Šajā brīdī ārēji Austrumu Gudro ceļš bija beidzies. Viņi bija nonākuši pie mērķa. Bet šajā brīdī aizsākās viņu jaunais ceļojums, iekšējais svētceļojums, kurš izmainīja visu viņu dzīvi, jo viņi šo jaundzimušo Ķēniņu noteikti bija iztēlojušies daudz citādāku. Viņi zināja, ka pasaulē valda juceklis, un tādēļ viņu sirdis bija satrauktas. Viņi bija pārliecināti, ka Dievs ir un ka Viņš ir taisnīgs un labvēlīgs Dievs. Viņi devās šajā ceļā, lai meklētu šo Valdnieku: dziļi sevī viņi juta nepieciešamību doties patiesā taisnīguma meklējumos, kas var nākt vienīgi no Dieva, un viņi vēlējās kalpot šim Karalim, nomesties zemē pie viņa kājām un tādējādi piedalīties pasaules atjaunošanā. Viņi pieder pie tiem cilvēkiem, „kas alkst un slāpst pēc taisnības” (Mt 5:6). Šīs alkas un slāpes viņus pavadīja šajā svētceļojumā – viņi kļuva par svētceļniekiem, lai meklētu taisnību, kuru viņi gaidīja no Dieva, vēloties sevi veltīt kalpošanai Viņam. Jaunais Valdnieks, kuram viņi tagad izrādīja cieņu, tik ļoti atšķīrās no tā, ko viņi bija gaidījuši. Tādējādi viņiem nācās mācīties, ka Dievs nav tāds, kādu mēs Viņu parasti iedomājamies. Šajā brīdī arī aizsākās viņu iekšējais ceļojums. Tas sākas tieši tajā brīdī, kad viņi nometās ceļos šī bērna priekšā un viņā atpazina apsolīto Valdnieku. Bet viņiem vēl bija jāmaina savas domas par varu, par Dievu un par cilvēku, un līdz ar visām šīm pārmaiņām vajadzēja mainīties arī viņiem pašiem. Tagad viņi redzēja, ka Dieva spēks ir atšķirīgs no pasaules spēka. Dieva rīcības veids nav tāds, kādu mēs to iedomājamies, vai arī tāds, kādu mēs to vēlētos redzēt. Dievs šīs pasaules skaļajam un pompozajam spēkam pretstata mīlestības neaizsargāto spēku, kas mirst pie Krusta, un arvien no jauna turpina mirt visā vēstures gaitā; bet tanī pat laikā tā ir tā pati mīlestība, kas stājas pretī netaisnībai un veido Dieva valstību. Viņi ir nākuši, lai kalpotu šim Valdniekam, lai pielāgotu savu karaļa varu viņējai. Tāda bija viņu godbijības, pielūgsmes pilno žestu nozīme. Pie tā piederēja arī viņu dāvanas – zelts, vīraks un mirres, – dāvanas, kas tika dāvātas šim valdniekam, kuru viņi uzskatīja par dievišķu. Pielūgsmei ir saturs un tā sevī ietver arī dāvāšanu. Tomēr tagad viņiem ir jāmācās dāvāt sevi – nekāda mazāka dāvana nebūs piemērota šim Karalim. Viņiem ir jākļūst par patiesības, taisnības, labestības, piedošanas un žēlsirdības cilvēkiem. „Iegājuši mājā, tie atrada Bērnu un Viņa māti Mariju; un Viņu, zemē nometušies, pielūdza” (Mt 2:11). Dārgie draugi, tas nav kāds sens notikums, kas noticis senos laikos. Tas ir klātesošs ar mums. Šeit, Svētajā Hostijā, Viņš ir klātesošs mūsu priekšā un starp mums. Līdzīgi kā tanī laikā, arī mūsdienās Viņš noslēpumaini aizsedzas ar svēto klusumu; līdzīgi kā toreiz, arī mūsdienās atklājas Dieva patiesais vaigs. Mūsu dēļ Viņš kļuva par kviešu graudu, kas iekrīt zemē, mirst un nes augļus līdz pat pasaules beigām (sal. Jņ 12:24). Viņš mūsdienās ir klātesošs tāpat kā toreiz Betlēmē. Viņš mūs aicina uz šo iekšējo svētceļojumu, kas ir adorācija. Dosimies tagad šajā gara svētceļojumā un lūgsim, lai Viņš mūs vadītu. Amen. Sadarbībā ar  | 
