2005. gada vasarā grāmata pārtulkota jau 44 valodās un nodrukāta 35 miljonos eksemplāru. Kādēļ šī grāmata, kas veiksmīgi apvieno trillera (spriedzes), detektīvromāna un sazvērestības žanrus zināmā mērā kļuvusi par sabiedrības fenomenu, ko var salīdzināt ar Hariju Poteru? Pirms mēģinājuma atbildēt uz šo jautājumu nedaudz iepazīsimies ar grāmatas saturu. Ieradies Parīzē, profesors Roberts Lengdons, ezoteriskās simbolikas speciālists, naktī tiek izsaukts uz Luvras muzeju, kura pārzinis Žaks Sonjērs nupat ticis noslepkavots. Pie viņa līķa atrasta šifrēta informācija, ko Lengdons un Sofija Nevē, kāda policijas kriptogrāfe, kas ir arī Sonjēra mazmeita, mēģinās atšifrēt. Pēc dažādām negaidītām meklēšanas epizodēm abi atklāj, ka Žaks Sonjērs ir bijis Sionas Priorijas loceklis. Šī slepenā organizācija, kuras lielmestrs reiz varētu būtu bijis Leonardo da Vinči, glabā ļoti senu noslēpumu par Svēto Grālu, Templiešu ordeni un Jēzus dzīvi. Izmeklēšanas laikā Lengdons un Nevē, kurus izseko Opus Dei un policija, ceļo pa Franciju un citām vietām, meklējot kādu apslēptu patiesību par kristietības pirmsākumiem. Intriga, kas veido īstu iniciāciju ezoterikā, virzās uz priekšu, balstoties uz spēju atšifrēt visdažādākos noslēpumus, anagrammas un slepenos kodus. Grāmatas intriga arī ir balstīta uz cīņu starp “gaismas spēkiem” – Robertu Lengdonu un Sofiju Nevē – un “tumsas spēkiem” – katoļu Baznīcas organizāciju Opus Dei, kas darbojas ar kādas slepkavas starpniecību un vēlas noslēpt kristietības pirmsākumu noslēpumu, un kāds mestrs, Roberta Lengdona kolēģis, kas vēlas nozagt šo noslēpumu. Viss beidzas labi, jo “gaismas spēki” uzvar. Taču beigas ir arī “politiski” korektas un pieņemamas – seksuālie riti notiek laulības ietvaros, miesas mērdēšana Opus Dei organizācijā atklājas kā izņēmums, pati Opus Dei šķiet upura lomā, un viss noslēdzas ar labiem nodomiem. Varētu domāt, ka grāmata jau uzrakstīta Holivudas ekranizācijai, kas pašreiz tiek gatavota. Pārdomājot par grāmatas milzīgiem panākumiem, varam vispirms izcelt autora izcilās mārketinga spējas. Tēmas, kas skartas viņa romānā, plašai publikai šķiet visai aizraujošas. Leonardo da Vinči ir viens no slavenākajiem gleznotājiem pasaulē, un viņa īpašā personība un iespaidīgie izgudrojumi viņu padara par piemērotu tēlu visdažādākiem izdomājumiem. Tādēļ arī viņa mākslas darbos apslēptie kodi šķiet ticami un var aizraut plašu publiku. Taču da Vinči tēma savijas ar daudzām citām ļoti populārām tēmām: Opus Dei, izdomātās Jēzus attiecības ar Mariju Magdalēnu, Vatikāna noslēpumi, Grāla īstā identitāte. Cilvēks, kam patīk atmaskot konspiratorus un atklāt visādus noslēpumus, var gūt lielu baudu, apstiprinot arī teoriju, ka ar masām tiek manipulēts kopš laika gala. Katoļu Baznīca nebūtu izņēmums. Tādēļ, atceroties Baznīcas mācību īpaši morāles jautājumos, lasītāji var beidzot