Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Kristīgā saziņa šodien. Kādai tai jābūt?
26.11.2005 pl. 09:43

Inese Steinerte

„Ir jāapzinās,” Tēvs Kolvenbahs uzsvēra, „ka komunikācija nav tikai dažu, profesionāli sagatavotu personu sektors, bet katras apustuliskās kalpošanas pamats.

Komunikācija, kādu vēlamies apliecināt, nozīmē ar atvērtas un pretimnākošas valodas palīdzību iesaistīt vīriešus un sievietes saziņā, kas palīdz pārvarēt dažādas barjeras un jebkādu diskrimināciju.”

Atzīmējot gadsimta ceturksni, kopš pastāv Sociālo komunikāciju centrs pontifikālajā Gregora universitātē, notika konference par tematu „Masu mediji un aktīva dalība tajos. Baznīcas uzdevumi šai jomā”. Centrs, kurā mācās visu kontinentu pārstāvji, sagatavo Baznīcas sociālo komunikāciju speciālistus.

Konferences dalībniekus - studentus, pasniedzējus un viesus sveica Jēzus Sadraudzības ģenerālis, tēvs Peters Hanss Kolvenbahs. Viņš izteica atzinību par Sociālo komunikāciju centra darbību, par uzmanību, ko tas veltī reliģiskās komunikācijas dinamikai. Studenti šeit iegūst sociālās saziņas teoloģiskos un filozofiskos pamatus, iepazīstas ar jaunākajiem sasniegumiem mediju socioloģijā un praksē attīsta mediju darbinieka iemaņas. Vēršoties pie studentiem, tēvs Kolvenbahs teica, ka atgriežoties savās zemēs, viņi būs ieguvuši ne tikai tehniskās zināšanas, bet arī pamatīgu teorētisko formāciju, kas kalpos par nozīmīgu pienesumu vietējai Baznīcai.

Tēvs Vaits, kas šais dienās atskatījās uz 75 dzīves gadiem, konferences dalībniekiem izklāstīja, ko nozīmē aktīva dalība medijos. Īsumā to varētu raksturot ar vārdiem „dialogs”, „savstarpēja uzticēšanās”, diskusijas”, „atbildība, kas gulstās uz visiem”.

Piedaloties medijos, Baznīcai pieder brīnišķīga mācība, pēc kuras vadīties. Teoloģiskais mūsdienu sociālās saziņas pamats ir izteikts Vatikāna II koncila dokumentā Communio et Progressio. Šai dokumentā norādīts, ka sociālās saziņas nozīme ir vienot visus cilvēkus vienā kopienā. Taču mūsu izpratne par komunikāciju ir balstīta Lieldienu noslēpumā: Jēzus Kristus ir miris mūsu mīlestības dēļ un augšāmcēlies, lai izlīdzinātu mūs Svētajā Garā. Vienoti Jēzū, mēs vairs neesam dažādu rasu, tautību un valodu pārstāvji, bet visi vienlīdzīgi piedalāmies tai pašā dzīvē un tai pašā mīlestības spēkā. Jēzus gars mūs veido par vienotu kopienu, kurā katrs ir savstarpēji atkarīgs cits no cita.

Otrkārt, visā Jēzus saziņā ar citiem, Viņa līdzjūtībā, Viņa pacietīgajā mācībā, grēcinieku sapratnē un rūpēs par tautu, kas bija pazaudējusi cerību, ir atklājusies Tēva mīlestība, Viņa beznosacījumu mīlestība. Taču visvairāk par visu tā ir atklājusies, pieņemot nāvi, arī nāvi krustā Tēva un mūsu mīlestības dēļ. Līdz ar savu nāvi Jēzus mums ir mācījis, ka patiesa komunikācija nav vienīgi ideju nodošana tālāk, bet gan komunikācija savā visdziļākajā līmenī, tas ir, sevis dāvāšana mīlestībā.

Vēloties saprast, kas ir dalība komunikācijā, mums ir jāizprot cilvēka jēdziens, mūsu antropoloģiskā filozofija. Tēvs Vaits atsaucās uz Sociālo komunikāciju centra dibinātāja, monsinjora Henriči grāmatu Toward an Anthropological Philosophy of Communication, kurā teikts, ka komunikācija ir vienīgais veids, lai kļūtu par patiesi cilvēcisku būtni. Henriči izvirzīto sociālās komunikācijas definīciju ir vērts citēt pilnībā, tātad, „sociālā komunikācija nav vienkārša tālāknodošana, bet gan „dalība nozīmē”, jo īpaši, ja šo vārdu „nozīme” uztveram saskaņā ar tā pilnīgo jēgu, proti „galējo nozīmi”.

