Lai ir slavēts Jēzus Kristus! Mīļie Kristum ticīgie! Šajā svētdienā, kas ir Lielā gavēņa vidū, mūsu garīgā Māte — Baznīca liek ieklausīties kādā noslēpumainā sarunā, precīzāk sakot, sarunas turpinājumā. Izraēlas nakts tumsā pie Jēzus atnāk jūdu reliģijas Augstās padomes — Sinedriona — loceklis, augsti izglītots virspriesteris Nikodēms, ebrejiski "Naklimon". Viņš bija farizeju kopienas loceklis. Tajā laikā visā Izraēlā farizeju bija ne vairāk par sešiem tūkstošiem. Tautā viņus pazina ar apzīmēju "haburah", proti, "brālība". Iestājoties šajā "brālībā", tās jaunais loceklis deva zvērestu trīs jau esošu locekļu klātbūtnē par to, ka viņš savas dzīves laikā ievēros un izpildīs visus, pat vissīkākos Rakstu zinātāju likumus. Ko tas nozīmēja? Katram ticīgajam jūdam Likums ir Piecas Mozus grāmatas. Tas ir vislielākais svētums pasaulē. Jūdi ticēja un tic, ka tas ir īstenais Dieva Vārds. Kaut viena vārda pielikšana vai izņemšana no tā bija smags, nāvīgs grēks. Uzskatot to par pasaules pilnīgāko likumu krājumu, jūdi tajā meklēja atbildes uz jautājumu: kas ticīgajam jāzina, lai viņš varētu dzīvot labdarīgu un morālisku dzīvi. Ja Likumā kaut kā pietrūka, jūdi uzskatīja, ka to tomēr var izsecināt no pārējā teksta. Tika uzskatīts, ka Likumā ir izteikti visaptveroši un stingri pamatnoteikumi, kas katram cilvēkam ir jāapgūst un jāpieņem. Tomēr Jēzus laikmeta jūdiem tas likās par maz. Uzskatot, ka Likums ir pilnīgs un ka tajā ir viss nepieciešamais, kas jāievēro un jāpilda, lai dzīve būtu labdarīga, viņi Likumā meklēja prasības un noteikumus ikvienam iespējamam dzīves gadījumam visa cilvēka mūža garumā. Tāpēc Rakstu zinātāji un mācītāji sāka izstrādāt, veidot šādus noteikumus katram cilvēka dzīves gadījumam. Doto Dieva vispārīgo Likumu — Piecas Mozus grāmatas — viņi pārvērta par visu iespējamo normu un noteikumu krājumu. Kas no tā iznāca? Ņemsim kādu piemēru. Likumā ir sacīts, ka sabata diena ir jāsvin, ka šajā dienā nedrīkst darīt nekādu darbu, nedz arī likt to darīt savam kalpam vai dzīvniekam. Laika gaitā Rakstu zinātāji ar to vairs nebija mierā. Viņi ziedoja daudz laika un pūļu, prātojot par to, kas ir darbs un kas nav darbs, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Visu šādu prātojumu rezultātā izveidojās rakstisks, sīki detalizēts Noteikumu krājums, Mišna. Tajā skaidrojumi noteikumiem par sabata ievērošanu sastāda veselas divdesmit četras nodaļas. Pašas Mišnas izklāstam un skaidrojumam ir sastādīts komentārs, ko sauc par "Talmud". Tā, piemēram, Jeruzalemes Talmudā skaidrojumi par sabata ievērošanu aizņem sešdesmit četras slejas, bet Babilonas Talmudā par to pašu jautājumu — simt piecdesmit sešas lappuses liela formāta grāmatā. Ir saglabājušās ziņas par kādu rabīnu, kas, studējot Mišnas vienu nodaļu, strādājis divus ar pusi gadus! Šajos tekstos detalizēti aprakstīta katra darbība, līdz tādam sīkumam kā, piemēram, vai sabata dienā drīkst izvilkt no akas spaini ar ūdeni vai cik soļu drīkst noiet. Kā piemēru