Tieši svēto liecība ir tā, kas Kristus klātbūtni baznīcā dara ticamu, nebaidoties atklāt arī ēnas puses, aicinot lūgt piedošanu par mūsu nepilnībām un mudinot visus kristiešus uz lielāku mīlestību pret Dievu un tuvāko. Tas atgādina, ka Baznīca ir kā liela ģimene, kura sevī ietver ne tikai svētos, bet arī grēciniekus. Kristus ir teicis, ka Viņš nav nācis pie veselajiem, bet slimajiem, un mūsu uzdevums ir palīdzēt tieši tur, kur cilvēki ar grūtībām seko Kristum. Mēs esam aicināti lūgties un palīdzēt tiem pārveidoties pēc Dieva gribas un arī pašiem arvien vairāk kļūt par Dieva lieciniekiem. Sekot Kristum nozīmē sekot Viņam krusta ceļā, jo tikai tas, kuš nomirst sev, savam egoismam un atdod savu dzīvību par citiem kalpošanas garā, piedzīvo atdzimšanu, kļūstot par garīgu cilvēku. Pārdomāsim Kristus pēdējās dzīves stundas bīskapa Sloskāna ciešanu gaismā, tā gatavojoties Lieldienu svētkiem. Jēzus tiek piesists krustā “…tie piesita Viņu krustā un kopā ar Viņu divus citus, vienā un otrā pusē, bet vidū Jēzu.“ (Jņ 19,18) Krustā piesistais Jēzus, skatoties uz saviem spīdzinātājiem, saka vārdus, kurus neviens negaidīja: „Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara“ (Lk 23,34). Tādējādi Jēzus kļūst par visu grēcinieku aizbildni pie debesu Tēva. Viņš salauž naida likumu, kas kopš Ādama grēka valda cilvēka dvēselē un grauj visas cilvēces pamatus. Pie krusta atklājās jaunais mīlestības likums, kas ir kristietības vislielākais mantojums. Bīskaps Sloskāns to apliecina, rakstot saviem vecākiem no apcietinājuma: „Dārgie vecāki, lūdzieties par mani, bet tikai bez bēdām un izmisuma. Lai jūsu sirdis atveras visā tuvākmīlestības pilnībā. Es esmu tik laimīgs, jo tagad es esmu spējīgs mīlēt visus cilvēkus bez izņēmuma, arī tos, kas nav nekādu mīlestību pelnījuši. Tie ir visnelaimīgākie. Es jūs lūdzu, neļaujiet iezagties sirdīs jebkādām rūgtuma vai atriebības jūtām. Ja mēs atļausimies kaut ko līdzīgu, tad nebūsim vairs īsti kristieši, bet gan fanātiķi“. Lūgsimies: Kungs Jēzu, Tavs krusta likums nav saprotams pasaules gudrajiem, bet tiek atklāts sirds pazemīgajiem – cilvēkiem, kuriem piemīt sirds gudrība. Atver mūsu sirdis Tavam mīlestības likumam, lai mēs tādējādi godinātu Tevi. Dari, lai izbeidzas savstarpējā šķelšanās starp mums, kristiešiem, ko izraisījusi cilvēku cietsirdība. Kungs, māci mums piedot saviem ienaidniekiem, kā to Tavs kalps Boļeslavs darīja visu savu mūžu. Liec mums saprast, ka tikai Mīlestība dara kristietību ticamu visu cilvēku priekšā. Jēzus mirst uz krusta “Un Jēzus sauca skaļā balsī, sacīdams: „Tēvs, Tavās rokās es nododu Savu garu!” Un Viņš, to teikdams, izdvesa garu. Bet simtnieks, redzēdams to, kas notika, godināja Dievu, sacīdams: „Patiesi, šis cilvēks bija taisnīgs!” (Lk 23, 46–47) Mateja Evaņģēlijā pat tiek uzsvērts tas, ka virsnieks saprata – „Viņš bija Dieva Dēls.” (Mt 27,54) Sekojot visai Jēzus dzīvei un īpaši Golgātas ceļam, mēs varam sirds dziļumos izjust, ka Jēzus ir vienīgais, kas var remdēt mūsu cilvēcīgās ilgas pēc mūžīgās dzīves un laimes. Skatoties uz Kristu, mēs, ja nepretojamies Dieva žēlastībai, varam tikt Viņa pievilkti un saprast, ka krusta noslēpumā atklājas Dieva bezgalīgā mīlestība. Viņš tik ļoti ir mīlējis pasauli, ka atdeva savu Dēlu par mums. Kopā ar bīskapu Sloskānu ticēsim, ka Dievs sevi ir atklājis Jēzū Kristū un ka tas, ko Baznīca mums māca, atsaucoties uz apustuļa liecībām un mācību, ir patiesība. Tieši šajā ticībā godināmais bīskaps Sloskāns ir ticis kristīts un audzināts. Viņš nekad nav uzskatījis, ka