- Lūdzu, pastāstiet – kā veidojās jūsu pirmais priekšstats par Boļeslavu Sloskānu? Vispirms es ar bīskapu Sloskānu iepazinos no citu cilvēku stāstītā. Tas bija tad, kad viņš atgriezās no Krievijas. Tajā laikā vēl mācījos pamatskolā, kad mans kaimiņš, kuram bija pieejamas jaunākās ziņas avīzēs, stāstīja, ka no Sibīrijas atgriezies viens svēts cilvēks – bīskaps Sloskāns. Dzirdēju arī no citiem cilvēkiem par viņa sastapšanos ar māti pēc atgriešanās no izsūtījuma. Viņa dēlu sagaidījusi savā istabiņā uz ceļiem, arī bīskaps nometies ceļos, un tā abi satikušies pēc ilgajiem atšķirtības gadiem. Tad ilgus gadus vairs par bīskapu neko nedzirdēju, jo par priesterību tajā laikā nedomāju. - Kāda bija jūsu personīgā iepazīšanās ar bīskapu Sloskānu? Tas dzīves posms, kad ar bīskapu tikos personīgi, vispirms ir saistīts ar Vāciju. Pēc karagūstekņu nometnes es dzīvoju un strādāju Brēmenes ostā, vide bija amorāla. Kādu dienu avīzē „Latvija” ievēroju nelielu sludinājumu par to, ka var pieteikties uz studijām par katoļu priesteriem pie bīskapa Sloskāna Beļģijā. Izlasīju, bet to neattiecināju uz sevi. Kādu dienu pie manis atbrauca draugs Ivars Ķēniņš, lai mani mierinātu, jo man bija apnicis dzīves veids, kurā dzīvoju, pelnot tikai maizei. Pēc pusdienām Ivars paņēma to pašu avīzi un, to lasot, teica: „Anton, man šķiet, ka tava vieta ir šeit, kļūsti par katoļu priesteri. Tu jau tāds drusku sists esi!” Viņš laikam bija manījis, ka bieži lūdzos. Pēc brīža atbildēju, ka viņam laikam taisnība, šī doma man vairs neizgāja no galvas. Tajā pašā dienā uzrakstīju lūgumu bīskapam Sloskānam. Atbilde atnāca ātri, ka varu tikt uzņemts. 1948. gada janvārī tiku aicināts ierasties franciskāņu klosterī Āhenē, lai dotos tālāk satikt bīskapu Sloskānu. Piedzīvojumu pa ceļam netrūka, bet laimīgi nokļuvu Beļģijā klosterī, kur dzīvoja B. Sloskāns. Kad iepazināmies, bīskaps atcerējās manu vārdu no lūguma, kuru biju sūtījis, tad tūlīt saķēra manu roku un nelaida vaļā. Domāju, neesmu taču mazs puika, nemukšu projām, bet viņš mani nelaida vaļā ne par ko. Viņa roka mani sildīja un sildīja arī sirsniņu. Bīskaps painteresējās – kur mans koferis, bet man uzreiz prātā doma – nu ja, atkal būsi tikai citiem uz kakla, jo man, izņemot portfeli, nekas cits nebija. Bīskapu tas neuztrauca, un viņš mani aicināja uz savu istabu, bet pa ceļam jautāja: „Tev utis ir?” Kauns jau atzīties, bet atbildēju: „Laikam ir, ekselence.” Bīskaps uzreiz izrīkoja: „Tas nekas, es tev došu savas drēbes un aiziesi tūlīt nomazgāties.” Visvairāk man bija bail, ka bīskaps prasīs latīņu valodu, un šo mirkli gaidīju. Bet mēs tikai patīkami pavadījām laiku – kopīgi ēdām pusdienas, dzērām kafiju un devāmies pastaigā pa dārzu. Bīskaps bija liels vērotājs, pa ceļam apstājās, lai papriecātos par puķītēm, putniņiem. Kad atgriezāmies viņa cellē, bīskaps uzsāka sarunu: „Tu vēlies kļūt par priesteri?” Es klusēju. Bīskaps turpināja: „Tagad tev pašam būs jāzina – vai pēc savas gribas te ieradies, vai tevi Dievs paaicināja.” Es gan īsti nesapratu, ko tas nozīmē, ka Dievs paaicina, bet neteicu ne vārda. Tā sākās mans ceļš uz priesterību. - Ko, jūsuprāt, būtu svarīgi izcelt bīskapa Sloskāna dzīvē? Pirmajā vietā noteikti jāmin tas, ka bīskaps bija lūgšanas cilvēks, jo ņēma vērā Jēzus teikto – lūdzieties. Viņš daudz nerunāja, bet izprata lūgšanas nepieciešamību. Kad nevarēju viņu atrast, tad zināju – jāmeklē kapelā. Arī, kādreiz nejauši ieejot viņa istabā, varēja viņu sastapt lūgšanā. Bīskaps