„Ierašanās Manšeijā līdzinās nonākšanai ellē,” tā savas izjūtas apraksta itāliešu žurnālists Roberto Karnero nesen iznākušajā paulīņu žurnālā „Jesus”. Viņu šeit pavada jau pieminētais projekta autors, komboniāņu tēvs Lučano Verdoša.
Manšeijas iemītnieki neko nav nogrēkojušies. Viņu nožēlojamajā stāvoklī vainojams vienīgi fakts, ka šeit viņi ir piedzimuši. Uz šejieni viņi ved atkritumus, ko savāc visā Kairas pilsētā. Lielāki un mazāki atkritumu maisi tiek novietoti tieši viņu dzīvesvietās, kur tie tiek izšķiroti ar rokām.
Zabaleen ir atvasinājums no arābu vārda zibala, kas nozīmē „mēsli”. Tiem, kas kādreiz ir apmeklējuši Kairu, var paskaidrot, ka Manšeijas kvartāls atrodas Mokvatamas kalna pakājē, kas stiepjas iepretim Kairas vecpilsētai, kas ir arī viens no lielākajiem islama kultūras pieminekļiem pilsētā. Vecpilsētai blakus no vienas puses atrodas senas mošejas, bet no otras puses, tā dēvētā Mirušo pilsēta – vairākus simtus gadu vecā Kairas kapsēta. Arī šeit bagāto ģimeņu mauzolejos sev dzīvesvietu radušas daudzas nabadzīgākas ģimenes, kas, ja tā var izteikties, dzīvo „plecs pie pleca ar mirušajiem”. Šai pilsētas punktā iesākas divas paralēlas ielas, kas atdala Kairas islama kvartālu, Vecpilsētu un Mirušo pilsētu, no Manšeijas atkritumu vācēju kvartāla.
Zabalēnu darbs nav viegls – īstenībā tā ir smaga, degradējoša un bīstama aktivitāte, jo cilvēki ik dienas nonāk kontaktā ar baktērijām, ar fermentācijas rezultātā izdalītajām atkritumu gāzēm, kā arī ar toksiskajām vielām. Taču šeit strādā visi, arī bērni, sākot, apmēram, no sešu gadu vecuma.
Sakotnēji zabalēni gandrīz visi bija kristieši, taču vēlāk šeit ieradās arī dažas musulmaņu ģimenes. Šodien pravieša Muhameda sekotāju šai kvartālā ir apmēram 10%. Daudzi šejienes iemītnieki ir cēlušies no tuksnešainās Augšēģiptes – visnabadzīgākās valsts daļas, no kurienes tie ir aizbēguši, lai izvairītos no bada.
Šai cilvēku kopienā savu misiju veic ne tikai komboniāņu tēvs Lučano, bet arī franču reliģiskā māsa Emanuela, kas pieder Sionas Dievmātes kongregācijai, kā arī dažas Mātes Terēzes no Kalkutas māsas.
„Pirmais iespaids ir acīmredzams,” turpina stāstījumu žurnālists. „Lēnām, automašīnā pārvietojamies pa šaurajām neasfaltētajām ieliņām, kuru malās atrodas nožēlojami grausti. Atkritumu daudzums, kas atrodas uz ielām un no automašīnas logiem saskatāms arī dzīvesvietās, ir neiedomājams. Vairāki atkritumu maisi ir atvesti nesen, taču daudzi šeit, šķiet, jau ir atradušies no neatminamiem laikiem. Nav iespējams laist apritē pilnīgi visu, kas šais maisos atrasts, tāpēc daudz kas no savāktā šeit tā arī paliks uz visiem laikiem.”
Žurnālists stāsta, ka braucot starp atkritumiem, var vērot cilvēkus, kas tajos rokas, ir vērojami arī daudzi nožēlojamās skrandās tērpti un izbadējušies bērni. Iespaidīgs esot arī mušu daudzums, kas lidinās virs atkritumiem. Ar insektiem sadzīvot šeit jau ir pierasts, arī ar pelēm un žurkām. Izkāpjot no mašīnas, nāsīs spēcīgi iesitas intensīva smaka, ko šejienieši ir spiesti elpot ik dienas.
Vide, kurā dzīvo zabalēni, viņu dzīves apstākļi un eksistence ir tik nožēlojami, ka jebkuri centieni palīdzēt, liekas bezjēdzīgi. Taču šāda situācija nav spējusi nobaidīt tēvu Lučano – 48 gadus veco itāli no Apūlijas novada. Visi 22 priesterībā aizvadītie gadi ir veltīti nabadzīgajiem. „Cenšos sekot savas mātes piemēram,” saka tēvs Lučano, „arī viņa palīdzēja nabadzīgajiem mūsu pašu zemē.”
18 gadu vecumā Lučano iestājās komboniāņu kongregācijā. Vispirms viņš darbojās nabadzīgo labā Neapolē, vēlāk nēģeru geto Amerikas Savienotajās Valstīs, Sudānā un pašreiz Ēģiptē.
Oficiālais tēva Lučano amats Kairā ir komboniāņu vadīto Islama un Starpreliģiju dialoga studiju departamenta direktors. Nesen šis departaments ieguvis pontifikālā institūta nosaukumu. Taču pasniedzēja darbs institūtā dedzīgo misionāru nav spējis atturēt no sevis izvēlētā cīniņa nabadzības ceļos, kur viņš nebaidās sasmērēt rokas.
Tēva Lučano projekts sakņojas vispirms zabalēnu bērnu izglītībā. „Ja sāksim ar viņiem, tad varam apturēt apburto nabadzības un neziņas loku. Ir janobloķē faktori, kas no paaudzes paaudzē cilvēkam spiež dzīvot galējā nabadzībā. Ir jāliek bērniem saprast, ka ir iespējams dzīvot cilvēka cienīgāku dzīvi. Lai to panāktu, cenšamies viņus izglītot,” stāsta misionārs. RadioVaticana.Org
Foto: Sherif Sonbol |
;){kind=link}