Kad dzirdam šo vārdu — "baznīca" —, pirmajā brīdī visbiežāk iedomājamies ēku, garīgas nozīmes celtni, kurā kristieši pulcējas, lai svinētu sakramentus, lūgtos, veltītu laiku Dievam un garīgajai dzīvei. Taču šie lielie un mazie dievnami, ar kuriem ir pārpilna mūsu zeme, it īpaši Latgale, nebūtu iedomājami bez cilvēkiem, kristiešiem, kuri savas baznīcas ceļ un uztur. Manas dzimtās Vanagu draudzes baznīcā, dievgalda labajā pusē atrodas marmora plāksne, kurā ir teikts, ka šo dievnamu savulaik cēluši draudzes locekļi par saviem līdzekļiem. Tā laika aculiecinieki stāsta, ka celtniecības labā daudzi esot pārdevuši daļu savas iedzīves, lai varētu pabeigt baznīcu, kas ir izdevusies balta un skaista. Šis uzraksts liek aizdomāties par to, ko mēs šodien, šeit un tagad varam darīt, lai turpinātu kopt un uzturēt savas baznīcas, kuras ir cēlušas iepriekšējās ticīgo paaudzes. Man šķiet, ka tieši šāda nozīme ir šodienas svētkiem. Baznīca ir dzīvs organisms, kā saka apustulis Pāvils, tā ir kā ķermenis ar daudziem locekļiem, kurus dzīvina Kristus kā Baznīcas galva (sal. 1 Kor 12, 12-27; Rom 12, 4-5) Šo domu ir attīstījuši un pilnveidojuši daudzi Baznīcas Tēvi, uzsverot katra kristieša nozīmi kopīgajā Baznīcas dzīvē, kā arī mūsu katra garīgo saikni ar Kristu, jo Viņš ir Baznīcas dibinātājs. Jēzus turpina dzīvot caur Baznīcu, īpaši caur tās sakramentiem. Tātad, Baznīca ir pirmkārt Kristum ticīgo ļaužu kopiena. Savā ziņā mēs varētu teikt, ka baznīcas kā dievnama nozīme ir otršķirīga. Palasot Apustuļu darbus, kā arī citas liecības par agrīno kristiešu dzīvi, mēs redzam, ka sākotnēji pirmās kristiešu kopienas pulcējās pie sinagogām vēl tajā laikā, kad saikne ar judaismu šķita diezgan pašsaprotama. Kad kristieši attālinājās no jūdu vides, viņi pulcējās mājās, visur, kur bija piemēroti un cienīgi apstākļi. Visbeidzot — vajāšanu laikā — Romas katakombas un pat kapsētas kļuva par kristiešu pulcēšanās vietām. Tas nozīmē, ka galvenais uzsvars pirmajos kristietības gadsimtos tika likts uz Baznīcas kā garīgas kopienas stiprināšanu, nevis dievnamu celtniecību. Vajāšanu periodā tas nemaz nebija iespējams. Taču, Baznīcai izplatoties un it sevišķi kristietībai iegūstot valsts reliģijas statusu Romas impērijā, aktuāls kļuva kristīgo dievnamu celtniecības jautājums. Skaistākās un lielākās Romas celtnes tika pārbūvētas par baznīcām, tā radās bazilikas. Paši jaunkristītie pārbūvēja savus pagānu tempļus par kristīgajām baznīcām. Nesen man bija iespēja lasīt senu svētā Mārtiņa no Tūras dzīves aprakstu, kurš darbojās tieši šajā, Baznīcas dzīvē tik svarīgajā vēstures periodā. Šī lielā evaņģelizētāja pastorālā dedzība, gan ar savu sprediķošanu, gan ar dzīves piemēru neskaitāmas dvēseles atgriežot pie Kristus, ir iespaidīga. Taču tikpat iespaidīga ir arī lielā uzmanība, kuru viņš veltīja baznīcu celtniecībai, it īpaši tajā, kas attiecās uz veco tempļu nojaukšanu vai pārbūvi, liekot to vietā baznīcas. Svētais Mārtiņš personīgi vadīja neskaitāmu baznīcu celtniecību, reizēm pat neraugoties uz pagāniski noskaņotu cilvēku pretestību, kas bieži radīja briesmas viņa dzīvībai. Arī svētais Francisks, saklausot Kristus aicinājumu "iet un atjaunot Viņa Baznīcu", sāka ar to, ka pats savām rokām atjaunoja pussabrukušu baznīciņu Asīzes pievārtē. Svēto piemērs vienmēr uzrunā. Taču, lai saprastu to, cik svarīga ir Baznīca mūsu dzīvē, gan kā garīgā ģimene, gan kā celtne Dieva godam, nemaz nav nepieciešams lasīt grāmatas vai klausīties citu liecībās. Pietiks, ja mēs ieklausīsimies savā sirdī. Mīlēt Baznīcu, mūsu garīgo Māti, nozīmē arī cienīt un darīt skaistu tās redzamo zīmi — dievnamu. Kristīgā antropoloģija mums māca, ka cilvēka galvenā vērtība ir viņa nemirstīgā dvēsele, taču arī miesa kā ārējais veidols ir svarīga. Cilvēks ir iedomājams savā integritātē tikai kā garīgi-materiāla būtne. Tāpat arī Baznīca nav iedomājama bez baznīcām. Mums ir jāmīl, jākopj un jāuztur savi dievnami, jo vienīgi tajos mēs varam sevi pilnībā apzināties kā Baznīcas bērnus. Tur ir klātesošs Jēzus Svētajā Euharistijā, tur pulcējas kristieši, lai kopīgā lūgšanā viens otru stiprinātu šīszemes svētceļojumā, tur mēs varam atrast vidi, kas atver lūgšanai, vidi, kuru pilnībā piepilda Dieva klātbūtne, kur nav vietas nekam citam, kas varētu mūs attālināt no Viņa. Par tām kristiešu kopienām, kurām ir tīras, sakoptas, labi uzturētas baznīcas, var teikt, ka tām ir pilnīga izpratne par garīgo dzīvi. Uzticēsim šodien Jēzum, kurš mīlēja Jeruzālemes templi un sauca to par sava Tēva namu, visus tos cilvēkus, kuri ir pielikuši pūles, lai tiktu celtas, saglabātas un uzturētas baznīcas mūsu Metropolijā, lai Dievs aizmaksā viņiem visiem, gan bīskapiem, gan prāvestiem, gan katram Dieva saimes loceklim. Mīlēsim Baznīcu! Priesteris Edgars Cakuls, Rīga
No ikmēneša izdevuma Mieram Tuvu
2005.g. jūlijs, nr.7 (72) |