ir jākaunas būt par ticīgu cilvēku. Viņa dziļā ticība deva viņam spēku izturēt Sibīrijas un Solovku cietumus un gatavību mirt mocekļa nāvē. Čekistiem, kas viņam lika atzīties, ka viņš ir darbojies pret Padomju Savienību, viņš atklāti teica: „Jūs zināt, ka esmu nevainīgs, bet tomēr gribat notiesāt par spiegošanu; es esmu gatavs mirt kā svētās Baznīcas moceklis.” Lūgsimies: Kungs Jēzu, visu savu šīs zemes ceļu Tu vadījies pēc Tēva gribas un biji paklausīgs līdz pat nāvei. Tu kā Jērs tiki upurēts mūsu atpestīšanai. Palīdzi mums, iedvesmojoties no Tava kalpa bīskapa Sloskāna piemēra, atdot savu dzīvību kā ticības moceklim, būt gataviem mūsdienu plurālistiskajā sabiedrībā bez naida, bet drošsirdīgi liecināt, ka Jēzus ir pasaules Atpestītājs. Dari, ka arī mēs kļūtu upuris par mūsu brāļiem kā bīskaps Sloskāns toreiz, kad sevi atdeva, lai katrs latvietis un katrs cilvēks, kas dzīvoja Baltkrievijā un visā Padomju Savienībā, izturētu šausmīgo ticības vajāšanu un lai vajātāji atgrieztos pie Dieva. Dari, ka nekad mūsu sirdis nebūtu šķirtas no Tevis, un māci mūs būt spējīgiem katru mūsu dzīves mirkli dzīvot pilnīgā paļāvībā uz Tevi, atdodot Tev mūsu garu un miesu un beigās nomirt tā, kā esam dzīvojuši – vienotībā ar Tevi. Jēzus tiek noņemts no krusta un atdots savai Mātei Pie krusta bija arī Jēzus Māte. Marija paņēma rokās savu Dēlu kā upurēto Jēru. Viņas izteiktais „Jā“ eņģelim Gabriēlam pasludināšanas dienā, kad viņa pieņēma misiju kļūt par Dieva Māti, viņu noveda pie pilnīgas sevis atdošanas Dieva gribai, līdz pat svētītā savas miesas augļa – Jēzus upurēšanai. Viņu Jēzus uzticēja apustulim Jānim, sakot: „Lūk, tavs dēls“ (Jņ 29,26) un caur Jāni arī katru no mums, visu Baznīcu. Viņa tajā brīdi kļūst par Baznīcas Māti, Svētajā Garā dzemdējot katrā no mums jauno cilvēku. Viņa tāpēc var tikt uzskatīta par Dzīvības Māti. Bīskaps Sloskāns ļoti dziļi bija sapratis ciešo saistību, kas pastāv starp katru kristieti un Mariju. Viņu sauca par īstu Aglonas Dievmātes dēlu. Viņš mīlēja Mariju ar dziļu dēla mīlestību un tādējādi laika gaitā kļuva arvien vairāk tai līdzīgs. Viņa pazemība, viņa vienkāršība, viņa vēlēšanās izpildīt Dieva gribu raksturo viņa personības mariāniskos aspektus. Bīskaps Sloskāns bieži brauca pie Aglonas Dievmātes kā svētceļnieks. 1933. gada 14. augustā bīskaps Sloskāns bija svētkos Aglonā, un kāda svētceļniece vēl joprojām atceras, kā viņš, sprediķī aicinot mīlēt Kristu, aizkustināja klausītājus. Par Kristus mīlestību runājot, bīskaps atsaucās uz kādu cietumā piedzīvotu gadījumu: „Bija kāds puisis, kurš tika mocīts savas ticības dēļ. Piesējuši viņu pie vienas rokas, viņu mocīja, bet viņš turpināja saukt: „Lai dzīvo Kristus! Lai dzīvo Dieva Dēls!” Kad roka viņam tika norauta, viņš vēl sauca: „Piesieniet manu otro roku, lai es vēl varētu saukt: „Lai dzīvo Kristus, lai dzīvo Dieva Dēls!” Šos vārdus bīskaps Sloskāns teica 14. augusta naktī Aglonas bazilikas priekšā. Šī dramatiskā liecība mūs sasniedz arī šodien un var stiprināt mūsu ticību un mīlestību Kristum. Lūgsimies: Kungs Dievs, mēs Tev pateicamies, ka Tu mums esi devis Māti, kuras aizbildniecību mēs kā bērni varam lūgt, lai mācītos Tevi mīlēt tā, kā viņa Tevi mīlēja. Mēs zinām, ka Viņa lūdz par mums, par katru cilvēku tagad un darīs to arī tad, kad mums būs jāatstāj šī zeme, lai stātos Tavā priekšā. Palīdzi mums līdzināties bīskapam Sloskānam, kurš sevi atdeva arvien pilnīgākā veidā Tavai svētajai gribai. Dari, lai mūsu tauta neaizmirstu, ka Jaunava Marija, pasaules Karaliene, ir mūsu Māras zemes