Pulksten 13:00 Latgales sētā sākās folkloras dziedāšana – Baltinavas kapela, Baltinavas sievu etnogrāfiskais ansamblis, folkloras kopa „Rekavas dzintars”, folkloras kopa „Grodi” un „Saucējas” no Rīgas. Pulksten 14:00 etnogrāfiskā izrāde „Palaunags siena pļavā”, ko izspēlēja Rikavas etnogrāfiskais ansamblis. Pēc tam visi tika aicināti uz maija dziedājumiem pie krusta, kur aicināja Baltinavas sievu etnogrāfiskais ansamblis, Rīgas latgaliešu biedrības ansamblis un Rīgas garīgā semināra Rēzeknes-Aglonas diecēzes semināristi Staņislavs, Antons, Jānis un Māris. * * * - Anton un Staņislav, kas jūs uzaicināja šajā pasākumā piedalīties? A: Par pasākumu es uzzināju no reklāmas. St.: Mani uzaicināja Ilona, kas aktīvi darbojas un piedalās latgaliešu studentu centra biedrības organizēšanā un darbā. Viņa man atsūtīja uz ielūgumu, un tad es uzskatīju to par savu pienākumu tur piedalīties.
- Vai jums jau ģimenē tika praktizēti šie maija dziedājumi?
Staņislavs: Godīgi sakot, ģimenē mēs to nedarījām pie mājas, bet gan lūdzāmies baznīcā. Tā kā dzīvojām pilsētā Rēzeknē, nevis laukos, tad arī šī tradīcija ir savādākā ievirzē. Antons: Par šiem maija dziedājumiem pie krustiem un pie Dievmātes statujas es vairāk uzzināju no savas vecmāmiņas. Tā kā mēs dzīvojām pilsētā, tad tajā vidē nebija iespējams to tādā veidā praktizēt, bet vienmēr ir bijušas patīkamas asociācijas un atmiņas par to, kad vecmāmiņa stāstīja, kā tas notika. Un ja tagad arī Rīgā bija iespēja Brīvdabas muzejā reāli piedalīties tādā dievkalpojumā, tas bija ļoti patīkami un pašam bija ļoti liels prieks dziedāt kopā ar ticīgajiem un arī ar tiem, kas neapzinās savu ticību, bet tomēr arī atnāca un klausījās. Es domāju, ka tas bija ļoti skaisti.
- Ko jūs gribējāt pateikt ar šiem dziedājumiem klātesošajai Rīgas publikai?
Staņislavs: Es domāju, ka tā vēsts ir diezgan skaidra – ticība ir neatņemama sastāvdaļa mūsu dzīvē un par to liecina arī daudzie Latgales krusti, kas paši par sevi runā par tiem cilvēkiem, kas tos uzstādīja, kā arī lūdzās pie tiem. Un arī ir īpaši šajos maija dievkalpojumos – tā vēsts ir tā, ka ticība ir jādzīvo ikdienas dzīvē. Antons: Manuprāt, katrā ziņā mēs liecinājām par to, ka ticība ir dzīva un ka ir dzīva arī šī senā tradīcija. Tas bija īpaši izteiksmīgi, ka tas notika tādā Rīgas vietā – Brīvdabas muzejā – kur pulcējas ne tikai ticīgi cilvēki, kur pulcējas atpūtnieki un tūristi. Es paskatījos uz dažām sejām – viņi bija tādi pārsteigti un apstājās un kādu brīdi paklausījās. Es domāju, ka viņi arī kaut ko no tā ieguva. * * * - Nupat kā ir beigušās Latgaliešu dienas Brīvdabas muzejā un man ir tāda iespēja parunāt ar Latgales studentu biedrības pārstāvēm – Zitu un Iretu – un uzzināt, ko viņas ir piedzīvojušas šajās pāris stundās Brīvdabas muzejā? Meitenes, kā jums pašām likās šī dienas saulainākā daļa? - Bija ļoti laba, ja vien karsts nebūtu, jo visa diena bija jāpavada tautastērpā. Tā bija ar informāciju pārbagāta arī tiem, kas par Latgali neko nezin – viņiem tā bija lieliska iespēja uzzināt kaut ko vairāk, kā arī dzirdēt un redzēt.
- Ko jūs pārstāvējāt un kā jūs redzējāt pārējos?
- Es domāju, ka grūti bija tiem, kas no latgaliskā neko nesaprata. Daudz vieglāk bija tiem, kas jau kaut ko zināja. Es biju gan tur, gan tur – jo es jau no mazām dienām esmu baznīcā gājusi, un pēdējā laikā es esmu interesējusies arī par folkloru. - Folklora man nav sveša un arī baznīcas dziedājumi, bet šie maija dziedājumi, kas šodien bija vērojami pie krusta, no viena gala līdz otram galam – man liekas, tas bija pirmo reizi. Parasti studiju laikā nekad nesanāk maijā būt brīvam un vakarā iet padziedāt pie krusta un arī tajā secībā, kā tam jānotiek. - Man arī tie bija pirmie maija dziedājumi, jo pie mums tas notiek baznīcā, nevis baznīcas dārzā. Atceros vienu gadījumu, kad tas notika arī baznīcas dārzā, bet es tajā laikā biju Rīgā. Un tāpēc šī reize man bija pirmā. Ļoti interesanti – man patika.
- Ir zināms, ka Latgalē krustcelēs pie krustiem tuvāko māju ļaudis sanāk un dzied. Vai jums pašām kādreiz ir sanācis piedalīties?
- Kad es gāju svētceļojumā, tad mēs apstājāmies pie katra krusta un noskaitījām pātarus vai kaut ko nodziedājām. - Mūsu pusē dzied, bet tajā laikā, kad es jau mācījos vidusskolā un augstskolā, tad es maijā nebiju mājās, lai varētu tur aiziet, jo dziedāja darbadienu vakaros.
- Un ko jūs gribētu novēlēt jauniešiem turpmāk tādas dienas apmeklēt?
- Tas ir to vērts, jo tajās dienās var uzzināt kaut ko jaunu. Un var arī labi pavadīt laiku brīvā dabā vasaras laikā, it īpaši ja nedēļas nogalē sanāk palikt Rīgā, tad uz akmeņiem tupēt ir garlaicīgi, bet te var redzēt daudz interesanta. - Te ir brīnišķīga iespēja uzzināt kaut ko jaunu arī par citu – Kurzemes un Vidzemes – kultūru un tradīcijām, bet it sevišķi par Latgali, par to, ka atbraucot šeit uz Rīgu ir divas cilvēku kategorijas – vieni ir tie, kas momentā aizmirst, ka ir no Latgales; otri ir tādi, kas uztur sevī to latgalisko vai arī gluži otrādi – tieši atrod. Andris Vasiļevskis, RTI, speciāli Vatikāna Radio
Teksta versiju sagatavoja LRKB IC Attēlu galerija
(uzklikšķiniet, lai palielinātu)   
  
- Augstāk lasāmo materiālu varat lejupielādēt un/vai noklausīties -
| 
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;){kind=link}