Tajā piedalījās V.Em. Kardināls Jānis Pujats, laicīgās varas un diplomātiskā korpusa pārstāvji. Svētku noskaņu kuplināja pūtēju orķestris, senioru koris „Septiņkalni” no Rēzeknes un folkloras ansambļi „Rūta” un „Kalnsēta” no F. Trasūna muzeja, kurš šajā dienā noslēdz Latgales dienas Rīgā ar savu piedalīšanos piemiņas ciļņa atklāšanā. Svinīgo pasākumu atklāja Kardināls Jānis Pujats. Viņš iesāka ar ciļņa iesvētīšanu un nobeidza ar runu, ka Franča Trasūna laiks bijis apvienot austrumlatviešus un latgaliešus kopā ar pārējiem Latvijas novadiem. Tas ir 20. gadsimta pirmais ceturksnis, lielu revolūciju laiks, kad latvieši apvienojās un ieguva neatkarību. Kā prezidents J. Čakste ir teicis, ka viņš ir iededzis trešo zvaigzni Latvijas ģērbonī. Eminence pateicās visiem, kas Franča Trasūna piemiņu pagodina ar savu klātbūtni šajā aktā. 8. Saeimas deputāte Anta Rugāte ar kaismīgu runu latgaliešu valodā izklāstīja Franča Trasūna biogrāfiju un nocitēja viņa sarakstītās rindas Tēvzemei. Pēc svinīgā pasākuma palūdzu kora „Septiņkalni” vadītāju Ivetu Ķepali un kora vērienīgāko runātāju, kā arī 8. Saeimas deputāti Antu Rugāti un ciļņa autoru mākslinieku Aigaru Bikši uz nelielu sarunu.
- Kāda ir saistība ar to, ka jūs noslēdzat latgaliešu dienas Rīgā?
Iveta Ķepale: Saistība ir vistiešākā - šodien ir tieši Trasūna piemiņas plāksnes atklāšana. Tāpēc arī esam šeit sabraukuši un vakarā Ave Sol zālē būs latgaliešu tautas mūzikas koncerts, kurā piedalīsies folkloras kopas „Rūta” un „Kalnsēta”, kā arī senioru koris „Septiņkalni” – konkursa „Volūdzēni” uzvarētāji.
- Ko Jums pašai nozīmē tas, ka priesteri Trasūnu tagad tepat pie Saeimas nama cildina gan laicīgā, gan garīgā vara?
I.Ķ.: Priecē tas, ka kultūra atdzimst. Priecē tas, ka mēs atceramies un godinām to cilvēku, kurš ir daudz darījis tieši tautas labā, tautas izglītības labā. Kora dziedātāja: Ziniet – tas man nozīmē ļoti daudz, jo tad, kad es mācījos un strādāju skolā, Franča Trasūna vārdu nedrīkstēja pieminēt. Es viņu atceros no savu vecāku – no mammas un tēva stāstiem. Un šodien es jūtos ļoti saviļņota un pagodināta, ka mūsu novadniekam tiek parādīts tāds gods mūsu galvaspilsētas sirdī. Pretī Saeimas namam un sv. Jēkaba katedrālei. Es cienu un tagad cenšos izlasīt un iepazīt Trasūna ne kā priesteri, bet arī kā literātu. Tas dzejolis, ko Rugātes kundze lasīja, to es arī zinu: Tu nevaicā man, kāds esmu;
Brīvs dzimu, brīvs gribu es mirt.
No ticības ļaudīm un Dieva
Neviens mani nespēs šķirt. Ļoti, ļoti labi – un prieks, ka Latgale, pateicoties Trasūnam, ir vienota ar visu Latviju. Un tie vārdi, kas ir Rēzeknē Māras piemineklī, kā tautā sauc „Vienoti Latvijai”, tie arī mums atgādina Franča Trasūna vārdu, cīņu un vietu mūsu Latvijā.
- Ko Jums pašai, Rugātes kundze, nozīmē tas, ka īpaši šodien tiek cildināts Francis Trasūns – plašs kultūras darbinieks?