bija arī sava pienākuma izpildītājs – nekad nenokavēja un visur ieradās laikā. Cenšoties veicināt mūsu, latviešu semināristu, sadraudzību, bīskaps divas reizes gadā mūs aicināja kopā pavadīt brīvdienas. Viņš arī centās mūsos ieaudzināt uzmanību pret apkārtējiem. Atceros, kā reiz viņš uzlielīja tagadējo Jelgavas diecēzes bīskapu Justu. Devāmies kopīgā pastaigā un netālu no stacijas pamanījām kādu mūku, kurš zem sava apmetņa nesa koferīti. Pie manis pienāca Antons Justs un apspriedās – vai nevajadzētu palīdzēt. Viens no mums, vairs neatceros – kurš, arī piedāvāja savu palīdzību. Kad nonācām atpakaļ pie klostera, bīskaps mūs uzslavēja un teica, lai mēs vienmēr tā darītu – pamanītu, kur varam palīdzēt vai otram sagādāt prieku. Arī pie galda bīskaps mācīja būt uzmanīgiem. Bīskaps zināja manu straujo raksturu, to, ka runāju ātrāk nekā domāju. Reiz piedalījos vienā primīcijā un teicu uzrunu. Kad sāku runāt par strauju, B. Sloskāns man piesita pie rokas un brīdināja. Viņš prata glābt, ja kāds bija nokļuvis sprukās, arī aizrādīt ļoti delikātā veidā. Gadījās, ka arī mēs savā nelielajā latviešu kopienā plēsāmies, bīskaps to pamanīja, bet nekad neaizrādīja atklāti, tikai privātā sarunā. Es biju viņa garīgais bērns un ne vienmēr manai patmīlībai bija patīkami dzirdēt aizrādījumus, bet bīskaps bija atklāts, patiess. Vairāk atmiņā palikušas atsevišķas epizodes, nevis tas, ko klausījos lekcijās, konferencēs. - Vai atmiņā saglabājušās kādas atsevišķas epizodes, kas piedzīvotas kopā ar bīskapu Sloskānu? No bīskapa konferencēm neko daudz neatceros, jo viņam nebija runas dāvanas, un to, ko viņš lasīja no papīra, neuztvēru. Galvenais jau ir tas, kas paša piedzīvots. Viena tāda epizode bija palikusi atmiņā, kad studēju filozofiju. Profesors Lekī bija ielūdzis bīskapu Sloskānu pastāstīt vairāku kursu studentiem par piedzīvoto Sibīrijā. Ekselence bija sagatavojis visu uz papīra, sāka lasīt, bet viņa izruna bija pašvaka un lasītais grūti uztverams, studenti palika trokšņaini. Ekselence to ātri pamanīja, pagrūda visus iepriekš sagatavotos papīrus malā un sāka runāt no galvas. Tūlīt iestājās klusums un visi sāka klausīties. Toreiz viņš runāja par piedzīvoto Ļubjankas cietumā tādas lietas, kādas nekur viņa memuāros neesmu lasījis. Un bīskaps to darīja, stāstot it kā par kādu citu. Kad viņš beidza, visi kā viens pietrūkās kājās un aplaudēja. Viņu gribēja aizturēt uz paaugstinājuma, lai pateiktos, bet bīskaps tūlīt noskrēja lejā no katedras un pats sāka aplaudēt. No viņa skaidri staroja dabiskums un spontanitāte, kas pret viņu radīja simpātijas. Atceros arī bīskapa lielo vienkāršību un humoru. B. Sloskāns pats atstāstīja šādu notikumu – viņš bija ielūgts Parīzē, svarīgā diplomātu konferencē, kur piedalījušies arī garīdznieki. B. Sloskānam bija jāsagatavo runa, kurai jau pirms tam benediktīniešu brāļi palīdzējuši pieslīpēt valodu. Rītā pirms aizbraukšanas vēl piekodinājis kādam brālim, lai atgādina paņemt visu nepieciešamo. Ierodoties galā, atklājās, ka konference tomēr atstāta mājās, labi, ka ar mašīnu to vēl paspēja aizvest. Otrs komiskais notikums bija saistībā ar bīskapa franču valodu. Viņš atklājis, ka aizmirsis arī savu cepurīti un to paziņojis citiem, bet izruna bijusi neprecīza un viņš pateicis, ka aizmirsis mazās biksītes. Sapratis, ka nepareizi pateicis, pats sācis smieties un šo joku bez kautrēšanās stāstīja arī citiem. Viņš prata par sevi pasmieties. - Kas bija pamācošs bīskapa rīcībā? Kad viņš lūdzās, viņš vienmēr to darīja no visas sirds. Un mācīja to darīt arī citiem. Kad biju jau iesvētīts par diakonu, ekselence mani dresēja, kā celebrēt Svēto Misi. Vairākas reizes viņš teica: „Sāc no gala!” un pamācīja vārdus saskaņot ar žestiem. „Kad apzīmē sevi ar krusta zīmi – dari to kārtīgi, padomā, ka tavi pieci pirksti atgādina piecas Kristus rētas,” bīskaps uzsvēra. 