To ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu un Palmiras Lāces finansiālo atbalstu uzņēmuši trīs jaunieši: Līga Pinne (scenogrāfe), Elēna Griščenko (gleznotāja) un Māris Lagzdiņš, kas bija šīs filmas operators. Šī filma, kā liecina tās nosaukums, ir par kādu cilvēku – konkrēti, priesteri no Polijas, misionāru Mariušu Kempu, kurš dzīvo un strādā Kurzemes pusē, apkalpojot Grobiņas, Aizputes, Vecpils un Pāvilostas katoļu draudzes. Kā filmas prezentācijas laikā teica pr. Mariušs: „Filmās parasti filmējas aktieri, un režisors viņiem dod tekstu, ko runā. Bet Līga, kas bija filmas iniciatore, man neteica, kas būs jādara.” Viņš arī dalījās iespaidos par filmēšanās laiku, kas noritējis gada laikā: fakti no Latvijas un dzimtās puses, semināra un viņa pirmās draudzes, kurā kalpojis. Noskatoties filmu pārņem sajūta, ka priestera dzīve ir viens liels svētceļojums. Pēc filmas noskatīšanās palūdzu pr. Mariušu padalīties savā redzējumā:  - Kādas ir Tavas izjūtas, redzot sevi filmā?
Man pat grūti pateikt. Uztraukums ir liels. Iespēja atcerēties visu – varbūt ne visu, bet kaut kādu daļu no tā, kas ir noticis. Padomāt par to visu vēlreiz, pat par to, ko es tur teicu. - Ko Tu gribēji pateikt skatītājiem, kas to filmu redz? Man liekas, ka Līga vairāk varētu pateikt, kāda bija viņas doma. Man piedaloties tajā bija doma parādīt ceļu uz priesterību un arī to, kas ir vēl dziļāks un svarīgāks – kristietību, kas ir ceļš ar Jēzu Kristu, ar Dievu, ceļš, kurā Dievs pats aicina mūs uz dažādiem darbiem, uz dzīvi ģimenē, uz dzīvi vientulībā, klosterī, uz dzīvi priesterībā. Man bija tāda doma, lai paliek tāds pozitīvs iespaids par kristietību un arī par priesterību – priesteris kā viens no cilvēkiem. ~ • ~ • ~ Kāpēc šī filma tapa un kur to varēs redzēt, pastāstīs filmas autores Līga un Elēna: - Kāpēc jūs izvēlējāties taisīt filmu? Līga: Filmas ideja patiesībā pieder Līgai Korlašai, kas ir teātra režisore un mana draudzene, un mēs kopā ar Mariušu gājām svētceļojumā. Un es visu laiku viņai kaucu: „Es gribu taisīt filmu! Es gribu taisīt filmu!” Un tad viņa neizturēja un teica: „Re, kur Tev ir ideāls aktieris!” Un Mariušs tajā brīdī pa ceļu dejoja savā garajā sutanā! Elēna: Man kā otas darbiniecei ir tāds priekšstats, ka Līgai pašai visu laiku gribējās uzfilmēt filmu, bet nopietnu filmu un tādu, kas varētu atbilst viņas interesēm un izpausties mākslā un caur mākslu paust savus uzskatus. - Kāpēc izvēlējāties taisīt filmu par priesteri? Elēna: Tie ir Kunga ceļi – to es nezinu! Līga: Es esmu vienkārši pateicīga Dievam, ka Mariušs bija tik atsaucīgs un priekš pirmās filmas tas ir vienkārši fantastiski, ja cilvēks ir tik pretimnākošs. Tu viņam pasaki: „Es gribu braukt pie Taviem vecākiem un tas notiks tūlīt rītā,” un viņš saka „jā”. Parasti cilvēks grib darīt to, kas viņš pats ir, viņš grib paust to, ko viņš domā un ko viņš jūt. - Kāpēc tieši poļu priesteris, kurš Latvijā ir kā misionārs? Kāpēc tieši Mariušs? Līga: Tāpēc ka viņš konkrēti man deva pozitīvo pieredzi saskarsmē ar priesteriem, ka tas ir tik ļoti vienkāršs cilvēks, tik ļoti cilvēcīgs. Tam mani pārsteidza. Un tas atkal vienkārši ir, nezinu kāpēc, bet viņš gadījās… Un kāpēc tā gadījās, es arī nezinu… Elēna: Tas ir ļoti interesants stāsts, manuprāt, par poļu misionāru Latvijā. Viņš ir polis un viņš runā ar poļu akcentu, bet ļoti labi runā latviski. Tas ir ļoti interesanti. Tas ir kaut kāds kultūras miksējums, kas varētu būt arī ļoti savdabīgs un pat bija vērts uzņemt filmu. - Kurā vietā būs iespējams noskatīties šo filmu vēl bez šīsdienas prezentācijas? Svētdien, 29. janvārī, plkst. 19:30 Klostera ielā 4. Andris Vasiļevskis,
Katedrāle.Lv ~ • ~ • ~ | 
;)
;){kind=link}