Tad jāatceras situācija, kādā cilvēki bija, pirms Jēzus nāca pasaulē. Dievs viņus bija radījis tādus, kas ilgojas pēc laimes, pēc patiesas mīlestības. Bet grēks cilvēku jau bija tā ievainojis, ka viņš pats bez Dieva palīdzības nevarēja no tā izrauties. Mūsu pirmsvecāki, nepaklausot Dievam, bija lieguši ceļu uz laimi un patieso mīlestību gan sev, gan nākamajām paaudzēm. Jēzus mūs no šās bezpalīdzības ir atpestījis.
Kā tas notika?
Dievs, kurš visspēcīgs, kas visu var, kam nekā netrūkst, pieņēma cilvēka veidu, piedzima kā nevarīgs bērns, kuru var gan ievainot, gan nodarīt pāri. Viņš bija gatavs atdot to, kas viņam bija visdārgākais – dzīvību. Atdot sevi cilvēku rokās, lai viņi dara, ko vēlas. Viņi to izdarīja. No vienas puses: cilvēks ir gaišs, vēlas gaišumu, mīlestību, pats vēlas mīlēt, grib, lai viņu mīl. Bet, no otras puses – grēka ievainots, un rīkojas tā, kā viņš rīkojas. Dievs, cilvēkus mīlēdams, gribēja tos atpestīt no grēka. Tāpēc sūtīja savu dēlu: ej. Un Jēzus nevarēja neiet. Viņš Tēvu tik ļoti mīlēja, ka viņa griba bija arī Jēzus paša griba.
Tā ir: mīlestība rada ciešanas. Tam, kurš vēlas mīlēt, kurš mīl, ir jābūt gatavam, ka viņam būs jācieš. To sacīdams, es domāju arī par ikvienu cilvēku. Lai arī ir tehnikas laikmets, ir augsts attīstības līmenis visdažādākajās jomās, tomēr nemainās tas, ka Dievs mūs gatavo dzīvei kopā ar viņu, šai svētlaimei, tiem brīžiem, kad grib mums dot pats sevi, lai mēs būtu spējīgi viņu pieņemt. Un šī gatavošana ir kā iziešana caur kausējamo katlu. Tajā paliek dažādi sārņi, egoisms, viss, kas velk uz leju. Šī pārkausēšana ir ciešanas. Kas tām ir izgājis cauri, jau ir tapis par jaunu cilvēku. It kā tas pats, bet patiesībā jauns.
Jēzus ir uzticīgs arī labajam. Jo Dievs ir labs. Bet uzticība labajam viņam maksāja šo augsto cenu: viņš atdeva dzīvību. Jēzus savas zemes dzīves laikā netika lutināts. Viņam nebija pat visminimālāko apstākļu, kas nepieciešami bērnam dzimstot. Pēc tam Hērods meklēja, lai Jēzu, mazu bērnu, nogalinātu. Varētu sacīt: kur, Dievs, esi, aizstāvi taču savu Dēlu. Bet viņš Jēzu jau bija atdevis zemes dzīvei, nodevis cilvēku rokās. Tāpēc viņam bija jāpieņem viss, ar ko vien tajā nācās saskarties.
Pēc tam nāca Krusta ceļš un notiesāšana. Jēzum nebija neviena grēka. Ja mēs šodien ciešam, tad meklējam sevī, kad un kur neesam bijuši godīgi, kad esam ko nelabu darījuši. Bet Jēzus, bez vainas esošs, bija nostādīts noziedznieka situācijā, nodēvēts par ļaundari, kas jānonāvē. Un tā tas notika līdz pašai Krusta nāvei. Līdz ceļa galam. Tikai pēc tam, kad tas bija noticis, cilvēki sita sev pie krūts un teica: "Kungs, esi mums, grēciniekiem, žēlīgs!" Un simtnieks teica: "Jā, patiesi, viņš bija Dieva dēls!"
Lieldienās baznīcā skan dziedājums: "Nāve un dzīvība sadūrās dīvainā cīņā. / Dzīvības valdnieks, kaut krita, tomēr dzīvo un valda."
Jēzus IR mūsu cerība. Viņš ir uzvarējis nāvi, un mums apsola: "Nebaidieties! Ja esat vienībā ar mani, arī jūs spēsiet stāties nāvei pretī." Un ne ar pārspēku, bet labestību, ar mīlestību jūs spēsiet iet to ceļu, ko gāju ES." Galīgais vārds nepieder ļaunumam. Lieldienas ir dzīvības svētki. Tā ir diena, par ko līksmojam, būdami pārsteigti par Dieva lielo mīlestību uz mums. Un paši gribam iet Jēzus pēdās. Gribam mēģināt atbildēt viņa draudzībai un mīlestībai.
Es ticu, katrs, ne tikai tas, kurš ir kristīts, meklē Dievu. Meklē mīlestību. Meklē laimi. Lai šie Lieldienu svētki palīdz saņemt, atrast, piedzīvot kaut nelielu kripatiņu no tā gaišuma un mīlestības, ko Dievs mums grib dot. Ja mēs paveram savas dvēseles durvis gaišajai Lieldienu rīta vēstij, tā arī mūs dara gaišākus. 
|