1955. gadā piedalījāmies kādā Mariāņu kongresā, kur procesijā gāja vairāki bīskapi, starp tiem arī bīskaps Sloskāns. Tautā stāvēdams, dzirdēju, kā cilvēki savā starpā sarunājās – tur nāk svētais bīskaps Sloskāns – un laikus jau nometās ceļos. Bīskaps, svētīdams tautu, to darīja uzmanīgi, tāpat kā visu citu – veica labi un pilnīgi. Audzināšanas ziņā bīskaps nerāja, bet aizrādīja, to darot ar mīlestību. B. Sloskānam patika ar mums pastaigāties pa vienam un parunāties. Viņš bieži teica: „Turi sevi grožos!” Reiz, kad jau kalpoju Vācijā, viņš mani apciemoja. Aizbrauca apvaicāties pie mana bīskapa – kā man klājoties, aprunājās arī ar manu prāvestu. Prāvests gan pasūdzējās, ka es kārtīgi neģērbjos. Biju liels nabadzības aizstāvis. Bet bīskaps Sloskāns aizrādīja, ka jāpiemērojas tai videi, kurā atrodos, sakot, ka priesteri ir tautai, nevis tauta priesteriem. Vācijā automašīna priestera kalpošanā bija nepieciešamība, kamēr Beļģijā tas bija luksuss, tāpat arī ar ģērbšanos. B. Sloskāns mācīja būt taupīgam, bet ne skopam, un savus principus nestādīt augstāk par Dievu. - Kas, jūsuprāt, ir tas, kas mūsdienu sabiedrībai būtu jāmācās no bīskapa Sloskāna? Izturība un apņēmība turēt doto vārdu. Tas īpaši attiecas uz semināristiem – nākamajiem priesteriem, jo viņi dod vārdu Dieva priekšā. Bīskaps Sloskāns savu uzticību dotajam solījumam parādīja, ejot cauri izsūtījuma grūtībām, tur atklājās viņa lielā pacietība. Mūsu sabiedrībā nepieciešams arī godīgums, kāds bija B. Sloskānā. Latviešu tauta gan viņu tik labi nepazīst kā beļģi, kas redzēja, ka bīskaps ir cita kalibra cilvēks. Par to liecina arī fakts no manas dzīves. Par manām studijām garīgajā seminārā kāda beļģiete Gustena samaksāja 40 000 franku vienkārši tāpēc, ka bija lasījusi par bīskapu Sloskānu. Šī sieviete vēlējās, lai viņas vienīgais dēls kļūtu par priesteri. Tā kā dēls šādu dzīves ceļu neizvēlējās, tad Gustena kundze lūdza dēlam atļauju šo studijām nepieciešamo naudu veltīt kāda cita priestera izglītošanai, viņš piekrita. No mana semināra bija aizsūtīts saraksts ar 5 kandidātu vārdiem uz iespējamo stipendiju, un no tiem tiku izvēlēts es – vienīgais latvietis. Reiz pajautāju – kādēļ viņas izvēle kritusi tieši uz mani, un saņēmu atbildi: „Tāpēc, ka es vienreiz esmu dzirdējusi bīskapu Sloskānu runājam un esmu par viņu arī lasījusi. Redzot, ka sarakstā viens seminārists ir no Latvijas, nodomāju – vismaz šādā veidā varēšu palīdzēt latviešu tautai, no kuras nāk bīskaps Sloskāns.” Uz mūža beigām viņš kļuva arvien maigāks un bieži atkārtoja: „Es esmu vislielākais pasaules grēcinieks!” Viņš to teica, tā kā to tiešām juta. Tā ir liela māksla – ieraudzīt atšķirību starp Dievu un to, kas esi tu pats. Reiz bīskaps teica, ka svētajiem pašiem jāpiestrādā, ja viņi vēlas tikt paaugstināti svēto kārtā. Tagad šie vārdi jāatgādina viņam pašam – pasteidzies! Darītājs jau būs B. Sloskāns pats, mēs varam tikai lūgt. - Foto: kopējā foto - kādā abatijā Beļģijā kopā ar latviešu semināristiem (A. Smelters - 3.rindā otrais no kreisās)
Intervēja Garīgā semināra 5. kursa students Andris Vasiļevskis "Nāc", Nr. 30, 31 |