Pamats ir tik labi ielikts, ka pat sv. Jāzepa kulta lēnā iepazīšana nerada izbrīnu. Pirmajos Baznīcas pastāvēšanas gadsimtos godināja tikai mocekļus – tas ir viens no noteicošajiem faktiem, kas paskaidro – kāpēc sv. Jāzepa kults parādījās tikai vēlāk. Vissenākās pēdas sv. Jāzepa publiskajā atzīšanā meklējamas Austrumos, kur viņa svētkus svinēja kopti jau 4. gadsimta sākumā. Rietumos Jēzus audžutēva vārds (Nutritor Domini – lat.) parādījās pirmo gadsimtu svēto sarakstos 9. un 10. gs.. Pirmā baznīca sv. Jāzepa godam tika veltīta 1129. gadā Boloņā. Pāvests Benedikts XIV liecina: „Karmela tēvi bija pirmie, kuri ieviesa sv. Jāzepa kultu Rietumos.” Tikai pāvesta Siksta IV pontifikāta laikā (1471 – 1484) sv. Jāzepa godināšana kristiešu vidū sāka izplatīties ļoti strauji un plaši, īpaši darbaļaužu vidū. 1870. gadā pēc bīskapu un ticīgās tautas lūguma Pijs IX svēto Jāzepu izsludināja par visas katoļu Baznīcas aizbildni. Viņš ir arī aizbildnis galdniekiem un sociālajam taisnīgumam. Baznīcā svinam divas sv. Jāzepa svētku dienas: 19. martā – Jāzepa – Vissvētākās Jaunavas Marijas līgavaiņa diena un 1. maijā – sv. Jāzepa – strādnieka diena. Svētie Raksti liecina par svēto Jāzepu Viss, ko zinām par Jaunavas Marijas līgavaini un Jēzus audžutēvu, nāk no Svētajiem Rakstiem, bet tas šķiet pārāk maz tiem, kuri par sv. Jāzepu stāsta leģendas. Mēs zinām, ka viņš bija galdnieks, strādnieks, jo skeptiski noskaņotie Nācaretes iedzīvotāji jautā par Jēzu: „Vai Viņš nav galdnieka dēls?” (Mt 13,55). Viņš nebija bagāts, jo tad, kad devās uz svētnīcu, lai Jēzu apgraizītu, viņš salika upurī vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus, kas tika atļauts tikai tiem, kuri nevarēja atļauties upurēt jēru (Lk 2,24). Neskatoties uz viņa pazemīgo darbu un stāvokli sabiedrībā, Jāzeps nāk no ķēniņa Dāvida – varenākās Izraēļa cilts (Mt 1, 1 – 16; Lk 3,23 – 38). Arī eņģelis, kurš Jāzepam paziņo par Jēzus dzimšanu, uzrunā viņu kā „Dāvida dēlu,” tāds pats tituls tiek lietots, uzrunājot Jēzu. Mēs pazīstam Jāzepu kā uzticīgu un paklausīgu visam, ko vien Dievs no viņa lūdza, nezinot – kāds būs iznākums. Kad eņģelis apmeklēja Jāzepu sapnī un pastāstīja patiesību par bērnu, kuru Marija sevī nesa, Jāzeps nekavējoties un bez izjautāšanas ņēma Mariju par savu sievu. Tāpat viņš rīkojās, kad eņģelis paziņoja par nepieciešamo bēgšanu, lai pasargātu ģimeni no briesmām, nekavējoties atstājot visu. Nejautājot Jāzeps gaidīja Ēģiptē, kamēr eņģelis paziņoja, ka atgriešanās ir droša (Mt 2,13 – 23). Jāzeps mīlēja Jēzu. Viņš raizējās par Bērna drošību, kas bija viņam uzticēts. Jāzeps ne tikai atstāja savas mājas, lai aizsargātu Jēzu, bet atgriežoties apmetās necilajā Nācaretē, lai pasargātu Jēzus dzīvību. Varam arī būt pārliecināti, ka Jāzeps Jēzu audzināja kā savu paša dēlu, jo Nācaretes iedzīvotāji par Jēzu saka: „Vai šis nav Jāzepa dēls?” (Lk 4,22) Svētā Gara iedvesmots, evaņģēlists Matejs Jāzepu sauc par taisnīgu vīru (Mt 1,19), un evaņģēlijā aprakstīties notikumi mūs pārliecina, ka viņa dzīvē vienmēr ir valdījusi dziļa ticība, paļāvība un paklausība Dievam; ka viņš ir bijis tīras sirds cilvēks un rūpīgs savas ģimenes galva. Jāņa Pāvila II meditācija „Sv. Jāzeps izstaro ticību, jo bija „taisnīgs vīrs” un pilnībā dzīvoja no ticības. Viņš ir svēts, tādēļ ka viņa ticība ir patiesi varonīga. Svētie Raksti par sv. Jāzepu runā maz, tur neatrodam pat vienu vārdu, ko viņš būtu teicis, bet, neskatoties uz to, pat bez vārdiem viņš parāda savas ticības dziļumu un lielumu. Sv. Jāzeps ir dižena gara cilvēks. Viņa lielums ir ticībā ne tādēļ, ka viņš nerunā saviem vārdiem, bet gan tādēļ, ka viņš klausās dzīvā Dieva vārdos. Viņš klausās klusumā. Jāzepa sirds nepārtraukti pastāv gatavībā pieņemt patiesību, kura nāk no dzīvā Dieva vārda. Mēs redzam, kā Dieva vārds dziļi caurstrāvo šī taisnīgā vīra dvēseli, un mēs, vai mēs zinām, kā ieklausīties Dieva vārdā? Vai zinām, kā to uzsūkt mūsu cilvēciskās personības dziļumos? Vai šī vārda priekšā atveram savu sirdsapziņu?” Kurzemes bīskapijas informatīvais izdevums "Nāc" Nr. 30 | 
