Kad Marija saka eņģelim: "Kā tas notiks, jo es taču vīra nepazīstu?", viņa saņem atbildi: "Svētais Gars nāks pār tevi, Visvarenā spēks tevi apēnos." Marija kļūst māte, un tas nav cilvēku, bet Dieva darbs. Kristus nav dzimis cilvēka gribas dēļ, Viņš nav dzimis no miesas un asinīm, bet gan no Dieva, kā mēs to Ziemassvētku rītā pasludinām Jāņa evaņģēlija prologā: "Viņš, kurš ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva ir dzimis." Bērns, kurš dzimis no Marijas, ir nepelnīts Dieva žēlastības darbs. Marija kļūst māte žēlastības spēkā. Tomēr šo žēlastības darbu Dievs neveic kaut kur blakus Marijai, blakus mūsu cilvēciskajai dabai, ārpus Marijas miesas, ārpus viņas gribas. Marija saņem aicinājumu līdz galam, brīvi un pilnīgi piedalīties šajā žēlastības darbā, kas piepildās viņā. Marija kļūst māte ne tikai tāpēc, ka Dievs veido savu Dēlu viņas miesā, bet arī tāpēc, ka viņa to vēlējās, tāpēc, ka sacīja: "Lai man notiek pēc tava vārda! Es esmu Kunga kalpone." Jā, pazemīga kalpone, kas pati saviem spēkiem nespēj piepildīt šo brīnišķo aicinājumu, tomēr līdz galam piedalās Dieva darbā, kas notiek viņā un caur viņu. Dievs savā žēlastībā nepārkāpj cilvēka brīvību, Viņš savā žēlastībā nepievieno neko tādu, kas būtu ārpus mūsu cilvēciskās brīvības. Dievs uzrunā Mariju viņas brīvībā, Viņš Marijas miesā — viņā, ar viņu un caur viņu — piepilda savu darbu aiz tīras žēlastības. Un tieši te mēs redzam, kā Marijā pavisam unikālā, bet vienlaikus arī tik tipiskā veidā Visvarenā Dieva žēlastība savienojas ar cilvēka pazemīgo, bet vienlaikus arī spēcīgo brīvību. Dievs nepārsteidz Mariju nesagatavotu, Viņš nekādi nepiespiež pieņemt lēmumu, bet gan pilnīgi ļaujas Marijas brīvībai, to dzīvinot, pārveidojot un darot gatavu uz kaut ko tādu, kas pārsniedz pašas spēkiem izdarāmo. Šis žēlastības darbs īstenojas caur Marijas pilnīgi brīvi pieņemtu lēmumu, tomēr jau iepriekš tā pati žēlastība bija radikāli veidojusi Marijas brīvību, lai viņas 'jā' būtu pilnīgs un nevainojams. To nozīmē mūsu ticība Marijas Bezvainīgajai ieņemšanai. Kad eņģelis sveicina Mariju, viņš tai pasludina šo visaugstāko žēlastību, kas būs Svētā Gara dzīvinošais darbs viņas miesā, sakot: "Tu esi žēlastības piepildīta." Tas nozīmē, ka Marijas cilvēciskā brīvība, viņas cilvēciskā daba, pie kuras eņģelis vēršas, jau ir piepildīta ar Dieva žēlastību. Bet šī Dieva žēlastība, kas kopš ieņemšanas brīža piepilda Marijas cilvēcisko dabu, nevēlas stāties cilvēciskās dabas, cilvēciskās brīvības vietā, tā nevēlas to ar spēku ietekmēt. Tieši otrādi, žēlastība dara pilnīgu Marijas izvēles brīvību, viņas gatavību piekrist un sadarboties ar Dieva darbu. Tieši tāpēc, ka Marija ir pilna žēlastības, viņa ir līdz galam brīva. Mēs dažkārt iedomājamies, ka grēkojam tāpēc, ka mūsu brīvība saceļas pret Dieva baušļu mēģinājumu ierobežot mūsu spējas darīt, ko vēlamies. Nē, grēks nav mūsu apslāpētās brīvības sacelšanās, bet gan šīs brīvības iznīcināšana, brīvības nomaiņa ar verdzību. Tāda ir kārdinātāja viltība — viņš mums liek noticēt, ka būsim brīvi, ja darīsim to, ko paši uzskatīsim par labu. Kopš ieņemšanas brīža pasargājot Mariju no jebkādas piesaistīšanās grēkam, no jebkāda grēka izraisīta smaguma, Dievs dara viņu brīvu, Dievs dara viņas sirdi vieglu, gatavu spontānai atbildei, sadarbībai ar žēlastības darbu, kas rada dzīvību. Marija, pilnīgi brīva, brīva žēlastības dēļ, var brīvi atbildēt šim unikālajam aicinājumam, kas viņai tiek dots, — kļūt par Dieva Dēla Māti. Tādā veidā no sākuma līdz galam visa Marijas dzīve, viss Marijas noslēpums ir žēlastības noslēpums. To veido Dieva brīvais nodoms, kas neietver mūsu nopelnus, bet gan ir Viņa žēlastības dāvana, un vienlaikus arī Marijas sirds atbilde, kas ir brīva, jo pilnīgi ļaujas Dieva žēlastības vadībai. Tas ir iespējams tieši tāpēc, ka Marija savā dabā ir kļuvusi pilnīgi padevīga Dieva dzīvinošajam spēkam, ka viņa sevi pilnīgi un brīvi ir atdevusi žēlastībai. Viņā cilvēce atjaunojas, kļūstot tāda, kādu Dievs to radījis, kādu Dievs vēlējās — Viņa godam un mūsu laimei. Jo cilvēci, kas novērsās no Radītāja un kas ieslēdza sevi pašas grēku cietumā, Dievs vēlējās pilnu prieka, pilnu žēlastības. Marijā tiek atjaunota sākotnējā paradīze. Tā paradīze, uz kuru arī mēs katrs esam aicināti, uz kuru mums ir jāļauj Dieva Dēlam mūs vest, atjaunojot to, kas mūsos ir sabojāts, iznīcināts. Tādam pat auglīgam žēlastības darbam, kāds piepildījās Marijā, ir jāpiepildās katrā no mums. Marija laida pasaulē Dieva Dēlu, lai Viņš caur Mariju no jauna laistu pasaulē mūs, lai Viņš mūs ievestu jaunā pasaulē, mūžīgā pasaulē, jaunajā paradīzē. Mēs esam nepilnīgas būtnes, salauztas, sasaistītas, esam pazaudējuši savu patieso būtību, vairs nespējam savu brīvību īstenot. Mums ir nepieciešama Dieva žēlastība, lai tā atjauno mūsu brīvību un mēs atkal būtu spējīgi kā putni traukties debesīs, skriet pretī savam mērķim, steigties atbildēt Dieva aicinājumam. Tāpēc ir jāļauj, lai Kristus, patiesais Dievs un patiesais Cilvēks, mūsu Brālis, savā žēlastībā atjauno mūsos patieso cilvēcību. Lai drīzie Ziemassvētki, kuros Marija ir līdz galam klātesoša savā noslēpumā, kļūst mums katram par atjaunošanās svētkiem, kuros iegūsim jaunu cilvēcību, jaunu dzīvību, lielāku brīvību Dieva tuvumā, atbildot Viņa aicinājumam. Priesteris Māris Ozoliņš, Cesvaine
No ikmēneša izdevuma "Mieram tuvu"
2005.g. decembris |
