Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Liecības

Kalna mācības vēstnesis
22.03.2006 pl. 10:33

Priesteris A. M. Jerumanis

Sadarbojoties ar informatīvo izdevumu „Nāc” turpinām iepazīties ar godināmo bīskapu Boļeslavu Sloskānu kā Kalna mācības vēstnesi.

„Svētīgi ir tie, kas raud, jo viņi tiks iepriecināti.”( Mt 5,5)

Kristus ir apsolījis saviem mācekļiem sūtīt iepriecinātāju – Svēto Garu, mīlestības garu, ko Dievs ielej cilvēkā, kurš tic Jēzum un atver savu sirdi Viņa dāvanām. Iepriekšējā izdevuma „Nāc” 29. numurā varējām lasīt par pārdabisko prieku, kas arvien vairāk pārņēma bīskapu Sloskānu un kas bija redzams viņa pēdējā dzīves brīdī, kad viņš atstāja šo bēdu ieleju, lai tiktos ar Kungu Debesīs. Šajā rakstā vairāk apstāsimies pie bīskapa gaitām Solovku salās. Cilvēka dzīvē ir grūti brīži, kuros ar ticības palīdzību var saskatīt Dieva klātbūtni un gādību, tā arī bīskaps Sloskāns tos pārdzīvoja, pateicoties Dieva mierinājumam.

Dieva palīdzība bīskapa dzīvē

Bīskaps vienmēr ļoti centās dzīvot tā, lai nevienam nebūtu viņa dēļ jācieš. Par to viņš pateicības garā liecina savā dienasgrāmatā 1928.gada marta sākumā, rakstot: „Mēs nonācām Ļeņingradas (tagadējā Pēterburga) cietumā. Šeit man radās iespēja satikties ar bīskapu Maļecki. Manas pirmās rūpes bija uzzināt – vai kāds manis dēļ nav cietis. Liela bija mana pateicība Dievam, kad uzzināju, ka ne Ļeņingradā, ne Maskavā neviens no mūsējiem šajā laikā nebija cietis. Es izmantoju šo izdevību un izsūdzēju grēkus caur dubultrestēm. Mana sirds bija prieka pilna.” Tā Dievs ne tikai nomierināja viņu rūpēs, bet arī deva bīskapam iespēju saņemt grēku piedošanu, kas ir īsta prieka avots un ko pats Dieva kalps apliecina. Tāpat B. Sloskāna dienasgrāmatā varam lasīt, kādos necilvēcīgos apstākļos viņam bija jādzīvo un jāstrādā. Bija jālauž ledus, jānovāc sniegs, jāzāģē malka, pārtikas daudzums bija ierobežots, drausmīgi dzīvošanas apstākļi. Taču bīskaps raksta, ka tomēr to bija iespējams izturēt, pateicoties pārdabiskajam spēkam, un arī to visu ieraudzīt Dieva gaismā: „Drīz vien mēs sākām just nespēku un pārpūli, jo uzturs bija pilnīgi nepietiekams, bez taukvielām. Barakā gaiss bija smacīgs. Garīgi mēs cits citu atbalstījām ar biežām grēksūdzēm un meditējot svēto dzīvi, jo viņi bija cietuši daudz vairāk nekā mēs. Cik patīkamas ir to dienu atmiņas, kad skaļā balsī varējām skaitīt rožukroni, kaut darbs bija smags. Darba spars visu laiku nebija vienāds. Sākumā bijām pārāk dedzīgi Dieva mīlestības dēļ. Vairākums domāja: ja Dievs mūs šeit ir atsūtījis, tad Viņš vēlas mūs redzēt mirstam šeit, nevis kaut kur citur...” Bīskaps un pārējie priesteri zināja, ka šīs grūtības var panest tikai ar Dieva spēku, īpaši pateicoties Dievmaizei, ko saņēma Svētajā Misē. Tāpēc priesteri darīja visu, lai slepeni varētu celebrēt Svēto Misi: „Lai morāli viens otru uzturētu, ar tēvu Saparašvilli norunājām vēlreiz noturēt Svēto Misi. Pie manis tas vairs nebija iespējams, bet es atradu ieganstu, lai izpildītu kādu uzdevumu tajā vietā, kur strādāja viņš. Nakts laikā kādā ledus pagrabā mēs viens pēc otra celebrējām Svēto Misi.”

