Vispirms jau ēģiptiešu iznīcināšana pirms ebreju bēgšanas no Ēģiptes, tad Apsolītās zemes iekarošana soģu laikā, brāļu kari starp Jūdejas un Izraēlas valstīm, cīņas ar asīriešiem, babiloniešiem, mēdiem, grieķiem, romiešiem. Var likties, ka tie visi ir svētie kari, kas notikuši pēc Dieva pavēles. Bībelē Dievs atklājas kā kara vadonis, kas ved savu tautu pretī uzvarai, kas pavēl iznīcināt ienaidniekus. Tomēr beidzot Viņš atklājas kā Dievs, kurš karus satriec, kā miera princis, kurš pats ir atbruņots (Zah 9,9–10). Dievs, kas māca piedot un pulcina kopā visus cilvēkus. Dievs sevi atklāj kā īsts pedagogs, kas pacietīgs un lēns uz dusmošanos, jo zina, ka Viņa tauta tikai pamazām sapratīs, kādas ir mīlestības un miera prasības. Tikai pēc asiņainiem kariem ebreji nāks pie atziņas, ka Dieva īstais vārds ir kara satriecējs. Dieva atklāsmē mēdz saskatīt 6 dažādus posmus. Trīs pirmie ir Vecajā derībā, un pārējie trīs ir Jaunajā derībā. Pirmajā posmā Dievs atklājas kā armiju Dievs. Vairāk nekā tūkstoš gadu jūdi Dievu uzskatīja kā jūdu tautas Dievu, kurš noslēdz derību ar savu – Izraēla tautu, to izvēloties bez jebkādiem nopelniem, tikai tāpēc, ka Viņš to mīl un ir uzticīgs saviem apsolījumiem. Izraēlis kalpo Dievam un Viņu godina, un Dievs palīdz, tos aizsargājot (Ps 43,2–4). Karā Dievs tautu glābj no ienaidniekiem, tāpēc Dievs tiek saukts par „stipro” un „karapulku Dievu” (Ps 46,8.12). Derības šķirsts simbolizē Dieva klātbūtni kaujā (1Sam 4,3). Dievs tautu aizsargās tik ilgi, kamēr tā būs uzticīga derībai. Lielā nacionālā katastrofa 587. gadā pirms Kristus, kad babiloniešu karaspēks ieņem Jeruzalemi un to izposta, liek ebrejiem pārdomāt – „Ko esam nodarījuši, ka tik grūts liktenis mūs piemeklē?” Viņiem vairs nenāca prātā šo zaudējumu uzskatīt kā tiešu sodu par grēkiem. Arī pravietis Ezehiels mudināja ebreju trimdiniekus mainīt savas domas par grēku, norādot, ka Dievs ir augstāks nekā to var iedomāties, un Viņam nav jāprasa norēķini, tāpat arī tauta ir grēcīgāka, nekā tā pati iedomājas. Atgriezies no trimdas, Izraēlis pārdomāja savu vēsturi un arvien labāk saprata, ka Dievam nepatīk ne varmācība, nedz atriebība. Jau pirms tam karalis Dāvids neuzdrošinājās celt templi, jo viņš bija izlējis daudz asiņu. Judītes grāmatā (3. gs. pirms Kristus) Dieva īstais vārds vairs nav „Karapulku Dievs”, bet gan „kara Satriecējs” (Jdt 9,7; 16,2). No uzticīgās tautas daļiņas dzims Mesija – Pestītājs, kas būs miera karalis. Viņa ierocis būs vārds. Ieroču varmācību pieveiks Dieva vārda patiesības spēks. Šis miera princis ir Jēzus Kristus, kas vienmēr savā mūžā noraidīja ikvienu varmācību. Viņš noraidīja trīs raksturīgos kārdinājumus: mantu, varu un godu, atteicās pieņemt slavu, kas Viņam pienācās kā Mesijam. Kad Zebedeja dēli – apustuļi Jānis un Jēkabs gribēja izsaukt uguni no debesīm, lai tā sadedzina samariešu ciemu, kas Jēzu neuzņēma, miermīlīgais Kristus viņus norāj, teikdams: „Jūs nezināt, kāda gara jūs esat” (Lk 9, 55). Jēzus sevi rādīja kā atbruņotu, un Viņš atteicās pielietot varmācīgus līdzekļus, pat lai aizstāvētu savu dzīvību. Apustulim Pēterim, kas izstiepa roku, izvilka savu zobenu un nocirta ausi vienam no tiem, kas bija ieradušies arestēt Jēzu, Jēzus teica: „Liec savu zobenu savā vietā, jo visi, kas zobenu tver, no zobena ies bojā. Vai tu domā, ka Es nevarētu lūgt savu Tēvu, un Viņš man tūlīt neatsūtītu vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu?” (Mt 26, 51–53). Kad Jēzus bija piesists krustā, Viņš aizlūdza par saviem bendēm: „Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara”. Jēzus mācīja piedot, to Viņš māca arī Tēvreizē. Kristiešu aicinājums ir būt Jaunās derības cilvēkiem, kas nemeklē atriebību, kā to dara Vecās derības cilvēki. Īstais un galīgais miers būs tikai pasaules beigās, kad Kristus atgriezīsies virs zemes, tad īstenosies īstā miera valstība. Tāpēc jau arī šeit virs zemes kristiešu uzdevums ir būt miera nesējiem. Informatīvais izdevums "Nāc", Nr. 31 |