nomierināt savu sirdsapziņu – tas ir tik patīkami. Viss, kas romānā rakstīts par sievietes lomu, arī ir modē. Pēc Dena Brauna romāna sieviete Baznīcā ir bijusi nicināta un apspiesta. Romānā tagad „beidzot” tiek atklāta patiesība: Jēzum ir bijušas laulāto attiecības ar Mariju Magdalēnu, un Svētais Grāls nav pēdējo vakariņu kauss, bet Marijas Magdalēnas klēpis, no kuras cēlušies Jēzus pēcnācēji. Sabiedrībā, kurā cilvēciskās attiecības parasti tiek interpretētas erotikas kontekstā, stāsts par Jēzus attiecībām ar Mariju Magdalēnu ļauj daudziem lasītājiem attaisnot savu dzīvesveidu. Tomēr var vaicāt, vai „Da Vinči koda” panākumi ir saistīti tikai ar ļoti labu mārketingu? Vai šī grāmata arī neatklāj un reizē neaizpilda lielu tukšumu mūsu civilizācijā? Mūsdienās ezoterikai ir arvien lielāka piekrišana, jo cilvēki ir vīlušies zinātnes un tehnoloģijas progresā, kas nav piepildījis ilgas pēc pilnības. Pašreiz mūsu rietumu pasaulē notiek iracionāla reakcija pret racionālisma diktatūru, kas no sava redzes loka izslēgusi cilvēku attiecību un Dieva noslēpumu (mysterium) un aizvērusi durvis transcendencei, kas bezgalīgi pārsniedz šīs pasaules realitāti. Tā kā mūsdienu cilvēks vairs nav izglītots ticības jautājumos, viņš meklē “citu” pasauli sektās un ezoterikā. Taču kodu atšifrēšana neieved cilvēku citā realitātē – transcendencē. Ezoterikā cilvēks tikai var atklāt “citu” pasauli kā šīs pasaules turpinājumu. „Da Vinči koda” varoņi ir gudri un spēj atšifrēt kodus, taču tas viņiem neļauj nonākt citā realitātes dimensijā – transcendencē. Nav jājauc noslēpumu atšifrēšana ar Dieva mysterium (noslēpuma) atklāšanu ticībā, jo vienīgi ticība mums ļauj atvērties patiesai transcendencei. Ezoterika ir reakcija pret racionālismu, bet paliek tajā pašā realitātes līmenī, ko kritizē. Ezoterika neļauj ielūkoties esmes (cilvēka būtības) dziļumos un sajauc reliģiju ar māņticību. Ezoterika neizprot ticības dabu. „Da Vinči koda” panākumu cēlonis ir meklējams arī autora spējā manipulēt ar lasītāju. Autors nav rakstījis romānu, kas tiktu uztverts tikai un vienīgi kā romāns. Pašā grāmatas sākumā autors min faktus, ko arī nosauc par faktiem – tātad par notikumiem, kas pierādīti: “Sionas Priorija – slepena brālība, kas dibināta Eiropā 1099. gadā, – ir reāla organizācija (..)”; “Vatikāna prelatūra, kuru dēvē par “Opus Dei”, ir dziļi dievbijīga katoļu sekta, kas pēdējā laikā saistījusi pretrunīgu sabiedrības interesi (..)”; “Visi romānā minēto mākslas darbu, arhitektūras un slepeno rituālu apraksti atbilst īstenībai”. (9. lpp.) Tieši šīs norādes ļauj autoram manipulēt ar neizglītotu lasītāju, radot iespaidu, ka romāns nav tikai romāns, bet patiesi vēsturisks romāns, kas ļauj uzzināt patiesību. Šī negodīgā mistifikācija ir šokējusi literatūras kritiķus – pat tos, kas nav ticīgi. Īstie fakti ir nevis tie, kurus min Dens Brauns, bet