Bīskaps mums atklāj vēl kādu garīgās dzīves aspektu – cilvēks, kurš līdzjūtībā dalās otra cilvēka grūtībās, dvēselē piedzīvo dziļu saviļņojumu: „Es nekad neaizmirsīšu Uhtu, bet ne tāpēc, lai to atcerētos ar rūgtumu sirdī, bet vienkārši tādēļ, ka tas man bija liels garīgs ieguvums – pieredzēt sāpes, kādas cieš citi.” Tādējādi bīskaps piedzīvo svētā Pāvila rakstīto: „Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud!” (Rom 12,15) Tā ir īsta kristīgā svētdraudzība, kas mūsu laikmeta cilvēkiem ir grūtāk saprotama pārspīlēta egoisma mentalitātes dēļ, kurā mēs visi šodien dzīvojam. Bīskaps mums palīdz labāk izprast, ko pats Jēzus mācīja ar savas dzīves piemēru – īstais prieks mājo sirdī, kas kalpo un jūt otram līdzi.

B. Sloskāns 1928. gada maija beigās smagi saslima – zaudēja dzirdi, nepārtraukti klepoja, ieguva išiass nervu iekaisumu, kas sagādāja grūtības staigāt un strādāt. Ārā bija – 38 grādi pēc Celsija un bīskaps juta vispārēju spēku izsīkumu, miokardiju, apātiju. Bīskaps, pārdomājot šausmīgās ciešanas, un to, ka tās izdevās pārdzīvot, to nosauca par „vienu no Dieva žēlsirdības brīnumiem”. Un kā lai citādi to nosauktu! Mēs viņa dienasgrāmatā lasām, ka pēc atveseļošanās, atsākot darbu, bīskaps bija bez silta apģērba un apaviem. Tad kādu dienu pienāca paciņa. „Tajā atradās īss kažociņš, kas mani ļoti sargāja no aukstuma,” raksta bīskaps. Dievs vēl vairāk iepriecināja bīskapa Sloskāna priestera sirdi, dodot iespēju veikt pastorālo kalpošanu, uzklausot grēksūdzes un ticīgajiem dalot Svēto Komūniju: „Garīgā aprūpe mums, priesteriem, bija vislielākais gandarījums šo morālo ciešanu vidū, kas bija jāpanes, dzīvojot antimorāles piesātinātajā vidē.”

Stiprinājums lūgšanās

Tā būs patiesība, ja teiksim, ka B. Sloskāna izdzīvošanas noslēpums izsūtījumā un ieslodzījumā ir lūgšana. Viņš pats to apliecina: „Katrā cietumā vajadzēja izdomāt savu lūgšanas veidu, kas bija piemērots apstākļiem. Apguļoties, sēžot vai staigājot pa kameru, skaitīju rožukroni, paslēpis to plaukstā. Reizēm jutu ļoti stipras ilgas nomesties ceļos un lūgties. Krasnojarskas izolatorā bija vienstāva lāvas, tas ļāva no rīta celties un rīta lūgšanas skaitīt uz ceļiem. Vakarā gandrīz visi agri gāja gulēt, neviens nemanīja, ka es lūdzos.” Varam teikt, ka bīskapa garīgā dzīve līdzinājās mūka dzīvei – cietuma kamera kā celle benediktīniešu klosterī Beļģijā, kurā viņš pavadīja vairāk nekā 40 gadus. „Lūk, es esmu Jeņiseiskas cietumā. Pēc vienas nakts kopējā istabā mani ievietoja izolētā cellē, uz kuras durvīm bija lasāms – Notiesāts uz nāvi.. Es labprāt vēlējos palikt viens savā istabā, tikai ar Dievu..” Bīskaps bija sapratis, ka lūgšana ir dvēseles elpošana, ka lūgšanā cilvēks ieiet savas sirds dziļumos, atklājot, ka aiz miesīgās dimensijas ir garīga būtne. Pirms tas nav atklāts, cilvēks dzīvo miesīgo tieksmju tirānijā bez iekšējas brīvības, nepazīstot iekšējo mieru, prieku un mīlestību, par ko Pāvils runā kā par gara augļiem (sk. Gal 5,22). Patiesā kristīgā lūgšanā cilvēks tiekas ar Svēto Garu, kas viņā mājo, palīdz lūgties un piedzīvot to, ka Svētais Gars ir arī iepriecinātājs, tāpēc, ka Viņš ir mīlestības Gars, kas savā maigumā remdē cilvēka sāpes. Tā kā cilvēks ir radīts Dievam, tad tikai pats Dievs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars – var piepildīt un iepriecināt cilvēka sirdi un dvēseli.

