Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Misija visnabadzīgāko Kairas iedzīvotāju vidū (noslēgums)
15.08.2005 pl. 13:15

Radio Vaticana

Jau iepriekš iesākām stāstīt par Kairas visnabadzīgākajiem iedzīvotājiem - zabalēniem un par kristīgo misionāru darbu, kas veltīts zabalēnu jaunākajai paaudzei.

Atgādināsim, ka zabalēni ikdienā pārtiek vienīgi no tā, kas atrasts atkritumos. Ar dažiem ēzelīšu pajūgiem viņi apbraukā vai visu Kairas pilsētu, kur savāc atkritumu maisus, lai vēlāk tos vestu mājās – uz savu kvartālu Manšeijā un šeit tos izšķirotu.

Manšeijas panorāmu tad arī veido atkritumu kaudzes, ko daļēji spēj iznīcināt spēcīgie saules stari, bet tas, ar ko daba nespēj tikt galā, tā arī paliek un uzkrājas šeit vai uz visiem laikiem.
 
Zabalēni nestrādā citu darbu, kā vienīgi to, kas viņiem palīdz izdzīvot no pārējo cilvēku izmestajām lietām – pārtikas, kāda noplīsuša apģērba gabala un citas drazas, ko viņi piemēro savām vajadzībām.
 
Zabalēnu dzīve ir kā apburtais loks, no kura paši saviem spēkiem viņi nespēj tikt ārā. Šāda dzīve tiek pārmantota no paaudzes paaudzē. Zabalēni ir sabiedrības atstumtie un jebkādi centieni viņiem palīdzēt tiek uzskatīti par bezjēdzīgiem.
 
Un tomēr… Jau ilgāku laiku kāds misionārs kopā ar domubiedriem, kuru vidū ir vairāki vietējie iedzīvotāji, cenšas šo apburto loku pārraut, lai vismaz zabalēnu jaunākā paaudze spētu uzzināt par cilvēku cienīgākas dzīves un nodarbošanās eksistenci un varbūt arī paši mēģinātu izrauties no savu vecāku ierastās vides.
 
Komboniāņu kongregācijas priestera, itālieša Lučano Verdošas projekts, kā jau teicām, sakņojas izglītības sniegšanā visnabadzīgāko Kairas ģimeņu bērniem. Ēģiptes publiskajās skolās tiek prasīts, lai tie bērni, kam ir nepietiekošas zināšanas, tās papildinātu pie privātiem pasniedzējiem. Taču ne jau visiem tas ir iespējams, jo par privātstundām jāmaksā. Tāpēc nabadzīgo ģimeņu atvasēm, vēl jo vairāk, zabalēnu bērniem, vienmēr ir lemts būt atpalicējiem, vai arī tie ir spiesti atstāt mācības pavisam.
 
Tēvs Lučano ir nolēmis aizvietot dārgās privātstundas un bez jebkādas samaksas palīdzēt bērniem pārvarēt šo zināšanu robu, lai viņi varētu sekmīgi iekļauties publiskajās skolās. Vairāki viņa audzēkņi šais skolās jau mācās, bet pēc stundām savas zināšanas nostiprina pie tēva Lučano.
 
Mācību telpa Manšeijas kvartāla nabadzīgo bērniem izskatās pēc tīras un sakoptas oāzes. Šeit, nojumē, zem brezenta jumta, kas pasargā no saules stariem, izveidotas divas klases. Bērni sēž uz veciem soliem, ko bija lemts izmest no kādas publiskās skolas.
 
Atrasties skolā, Manšeijas bērniem nozīmē ieelpot svaigāku gaisu, paglābties no mušām un atkritumu smārda, kā arī nojaust citādas dzīves iespējamību. „Mūsu mērķis,” skaidro tēvs Lučano, „ir sekmēt bērnu attīstību, piedāvājot viņiem tīru, veselīgu un alternatīvu vidi, kurā mācīties un saņemt palīdzību, kas vēlāk noderēs, meklējot darbu.” Trīs, četras reizes nedēļā šai skolā ierodas ārsts un medmāsa. Tie, kas ir bada novārdzināti, ik dienas tiek paēdināti. Skolas darbā palīdz arī sociālais darbinieks.
 
Tēva Lučano projektā nav paredzēta ticības mācība, jo skolā mācās gan kristiešu, gan musulmaņu bērni. Tomēr, acīmredzama ir evaņģēliskā liecība mīlēt un darīt labu savam tuvākajam.
 
Ar tēvu Lučano sadarbojas koptu kristieši, kuru īpašumā ir izveidota šī pēcpusdienas skola. Taču starp skolotājiem un citiem palīgiem ir arī vairāki musulmaņi. Centrēšanās uz cilvēka personu palīdz pārvarēt reliģiskās atšķirības. Tēvs Lučano pārliecinoši saka: „Dažādu reliģiju, etnisko grupu un kultūru pārstāvjiem darbojoties kopā, labāk izdotas veicināt iecietību un mieru. Daudzi musulmaņi jau ir izteikuši atzinību par šo projektu un paši līdzdarbojušies, lai tas izdotos. Daudzi, pēc tam, kad ir pārliecinājušies, ka skolai nav reliģiska prozelītisma mērķis, ir atvērušies draudzībai. Ticu, ka visu labas gribas cilvēku pienākums ir kaut mazumiņu no sevis dāvāt visnabadzīgākajiem.”
 
Tēvs Lučano piebilst, ka islama sabiedrībā ir nepieciešams arī sniegt ieguldījumu, lai pārvarētu atavistisko neuzticību citam pret citu. To var sasniegt ar savstarpēju iepazīšanos, kas vislabāk īstenojas, strādājot kopā humanitāru mērķu labad. „Man, kā reliģiskās kongregācijas loceklim,” saka misionārs, „šis darbs nozīmē Evaņģēlija sludināšanu nevis ar vārdiem, bet ar mīlestības apliecināšanu”.

RadioVaticana.Org
Foto: Ib Knutsen