Jo nāks dienas pār tevi, un tavi ienaidnieki apmetīs tev apkārt valni un tevi aplenks, un no visām pusēm tevi apspiedīs.” Kāds varbūt teiktu: „Šo vārdu nozīme ir skaidra. Piepildās viss, kas ir teikts par Jeruzalemi. Romiešu armija to aplenca un nopostīja, noslaucīja to no zemes virsas, un pienāca laiks, kad akmens uz akmens vairs nebija palicis.” Es to nenoliedzu. Jeruzaleme tika izpostīta sava akluma dēļ, bet es arī vaicāju: vai Jēzus raudāšana kaut kādā veidā nesaistās arī ar mūsu Jeruzalemi? Jo mēs taču esam tā Jeruzaleme, par kuru Jēzus raudāja; tie esam mēs – mēs iedomājamies, ka mums ir tik dziļa izpratne par lietu būtību. Ja mēs grēkojam pēc tam, kad esam ievadīti patiesības noslēpumos, esam saņēmuši Vārdu Evaņģēlijā un Baznīcas mācībā, kā arī esam ielūkojušies Dieva noslēpumos, Viņš atkal no jauna vaimanā un raud, jo Viņš šeit taču neraud par pagāniem, bet gan drīzāk par tiem, kuri ir bijuši daļa no Jeruzalemes, bet vēlāk ir novērsušies. Viņš raud par mūsu Jeruzalemi, jo tās grēku dēļ „ienaidnieki to aplenks”, varētu pat teikt: naidīgie spēki, ļaunie gari. Viņi tai apkārt uzcels valni; viņi to nolīdzinās līdz ar zemi, un „neatstās akmeni uz akmens”. Tas notiek tieši tad, kad pēc ilgiem atturības un šķīstības gadiem, cilvēks pakrīt, jo viņu uzvar miesas kārdinājumi... Šī tad arī ir tā Jeruzaleme, par kuru Jēzus lēja asaras. Katolis.lv | 