Kristus, kas spēj mierināt cilvēka sirdi

Par šo tēmu bīskaps runāja semināristiem kādā rīta meditācijā 1937. gada 1. aprīlī. Meditējot par Jāņa evaņģēlija tekstu (Jņ 20,11 – 18), viņš saka: „Marija Magdalēna stāv pie atvērta kapa un raud. Kāpēc Marija tik agri saullēktā atradās pie kapa? Atskrējusi domāja, kas atvels akmeni. Kad redzēja, ka tas ir novelts, aizskrēja un to pastāstīja mācekļiem. Mariju ar Kungu Jēzu saistīja mīlestība. Ja dzīvojam ar Jēzu, nekas cits mūs nevar piepildīt mūsu ilgas pēc Viņa. Marija Magdalēna meklē Jēzu tur, kur Viņam vajadzētu būt – kapā – un redz eņģeļus. Skaists redzējums – debesu sūtņi, kas ģērbti baltās drānās. Eņģeļi runā, mierina, bet Marija Magdalēna ir tik vienota ar Jēzu, ka eņģeļi viņu neapmierina, vajadzīgs tikai Jēzus. Tā, kā patiesi mīl, tas nepieķeras saldām sajūtām, viņam ir vajadzīgs vienīgi Jēzus.” Tāpēc, ka B. Sloskāns bija patiess mīlestības cilvēks, viņš uzskatīja, ka Jēzus ir augstākais labums viņa dzīvē, kuram jāpakārto viss pārējais. Tieši tāpēc, nonācis ekstremālās situācijās, viņš spēja atrast īsto mierinājumu un atbalstu Kristū. Cilvēks, kas raud, attīrās, iztukšojas no savas pārpilnības, no savas augstprātības, kļūst mazs, pazemīgs, garā nabadzīgs un ir spējīgs atvērties garīgām vērtībām un Svētā Gara dāvanām. Bīskaps to piedzīvoja savā sirdī un miesā. Neskaitāmi cilvēki pagura un nebija spējīgi pārdzīvot šos garīgos un fiziskos pārbaudījumus! Bīskaps to apraksta savā cietuma dienasgrāmatā. Solovku salās, vietā, kur bīskaps iesāka savu Golgātas ceļu, viņš auga ticībā, mīlestībā un cerībā. Šie pārdabiskie tikumi, ko Dievs ielej cilvēka sirdī, Dieva kalpu pārveidoja arvien vairāk. Bīskapa Krustaceļš palīdz mums saprast, kā mums virs šīs zemes ir jākāpj Golgātas kalnā, sekojot Jēzus piemēram. Neskatoties un ciešanām un nāvi, kas ir pret šīs pasaules loģiku un likumu, mēs varam piedzīvot augšāmcelšanos. Kristietis zina, ka savās ciešanās un neizbēgamajā nāvē nav viens, jo pats Kristus palīdz nest šo krustu. Dievs ir tuvu katram cilvēkam, kurš cieš, un viņam piedāvā palīdzību. Cik bieži mēs to aizmirstam! Tieši tāpēc bīskapa B. Sloskāna piemērs mūs mudina vairāk paļauties uz Dieva palīdzību, mīlot Viņu no visas sirds, cerot uz Viņa lielo žēlsirdību brīžos, kad mūs māc bezcerība, grēku nospiestība, un mūsu dzīve liekas bezjēdzīga. Dievs sūta savu Iepriecinātāju garu tiem, kas to lūdz! Ciešanām un nāvei nepieder galīgais vārds. Dieva mīlestība ciešanas, nāvi un ļaunumu ir pienaglojusi pie krusta, aiz kura uzlec bezgalīgā Dieva mīlestības saule.

Priesteris A. M. Jerumanis
"Nāc",
Nr. 30