Tēvs Roberts Vaits atgādināja, ka tieši no šādas komunikācijas izpratnes 80. gados vadījās pontifikālās Gregora universitātes Sociālo komunikāciju centra dibinātāji, kuru vidū bija arī viņš. Toreiz tika nolemts, ka ir svarīgi attālināties no beheiviorisma koncepcijas cilvēkā, kas būtībā ir stimula un atbildes koncepcija, līdzīgi kā tas ir pazīstamajā Pavlova eksperimentā ar suni. Kļūt par cilvēku nenozīmē pasīvi uzsūkt nemitīgi atkārtotus psiholoģiskus vingrinājumus. Vēl problemātiskāka ir Rietumzemēs izplatītā brīvības-bez-atbildības tradīcija, kas cenšas pārliecināt, ka sabiedriskajā sfērā praktiski nav iespējams sasniegt kopēju sapratni par patiesību. Saskaņā ar šo brīvības-bez-atbildības tradīciju, sociālā komunikācija tiek pielīdzināta brīvajam tirgum, kur katrs var ienest jebkuru ideju un paņemt no šī tirgus to, ko vēlas. Taču šai brīvajā ideju tirgū nav iespējams dalīties nozīmē un veidot kopienu.

Jezuītu tēvs Roberts Vaits norādīja, ka daudzi cilvēki turpina dzīvot tādā sociālajā kontekstā, kur elitāra grupa kontrolē tautas materiālās bagātības, medijus, izglītības iespējas un jo īpaši prestiža simbolus. Tā ir dominējošā kultūra, kur vienkāršā tauta tiek uzskatīta par zemāku. Mediju sistēma šādā sabiedrībā nepieļauj patiesu dalību vietējās kopienas vai visas valsts lēmumos. Izglītības sistēma ir orientēta uz to, lai pasīvā veidā tiktu pieņemta informācija, nevis, lai cilvēki iemācītos domāt un kritiski novērtēt dažādus sociālos fenomenus.

Vairāki izglītības darbinieki, apzinoties, ka šis konteksts grauj cilvēku humānismu un ved pie savstarpēja konflikta, sāka attīstīt tādu izglītības filozofiju un metodi, kas izceļ personas cieņu. Šādu domātāju vidū ir Pauls Freirs ( Freire ) Brazīlijā, Badals Sirkars Indijā, Nelsons Mandela Dienvidāfrikā, Martins Luters Kings Amerikas Savienotajās Valstīs.

Pretēji hegemoniskiem izglītības un sociālās saziņas modeļiem, kristiešiem ir jātiecas pēc tādas sociālās saziņas un līdz ar to arī sociālekonomiskās izaugsmes, kas ir balstīta uz tautas veidotu organizāciju tīklu. Šādās organizācijās arī masu medijus raksturo kopība un dalība, kā arī atbildība par savu attīstību.

Kultūras studiju veiktajos pētījumos par mediju publiku un attiecībām starp medijiem un sabiedrību tiek uzsvērts, ka publika ir atbildīga par savas kultūras veidošanu. Katrs indivīds interpretē mediju vēstījumu saskaņā ar savu personīgo un kultūras identitāti. Elitārās grupas vienmēr cenšas darīt visu iespējamo, lai ar mediju starpniecību publika pieņemtu šo grupu ideoloģiju, taču katrs cilvēks ir atbildīgs par savas identitātes un vērtību aizsargāšanu un saglabāšanu.

Tēvs Roberts Vaits atgādināja, ka Eiropa sociālās saziņas jomā ir saskārusies ar trim dažādām sabiedrības morāles sistēmām – ar feodālās un monarhiskās cenzūras turpināšanos līdz pat mūsu gadsimtam, ar liberālo individuālistisko tradīciju, kurā svarīgas ir personiskās intereses, un tagad, lai arī lēni un nevienmērīgi, sāk attīstīties brīvības ētika, kur tiek izcelta atbildība, kalpojot kopienai. Šai pēdējā sistēmā vērtība tiek piešķirta cilvēka personai, viņa brīvībai, radošajām spējām un apziņai par to, ka cilvēki ir atkarīgi cits no cita.

Mediju profesionāļi šādā kontekstā uzņemas atbildību par visu kopienu. Ētikas kodeksu šeit nenosaka valsts, bet gan žurnālistu un citu mediju darbinieku brīvās apvienības. Šīs apvienības uzņemas arī atbildību par savu locekļu izglītošanu un motivāciju, lai kalpotu publikas vajadzībām. Valdības līmenī atbildība izpaužas sabiedrisko raidījumu tradīcijā. Publikas līmenī atbildība slēpjas brīvībā uz mediju lietošanu saskaņā ar sirdsapziņu.

Mediji tiek aicināti uz tā dēvēto „atvērto tekstu”, kur tie neuzspiež savus secinājumus, bet atstāj tos publikas ziņā.

Pēc tēva Roberta Vaita, kurš ilgus gadus bija pontifikālās Gregora universitātes Sociālo komunikāciju centra vadītājs, konferencē uzstājās vairāki citi relatori, kuri pakavējās pie specifiskiem tematiem, tādiem kā „Semiotikas zinātne un komunikācija”, „Masu mediju ticamība” un citiem. Konference noslēdzās ar debatēm.

RadioVaticana.org