aizbildne; lai viņa palīdz mūsu jaunatnei stāties pretim pasaules kārdinājumiem, visatļautībai, aplamiem uzskatiem par mīlestību, kuri padara cilvēkus par savas iekāres vergiem. Lai mēs saprastu, ka ģimenes dzīve ir svēta, ka Dievs ir radījis vīrieti un sievieti pēc sava attēla, lai viņi veidotu patiesā mīlestībā svētu ģimeni, kurā bērni var saņemt mīlestību un maigumu. Lai viņiem būtu tiesības uz tēva un mātes klātbūtni un viņi varētu nobriest, neievainoti savā bērnībā. Jēzus tiek guldīts kapā „Tad viņi paņēma Jēzus miesu un satina to audeklā kopā ar smaržām, kā tas bija parasts, jūdus apbedījot. Bet tanī vietā, kur Viņš tika krustā piesists, bija dārzs un dārzā jauns kaps, kurā vēl neviens nebija guldīts.“ (Jņ 19, 40–41) Viss ir piepildījies. Jēzus tiek apbedīts kā jebkurš cilvēks. Liekas, ka viss ir zaudēts. Mācekļi un tauta, kas viņu mīlēja, nesaprot un pārdzīvo klusumā šo šķiršanās brīdi. Vēl viņi nebija sapratuši, ka saskaņā ar Svētajiem Rakstiem Kristum vajadzēja ciest un trešajā dienā augšāmcelties no miroņiem. (sal. Lk 24,46) Arī mēs esam aicināti ticēt, ka Kristus ir patiešām augšāmcēlies, kā to apliecina apustuļu teiktais. Mūsdienās šī vēsts mūs sasniedz caur Svētajiem Rakstiem un Baznīcas liecību. Viņi redzēja un ticēja. Ja mēs pieņemsim šo liecību, tad arī mēs redzēsim Dieva godību. Ir vērts aplūkot, kā pats godināmais bīskaps Sloskāns atstāja šo pasauli, lai saprastu, kā Dievs atklājās tiem, kas Viņam ir atdevuši savu dzīvi un ticējuši Evaņģēlijam, Kristus uzvarai pār nāvi. Bīskaps nomira Lielajā Sestdienā 1981. gada 18. aprīlī. Kāda mūķene, šī brīža aculieciniece, stāsta: „Acumirklī bīskapa Sloskāna seja un tās izteiksme pārveidojās. Es varu teikt, ka tā bija īsta apskaidrošanās, ko neviens no klātesošajiem nevarēs nekad aizmirst. Viņa seja it kā staroja, tās izteiksme kļuva gaiša, acis atvērās un vērsās pret debesīm. Šādā veidā pacietīgais moceklis atdeva savu skaisto dvēseli Dievam, tieši tanī brīdī, kad mēs dziedājām: „Post hoc exilium…O Clemens, O Pia, O Dulcis Virgo Maria (Pēc šīs trimdas... Tu žēlīgā, laipnā, mīļā Jaunava Marija).”” Šie pēdējie dzīves brīži bija apstiprinājums tam, kam godināmais bīskaps Sloskāns ticēja, ko mīlēja un uz ko viņš cerēja. Mēs taču saprotam, ka šie sejas vaibsti, kas pārveidojās, atspoguļoja viņa dvēseles stāvokli tajā brīdī, kad viņš atstāja šo zemi. Mēs varētu uzdrošināties pat teikt, ka Mūžīgais prieks pārņēma viņu, redzot savu Pestītāju, kas viņam nāca pretī. Prieks, kas valdīja viņa sirds dziļumos un ko pārējie cilvēki varēja pamanīt viņa klātbūtnē, tagad kļuva pilnīgi redzams un pārņēma visu viņa būtni. Viņš vairs nelūkojās uz savu Kungu ar ticības acīm, bet bija vienotībā ar Dievu. Svētlaime bija pilnīga. Debesu svētlaime viņu pārņēma… Lūgsimies: Kungs Jēzu, Dzīvības Avots, Ceļš uz mūžīgo dzīvi, atver debesu vārtus katram no mums, lai arī mēs, kad pienāks mūsu stunda, redzētu Tevi visā godībā vaigu vaigā. Dari, lai mēs dzīvotu virs šīs zemes kā bīskaps Sloskāns to mums ir atgādinājis, vadoties pēc apustuļa Pāvila vārdiem – viss ir pārejošs, izņemot mīlestību. Kungs Dievs, lai Tava kalpa piemērs palīdz mums atklāt piedošanas un mīlestības spēku, lai arī mēs varētu sadegt mīlestībā par mūsu līdzcilvēkiem un Tevi mīlēt ar visu mūsu sirdi, dvēseli un prātu, vienmēr vadoties pēc mīlestības patiesības likuma. Mēs Tevi lūdzam par drīzu Tava kalpa, bīskapa Sloskāna, pasludināšanu par svētu, lai Tavs Vārds aizvien vairāk tiktu godāts un slavēts. Āmen. Priesteris A. M. Jerumanis
"Nāc", Nr. 31 |