A.R.: Viņš bija politiķis un valstsvīrs. Lielākais valstsvīrs, kas ir nācis no Latgales. Viņš ir nepelnīti piemirsts. Kaut kā laika vēji viņu bija drusciņ aizpūtuši tādā kā sānu maliņā. Bet tas, ko viņš ir padarījis, nav ar neko atsverams, tas ir prātam neaptverams. Tas ir darbs, ko viņš padarīja, protams, kopā ar saviem līdzgaitniekiem Kempu un Skrindu, un Rancānu – tā laika atmodas darbiniekiem, bet tā galvenā jau bija viņa stāja, viņa pārliecība par vienotību visiem latviešiem, par valodu, kas mums ir viena, lai gan savādāk runājam, un vēl par to, ka vara, lai cik tā būtu stipra, tā vienmēr ir laicīga, bet taisnības, tautas taisnība ir mūžīga. Es nevaru jums pateikt neko labāku. Droši vien pirms kādiem 20 gadiem pirmo reizi lasot tos darbus, kas bija par Franci Trasūnu, kas nemaz nebija pieejami. Man atsūtīja kādu grāmatiņu – Miķeļa Bukša „Latgales atmodu”, un tur es par viņu izlasīju, un tā ir ļoti bieza grāmata. Tur ir ļoti daudz, ļoti brīnišķīgu Latgales cilvēku. Tieši Francis Trasūns man likās kā pats kodols, jo, lai gan arī pirms viņa un vēlāk bija tas pats Miglinieks un Jurčs, bet Trasūns man bija kā simbols Latvijas vienotībai. Un tik tiešām viņš savā mūžā arī to pierādīja. Un viņa vārdi „Vienoti Latvijai” nebija vienkārši vārdi – tas bija viņa mūža piepildījums, viņa mūža lielākais sapnis un viņa mūža lielākais rezultāts.  Un kad viņš šeit, šajā pašā vietā, kur mēs stāvam un kur būs piemiņas plāksne, starp Saeimas namu un sv. Jēkaba katedrāli, kur viņu saņēma pēdējo reizi pirms nāves, viņš arī tad bija ar savu tautu, neskatoties uz to, kāds viņam bija liktenis nodzīvots tad, sešdesmit otrajā dzīves gadā. Un viņa piederību tautai neviens nevarēja atņemt. Tas pats, ko viņš rakstīja savā dzejā, ka no taisnības, tautas un Dieva neviens mani nevarēs šķirt. Tie ir tik vienkārši vārdi, ka vienkāršāk vairs nevar pateikt, bet cik daudz tajos spēka?
Vai mums ikdienā pietiek laika apstāties un paskatīties uz karogiem; padomāt, ka zem šīm debesīm plīvo Latvijas karogs; ieraudzīt apkārtējo cilvēku acis un saprast, ka mēs esam kopā, ka mēs esam stipri, ka tikai mēs esam tādi, kādi mēs esam – latvieši un latgalieši? Saki, kā gribi, bet mēs esam viena tauta. Un tas man vienmēr ir devis tādu līdzsvara punktu tad, kad ir bijuši grūti brīži manā dzīvē vai manā darbā. Cik es esmu pratusi, tik es esmu mēģinājusi kaut kā palīdzību meklēt pie Trasūna. Viņš man ir palīdzējis un viņš visiem ir palīdzējis. Šodien mums visiem ir svētki. Aigars Bikše ir izveidojis brīnišķīgu cilni un lai viņš pats pasaka, kā viņš uztver Franci Trasūnu: A.B.: Īstenībā, man jāatzīstas, ka es neko daudz nezināju par Franci Trasūnu, pirms tam, kad es sāku strādāt pie konkursa materiāliem, kas bija izsludināts Rēzeknē par pieminekļa izveidi. Es domāju, ka latgaliešiem īpaši šī ir milzīga diena, un ne tikai – visiem latviešiem. Es redzēju, kā Pēteris Keišs nāca tajā dienā, kad mēs likām plāksni – cik viņš bija priecīgs. Un tāpat arī tie cilvēki, kas šodien bija atbraukuši. Otra lieta, ko gribēju teikt… Kad es sāku lasīt par Franci, sāku interesēties un runāt ar cilvēkiem, skatīties arhīvos bildes un runāties, es biju vienkārši pārsteigts par šo cilvēku. Kāds tas bija cilvēks, kāds raksturs – es vienkārši apbrīnoju viņu! Tā kā man bija milzīgs prieks strādāt gan pie šīs piemiņas plāksnes projekta, gan arī pie pieminekļa projekta Rēzeknē. Anta Rugāte: Kā katoļi saka: „Brīnumiem vajag ticēt! Brīnumi pieder īstenai ticībai. ” Andris Vasiļevskis, RTI, speciāli Vatikāna Radio
~ Attēlu galerija ~
(uzklikšķiniet, lai palielinātu)
  
- Augstāk lasāmo materiālu varat lejupielādēt un/vai noklausīties -
- Citi resursi -
| 
;)
;)
;)
;)
