Svinības sākās, aizdedzot sveces koncelebrantu un daudzo apmeklētāju rokās un liekot piepildīt plašo dievnamu ar sveču gaismu.
Pāvests homīlijā atgādināja, ka četrdesmit dienas pēc dzimšanas, Jēzus tika nests uz svētnīcu. Šī bija nozīmīga diena Nācaretes svētās ģimenes dzīvē, jo saskaņā ar Mozus likumu, bērns tika stādīts priekšā un novēlēts Kungam. Simeons un Anna, Dieva iedvesmas pārņemti, šai Bērnā atzīst tik ļoti gaidīto Mesiju. Pāvests paskaidroja, ka tas ir noslēpums, vienkāršs un tai pašā laikā ļoti cēls un svinīgs, kurā svētā Baznīca celebrē Kristu, Tēva svētīto, jaunās cilvēces pirmdzimto.
Benedikts XVI piebilda, ka dievkalpojuma sākumā veiktā procesija ar aizdegtām svecēm ir atgādinājums par majestātisko „godības karaļa” ienākšanu svētnīcā. „Kas ir šis varenais Dievs, kas ienāk?” jautāja pāvests un tūlīt atbildēja: „Tas ir Bērns. Tas ir Jēzus Bērns, kas guļ savas mātes, Jaunavas Marijas rokās. Svētā ģimene izpilda to, kas rakstīts Likumā: tā ir mātes šķīstīšana, pirmdzimtā dāvinājums Dievam un tā izpirkšana caur upuri.”
Pravietis Malahija bija pravietojis: „Un tad drīz ieradīsies savā namā Kungs, kuru jūs kārojāt”. Šajos vārdos atspoguļojas visas ebreju tautas gadsimtiem ilgās gaidīšanas intensitāte. Beidzot savā namā ienāk „derības jērs”. Viņš pakļaujas Likumam. Viņš ir atnācis uz Jeruzalemi, lai paklausīgi ienāktu Dieva namā.
Pāvests paskaidroja, ka šī žesta nozīme vēl plašāku perspektīvu gūst apustuļa Pāvila vēstulē ebrejiem. Šeit Kristus tiek prezentēts kā vidutājs, kas vieno Dievu un cilvēku, nojaucot attālumu un jebkādus šķēršļus. Kristus nāk kā jaunais priesteris, kas ir žēlsirdīgs un uzticīgs visā, kas attiecas uz Dievu un nāk, lai izlīdzinātu tautas grēkus (sal. Eb 2,17). Vidutājība ar Dievu vairs neizpaužas senajai priesterībai raksturīgajā svētumā - nošķirtībā, bet gan atbrīvojošajā solidaritātē ar cilvēkiem. Vēl būdams Bērns, Viņš uzsāk iet paklausības ceļu, ko veiks līdz pat galam.
Pirmā persona, kas paklausībā un ticībā līdzinās Kristum, ir Viņa Māte Marija. Evaņģēlija teksts mums Viņu rāda Dēla prezentācijas brīdī. Tas ir beznosacījumu dāvinājums, kas pirmkārt skar Mariju, Tā Māti, kurš ir „Izraeļa tautas gods”, „gaisma pagānu apgaismošanai”, kā arī „zīme, kurai runās pretī”. Pāvests teica: „Marijas bezvainīgajai dvēselei vēlāk cauri ies sāpju zobens, tādējādi parādot, ka viņas loma pestīšanas vēsturē nebeidzas ar Iemiesošanās noslēpumu, bet piepildās ar mīlestības un sāpju pilno līdzdalību sava Dēla nāvē un augšāmcelšanās noslēpumā. Nesot Dēlu uz Jeruzalemi, Jaunava Māte to dāvā Dievam kā patieso Jēru, kas nes pasaules grēkus. Viņa to dod Simeonam un Annai kā pestīšanas zīmi. Viņa to stāda priekšā visiem kā gaismu, lai droši ietu pa taisnības un mīlestības ceļu.”
Vārdi, kas šai tikšanās reizē nāk pār vecā Simeona lūpām: „Manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu”, atbalsojas pravietes Annas dvēselē. Šie taisnīgie cilvēki, Kristus gaismas apņemti, Jēzus Bērnā var kontemplēt „Izraeļa iepriecināšanu” (Lk 2,25). Viņu gaidīšana pārtop gaismā, kas apgaismo vēsturi. Simeons ir senas cerības nesējs un Kunga Gars uzrunā viņa sirdi: tāpēc viņš var kontemplēt To, kuru vēlējās redzēt daudzi pravieši un ķēniņi – Kristu, kas apgaismo tautas. Šai Bērnā Simeons atpazīst Pestītāju, taču Garā jūt, ka ap Viņu uz spēles tiks likti cilvēces likteņi, un ka Viņš daudz cietīs no tiem, kas Viņu noliegs.
Simeona entuziasms ir tik liels, ka dzīvot un mirt viņam nozīmē vienu un to pašu, un „gaisma” un „godība” kļūst par universālo atklāsmi.
Anna ir „praviete”. Viņa ir gudra un ticīga sieviete, kas interpretē vēstures notikumu dziļāko jēgu. Viņas ilgā atraitnība, kas veltīta kalpošanai svētnīcā, gavēņi, dalība Izraeļa atpestīšanas ilgās, noslēdzas ar to, ka Anna satiekas ar Bērnu Jēzu.
Homīlijas noslēgumā pāvests pievērsās klātesošajiem reliģisko ordeņu un kongregāciju locekļiem, kuri šai dienā svinēja arī Konsekrētās dzīves dienu. Svētais tēvs teica, ka šis ir izdevīgs brīdis, lai pateiktos Kungam par konsekrētās dzīves dāvanu un tai pašā laikā tas ir stimuls visā Dieva tautā veicināt zināšanas un apbrīnu par tiem, kas savu dzīvi veltījuši Dievam. „Konsekrētie ir kā sargkareivji, kas saskata un sludina jauno dzīvi, kas jau ir klātesoša vēsturē,” atgādināja pāvests. Svētais tēvs novēlēja lai viņi, līdzīgi aizdegtām svecēm, vienmēr un katrā vietā izstaro Kristus mīlestību. Lai Vissvētākā Marija, konsekrētā Sieviete, palīdz reliģiskajiem un reliģiskajām pilnībā atbildēt uz savu aicinājumu un veikt tiem uzticēto misiju Baznīcā pasaules pestīšanas labā. 
|