var izlasīt Izceļošanas grāmatas 16, 29 vai pravieša Jeremija grāmatas 17, 21-24. Vārds "farizejs" nozīmē "atdalītais, atšķirtais". Farizeji bija sevi atdalījuši no pārējās sabiedrības, lai pilnībā varētu praktiski izpildīt Likumu. Nikodēms bija farizejs, un tāpēc ir pat dīvaini, ka viņš atnāca parunāt ar Jēzu. Jāņem vērā fakts, ka Nikodēms bija viens no Sinedriona priekšniekiem. Viņš bija arī ļoti bagāts vīrs. No Jāņa evaņģēlija 19, 39 mēs zinām, ka Nikodēms atnesa Jēzus miesas balzamēšanai pēc to noņemšanas no krusta ap simts mēru dārgās smirnas un alojas eļļas. Lūk, šāds ievērojams un bagāts cilvēks slepeni, naktī nāca satikties un parunāt ar nabadzīgo, apkārt staigājošo rabīnu Jēzu no Nazaretes miesta. Šim Nikodēmam, mācītam un ļoti pārtikušam cilvēkam, dzīvē bija viss, bet nebija miera dvēselē. Nakts tumsā viņš atnāca pie Jēzus, lai saņemtu dvēseles gaismu. Godātie brāļi un māsas Kristū! Kā jau minēju, šai svētdienai paredzētajā Evaņģēlija lasījumā ir tikai daļa no visas Jēzus un Nikodēma sarunas. Šodienas tekstā Jēzus slavenajam vīram skaidro šādas mūžīgās patiesības: tāpat kā izraēlieši tuksnesī tika izglābti no indīgo čūsku kodieniem, tikai paskatoties uz pacelto vara čūsku, tāpat arī tagad visi cilvēki pasaulē tiks glābti no mūžīgās nāves mokām un atšķirtības no Dieva caur to, ja gara acīm uzlūkos Jēzu kā Mesiju, kurš savā nāvē bija paaugstināts uz moku krusta. Jāņa evaņģēlija 3. nodaļas 16. pants ir tik būtisks, ka kļuvis par visbiežāk lietoto izrakstu no Jaunās Derības. Īsā veidā te ir izteikta patiesība par Dievu — Mesiju Jēzu. Šī patiesība sevī satur sekojošas ziņas: 1. Dievs vienmēr mīl savu radīto pasauli.
2. Mīlēt — tas nozīmē atdot, stipri mīlēt — tas nozīmē atdot ļoti daudz. Taču Dievs mīl pasauli tik spēcīgi, ka atdod pašu dārgāko.
3. Jēzus jau pašā sākumā un visā pilnībā apzinājās, ka Viņš mirs, paša Dieva upurēts.
4. Jēzus zināja, ka Viņš ir Dieva vienpiedzimušais Dēls.
5. Tāda cilvēka liktenis, kurš paļaujas vienīgi uz sevi un netic Jēzum, ir pazušana.
6. Tāda cilvēka liktenis, kurš tic Jēzum, ir mūžīgā dzīve, un ne tikai pēc nāves, bet jau šodien. (Jņ 5, 28-29; Atkl 20, 4-5.12-15; Jņ 1, 4; Jņ 11, 25-26) Ticēt Jēzum nozīmē ne tikai atzīt Viņu ar prātu, bet savā dzīvē būt Viņa sekotājam, uzticēties Viņam, paļauties un apzināties, ka Jēzus ir īsts cilvēks, tāds kā mēs, bet tanī pat laikā Viņš ir absolūti dievišķs, pats Dievs. Pasaule ir pakļauta tiesai un galu galā sava grēcīguma dēļ tiks notiesāta. Taču Jēzus pirmo reizi nāca pasaulē ne tāpēc, lai tiesātu. Toties Tiesas dienā Viņš būs pasaules Tiesnesis. Tie cilvēki, kas ir dzirdējuši un dzird Prieka vēsti, bet nav ieticējuši, paši sevi notiesā. Lūk, mīļie kristieši, ko toreiz Jēzus paskaidroja Rakstu zinātājam Nikodēmam un ko caur Evaņģēliju saka un skaidro mums šodien. Ieklausīsimies vēlreiz un sekosim Jēzus aicinājumam un mācībai! Amen. Priesteris Jānis Budkāns, Rīga
"Mieram tuvu" 2006.g.marts
Foto: catholicculture.org | 
