī koleģiālā komūnija, lai gan Romas pāvesta un bīskapu lomas un funkcijas ir dažādas, kalpo Baznīcai un ticības vienotībai, no kā ir atkarīga evaņģelizācijas darba efektivitāte mūsdienu pasaulē. Tāpēc es vēlos turpināt iet pa ceļu, ko uzsāka mani godājamie priekšgājēji, rūpējoties tikai par Kristus dzīvās klātbūtnes pasludināšanu visai pasaulei. 3. Manā priekšā īpaši ir pāvesta Jāņa Pāvila II liecība. Viņš ir atstājis drosmīgāku, brīvāku un jaunāku Baznīcu. Baznīcu, kas saskaņā ar viņa mācību un piemēru mierīgi atskatās pagātnē un nebaidās par nākotni. Viņa tika ievesta jaunajā tūkstošgadē ar Lielo Jubileju, nesot savās rokās Evaņģēliju, kas šodienas pasaulē tiek iedzīvināts vēlreiz autoritatīvi pārlasot Otro Vatikāna Koncilu. Pāvests Jānis Pāvils II norādīja uz Koncilu tieši kā "kompasu", ar kuru orientēties milzīgajā trešās tūkstošgades okeānā (sal. apustuliskā vēstule "Novo Millennio Ineunte," 57-58). Savā garīgajā testamentā viņš rakstīja: "Es esmu pārliecināts, ka vēl ilgu laiku jaunās paaudzes smelsies no bagātībām, ko šis 20. gadsimta koncils mums deva" (17.III.2000). Tāpēc, arī sagatavojoties Pētera pēcteča kalpojumam, es vēlos skaidri apstiprināt savu apņēmību turpināt Otrā Vatikāna Koncila mācības īstenošanu, sekojot manu priekšgājēju pēdās un uzticībā 2000 gadu Baznīcas tradīcijai. Šis gads mēs svinēsim 40. gadadienu kopš koncila sesiju beigām (1965. gada 8. decembrī). Gadu gaitā koncila dokumenti nav zaudējuši savu aktuālo nozīmi; tieši pretēji, to mācība atklājas īpaši noderīga saistībā ar jaunajām Baznīcas vajadzībām un šodienas globalizēto sabiedrību. 4. Cik ļoti nozīmīgi ir tas, ka mans pontifikāts sākas, kad Baznīca dzīvo šo īpašo Gadu, kas veltīts Euharistijai. Kā var neredzēt šajā apredzīgajā sakritībā elementu, kam jāraksturo tā kalpošana, uz kuru es esmu aicināts? Euharistija, kristīgās dzīves sirds un Baznīcas evaņģelizācijas misijas avots, nevar nebūt pastāvīgs centrs un avots Pētera kalpojumam, kas man uzticēts. Euharistija padara augšāmcelto Kristu pastāvīgi klātesošu, kurš turpina sevi mums dāvāt, aicinot mūs piedalīties viņa Miesas un Asiņu mielastā. No pilnīgas vienotības ar viņu plūst visi citi Baznīcas dzīves elementi, vispirms vienotība ticīgo starpā, apņēmība sludināt un liecināt par Evaņģēliju, mīlestības pilna dedzība uz visiem, īpaši nabadzīgajiem un mazajiem. Tāpēc šajā gadā Corpus Domini svētki ir jāsvin ar īpašu svinīgumu. Euharistija būs centrā arī Pasaules Jauniešu dienām, kas augustā notiks Ķelnē, un arī oktobrī, kad notiks Bīskapu sinodes vispārējā asambleja, kuras tēma būs: "Euharistija: Baznīcas dzīves un misijas avots un virsotne." Es lūdzu visus nākamajos mēnešos augt mīlestībā un pielūgsmē pret Jēzu Euharistijā un drosmīgi un skaidri izteikt savu ticību Kunga reālajai klātbūtnei, īpaši caur svinīgu un pareizu svinēšanu. Es to īpašā veidā lūdzu no priesteriem, par kuriem es šajā brīdī domāju ar lielu mīlestību. Ordinētā priesterība dzima Augšistabā, kopā ar Euharistiju, kā mans godājamais priekšgājējs Jānis Pāvils II uzsvēra tik daudz reizes. "Priestera dzīvei ir jābūt Euharistijas ‘veidotai’," viņš rakstīja pēdējā vēstulē Lielajā Ceturtdienā (1). Šim mērķim kalpo vispirms dievbijīga ikdienas Svētās Mises svinēšana, kas ir katra priestera dzīves un misijas centrs. 5. Euharistijas pabarotu un uzturēti, katoļi var justies pamudināti tiekties pēc tās pilnīgās vienotības, kuru Kristus tik dedzīgi vēlējās Augšistabā. Pētera pēctecis zina, ka viņam ir jāuzņemas atbildība pavisam īpašā veidā par šo lielo dievišķā Mācītāja ilgu īstenošanu. Viņam ir uzticēts uzdevums stiprināt brāļus (sal. Lūkas 22:32). Tāpēc to pilnībā apzinoties, jau savas kalpošanas sākumā Romas Baznīcā, kuru Pēteris slacīja ar savām asinīm, viņa pašreizējais pēctecis kā savu mērķi un pirmo apņemšanos saredz darbu, netaupot enerģiju, pie visu Kristus sekotāju pilnīgas un redzamas vienotības atjaunošanas. Šis ir viņa mērķis, šis ir viņa pienākums. Viņš apzinās, ka tam nepietiek ar labvēlības izrādīšanu. Jānotiek konkrētiem žestiem, kas aizsniedz dvēseles un sirdsapziņas, vadot katru pie tās iekšējās atgriešanās, kas