Nē! Ir jābūt kādam prieka un gaviļu iemeslam. Par ko tad jāpriecājas šodien? Kāds ir kristiešu prieka cēlonis, pamatojums? Dabā nevalda ideāla kārtība. Gandrīz katru dienu mēs dzirdam par plūdiem un ugunsgrēkiem, par vētrām un zemestrīcēm... Arī valstīs, tautās, sabiedrībās nevalda ideāla kārtība. Ir kari, naids tautu starpā, cilvēku ekspluatācija, strīdi, nesaprašanās, terora akti, atentāti, nešķīstība... Arī pašā cilvēkā nav ideālas kārtības! Pievērsīsim uzmanību savām domām un jūtām, savai rīcībai un dzīves veidam... Vai tad šādā nekārtībā un grēcīgumā, kas slēpj tik daudz ciešanu, var priecāties? Vai mēs varam mierīgi svinēt svētkus, it kā nekas slikts nebūtu noticis, it kā šīs nekārtības nemaz nepastāvētu vai arī mēs par tām nebūtu dzirdējuši un zinājuši? Lūk, aiziet mūžībā kāda četru bērnu māte, mazākais no bērniem ir tikai dažus mēnešus vecs. Lūk, narkotiku pārdozēšanas dēļ šo pasauli atstāj kāds jauneklis, kuram priekšā vēl bija visa dzīve, kurš varēja paveikt tik daudz laba. Lūk, kāds ģimenes tēvs kārtējo reizi pārnāk mājās no kroga, nodzēris visu algu, sit savu sievu, bērnus. Lūk, sieviete izvēlas abortu. Lūk, divi vīrieši grasās dibināt "ģimeni". Lūk, bezpajumtnieki, bāreņi, atstātie... Notiekošais neliecina par kārtību. Šo nelaimju, problēmu un bēdu sarakstu var turpināt bezgalīgi, bet te — baznīcā — skan: "Priecājieties! Līksmojiet! Gavilējiet!" Par ko priecāties? Par ko līksmot un gavilēt? Kāds ir teicis, ka kristietim ir tūkstošiem iemeslu, lai skumtu, bet vienmēr tikai viens vienīgs iemesls priekam — Jēzus Kristus. Un tomēr, pat ja redzam maz iemeslu priekam, daudz vairāk — sāpju asarām, pat ja arī perspektīvā situācija nesola uzlaboties diez ko strauji, ieklausīsimies, kā svētais Pāvils mūs šodien aicina: "Vienmēr priecājieties! Un ikvienā situācijā pateicieties Dievam!" Tā tiešām ir. Pasaulē ir ļoti daudz nelaimju, un katra radība ar ilgām gaida atbrīvošanos no tām. Īsts kristietis to apzinās un nenoliedz. Labāk par neticīgajiem viņš konstatē, ka situācija nav ideāla, ka nedrīkstētu būt tā, kā ir. Tāpēc ticīgais lūdzas ar Jēzus vārdiem: "Tēvs, lai atnāk Tava valstība!", lai nebūtu vairs izmisušu un satriektu siržu, lai nebūtu noskumušu un nelaimīgu cilvēku... Šī kristiešu cerība nav tukša, nepamatota. Tā īstenosies tādēļ, ka balstās Dieva apsolījumā. Vēl vairāk, šī cerība jau īstenojas — kad katrs no mums saskaņā ar savām spējām dzīvo no šiem apsolījumiem, proti, cenšas izlīgt pats ar sevi, ar savu tuvāko un ar pašu Dievu. Mums ir tik daudz iespēju, lai ieskatītos savā sirdī, pārmītu pāris vārdu ar savu tuvāko, paklusētu Dieva klātbūtnē. Atcerēsimies, ka maziem soļiem var noiet ļoti lielu ceļa posmu! Svarīgi ir doties šajā ceļā, izdarīt pirmo soli. Svarīgi ir atrast laiku, ko veltīt gan pašam sev, gan saviem tuvākajiem, gan Dievam. Tieši tad visu problēmu bezdibenī mēs saskatīsim kristiešu cerības pamatu. Un tāpēc skan: "Priecājieties!" Priecājieties, jo cilvēka dzīves piepildījums nav bezjēdzība, bet gan vienotība ar Dievu. Priecājieties, jo ne jau asarām, ciešanām un nāvei, bet gan Dievam pieder spēks, uzvara un valdīšana! Pat ja mums ir miljoniem iemeslu izmisumam, mums ir kāds pamatots un nesatricināms iemesls gavilēm — mūsu Pestītājs Kungs Jēzus Kristus. Ja Viņš ir ar mums, ja Viņš ir mūsos, tad mēs esam drošībā. Tāpēc ar līksmību sauksim: "Nāc, Kungs Jēzu! Lai nāk Tava valstība!" Priesteris Mihails Sivickis, Aglona
No ikmēneša izdevuma "Mieram tuvu"
2005.g. decembris | 