ir priekšnoteikums jebkuram progresam ekumēnisma jomā. Teoloģiskais dialogs ir nepieciešams. Arī padziļinātas zināšanas par vēsturiskajiem cēloņiem tiem lēmumiem, kas tika pieņemti pagātnē, arī ir neaizstājamas. Bet vissvarīgākā ir neatliekama "atmiņas šķīstīšana," par ko tik bieži runāja Jānis Pāvils II, kas vienīgā spēj noskaņot dvēseles pieņemt pilno Kristus patiesību. Tieši Viņa, augstā Tiesneša, priekšā mums katram ir sevi jānoliek, apzinoties, ka kādu dienu mums būs jādod atskaite par to, ko mēs esam vai neesam darījuši tā labā, lai veicinātu visu Viņa mācekļu pilnīgu un redzamu vienotību. Pašreizējais Pētera Pēctecis ļauj sevi personīgi izaicināt šai prasībai un ir gatavs darīt visu, kas ir viņa spēkos, lai veicinātu fundamentālo ekumēnisma jautājumu. Savu priekšgājēju pēdās ejot, viņš ir pilns apņēmības veicināt jebkuru iniciatīvu, kas šķiet piemērota, lai veicinātu kontaktus un savstarpēju sapratni ar dažādu baznīcu un ekleziālo kopienu pārstāvjiem. Izmantojot iespēju, viņš viņiem sūta vissirsnīgākos sveicienus Kristū, visu vienīgajā Kungā. 6. Es atceros un atgriežos atpakaļ tajā neaizmirstamajā pārdzīvojumā, ko mēs visi izdzīvojām sakarā ar aizgājušā Jāņa Pāvila II nāvi un apbedīšanas rituāliem. Ap viņa mirstīgajām atliekām, kas uzmanīgi bija novietotas uz kailas zemes, bija sanākuši valstu vadītāji, dažādu sabiedrisko stāvokļu cilvēki, un īpaši jaunieši neaizmirstamā mīlestības un apbrīna izrādīšanā. Visa pasaule skatījās uz viņu ar paļāvību. Šķiet, ka daudzu dziļā piedalīšanās, ko līdz zemes robežām pastiprināja sabiedriskās komunikācijas līdzekļi, bija kā vienbalsīgs lūgums pēc palīdzības, ar ko šodienas cilvēce vērsās pie pāvesta ar savu neskaidrību un bailēm, neziņu par tās nākotni. Baznīcai šodien jāatdzīvina sevī apziņa par uzdevumu, atkal pasaulei atgādināt par tā balsi, kas teica: "Es esmu pasaules gaisma; kas seko man, nestaigās tumsā , bet tam būs dzīvības gaisma" (Jāņa 8:12). Uzņemoties šo kalpojumu, jaunais pāvests zina, ka viņa uzdevums ir likt Kristus gaismai spīdēt šodienas vīriešu un sieviešu priekšā, nevis viņa paša gaismai, bet Kristus gaismai. To apzinoties, es vēršos pie visiem, arī tiem, kas seko citām reliģijām vai kas vienkārši meklē atbildi uz dzīves pamatjautājumiem un vēl nav to atraduši. Es vēršos pie visiem vienkāršībā un mīlestībā, atgādinot, ka Baznīca vēlas turpināt kontaktēties ar viņiem atklātā un patiesā dialogā, meklējot cilvēka un visas sabiedrības patieso labumu. Es aizlūdzu pie Dieva par visas cilvēces ģimenes mieru un vienotību un paziņoju par visu katoļu gatavību sadarboties patiesas sociālās attīstības un katra cilvēka cieņas veicināšanā. Es netaupīšu spēkus, lai turpinātu daudzsološo dialogu, ko uzsāka mani godājamie priekšgājēji, ar dažādām civilizācijām, lai no savstarpējas sapratnes nosacījumiem plūstu labāka nākotne visiem.  Es domāju īpaši par jauniešiem. Viņiem, kas bija pāvesta Jāņa Pāvila II priviliģētie sarunu biedri, es vēršos ar savu mīlestības apskāvienu, gaidot tikšanos ar viņiem nākošajās Pasaules Jauniešu Dienām Ķelnē, ja Dievs tā gribēs. Ar jums, dārgie jaunieši, kas esiet Baznīcas un cilvēces nākotne un cerība, es turpināšu dialogu, un ieklausīšos jūsu cerībās, mēģinot palīdzēt jums vēl dziļāk sastapt dzīvo Kristu, kas ir mūžīgi jauns.
7. "Mane nobiscum, Domine!" Paliec ar mums, Kungs! Šis lūgums, kas ir Jāņa Pāvila II apustuliskās vēstules Euharistijas gadam galvenā tēma, ir lūgšana, kas spontāni plūst no manas sirds, kamēr es gatavojos uzsākt kalpojumu, uz kuru Kristus ir mani aicinājis. Kā Pēteris, es arī atjaunoju viņam manu beznosacījuma uzticības apsolījumu. Viņam vienīgajam es vēlos kalpot, veltījot sevi pilnībā kalpošanai Viņa Baznīcai. Lai atbalstītu mani šajā apsolījumā, es lūdzu Vissvētākās Jaunavas Marijas aizbildniecību, kuras rokās es ielieku savu un Baznīcas tagadni un nākotni. Lai svētie Apustuļi Pēteris un Pāvils un visi svētie arī palīdz ar saviem aizlūgumiem. Ar šīm izjūtām es dodu jums, godājamiem brāļi kardināli, un tiem, kas piedalās šajā rituālā, un arī visiem tiem, kas klausās TV un radio, īpašu un mīlestības pilnu svētību. |
;)
;)