gan – Sionas Priorija ir izdomājums, tā nepastāv, “Opus Dei” nav kāda bīstama sekta, bet cienījama Katoliskās Baznīcas institūcija. Turklāt – da Vinči pēdējo vakariņu gleznas interpretācija ir pretrunā ar godīgas interpretācijas kritērijiem, un Dena Brauna grāmatā arī daudzas citas lietas ir nepareizas – piemēram, tas, ka Jēzum bija intīmas attiecības ar Mariju Magdalēnu. Kādā romānā var daudz ko izdomāt – un tas ir pieļaujami –, bet lasītājam nevar melot, ar viņu manipulējot. Daudzi lasītāji patiešām ir noticējuši Denam Braunam. Daudzi uzskata, ka, lasot „Da Vinči kodu”, viņi ir patiešām ieguvuši īstu informāciju par Jauno Derību. Ir lasītāji, kas devušies ceļā, grāmatas personāžu pēdās! Tik lielas ir Dena Brauna spējas apmuļķot savus lasītājus! Pieaudzis cilvēks taču netic kādā romānā aprakstītajiem faktiem, ja autors nav licis lasītājam domāt, ka jātic. Kopš vairāk nekā 20 gadiem tika pierādīts, ka Sionas Priorija nekad nav pastāvējusi. To ir izdomājis un 1956. gadā dibinājis kāds antisemīts Pjērs Plantārs (Pierre Plantard), kas radījis arī falšus dokumentus par Priorijas vēsturi. Daudzas grāmatas[1] tika uzrakstītas, lai atmaskotu šo mistifikāciju, un 1996. gadā britu televīzijas kanāls BBC piedāvāja raidījumu par šo tēmu. Džino Sandri, kas vadīja Sionas Pioriju pēc Pjēra Plantāra, atzina, ka viss ir izgudrots. Ja Dens Brauns manipulē ar šo faktu, kā lai uz viņu paļaujas citos jautājumos? Piemēram, viņa da Vinči „Pēdējo Vakariņu” interpetācija neiztur kritiku. Gleznojot „Pēdējās Vakariņas” dominikāņu klosterim starp 1494. un 1497. gadu, Leonardo da Vinči iekļāvās gleznošanas tradīcijā un attēloja Jēzum blakus – kā tas aprakstīts Jāņa evaņģēlijā – jauno mācekli Jāni. Ja da Vinči nebūtu attēlojis Jāni, bet Mariju Magdalēnu, gleznā trūktu Jāņa, un tas nav iespējams[2]. Ko lai sakām par Bībeles pārstrādāšanu, kas, pēc Dena Brauna, būtu notikusi 4. gadsimtā imperatora Konstantīna laikā, lai pierādītu Jēzus dievišķību? Neviens zinātnieks nevar šādu apgalvojumu nopietni uztvert, jo saglabājušies Jaunās Derības manuskripti no 2. gadsimta beigām un 3. gadsimta, kuros Jēzus dievišķā identitāte ir skaidri apliecināta. Turklāt Jaunās Derības tekstuālās kritikas speciālisti parāda, ka labākie 4. gadsimta Jaunās Derības rokraksti ir ļoti vērtīgi un nav pārstrādāti, piemēram, Sinaja un Vatikāna kodeksi. Nav arī jāaizmirst, ka Bībeles grāmatu saraksts, t.i., kanons, netika uzspiests no augšas. Tas tapa, balstoties uz domu apmaiņu starp draudzēm un vietējām Baznīcām un nonākot pie vienprātības. Tajā izpaužas ticības dzīve un tradīcija, kas pati par sevi izslēdza no Svēto Rakstu kanona tās grāmatas, kas tapa 2. vai 3. gadsimtā un uzticīgi neatspoguļoja patiesību par Kristu. Tādēļ šīs grāmatas sauc par apokrifiem. Vēl jāatgriežas pie Jēzus iespējamām laulāto attiecībām ar Mariju Magdalēnu. Dens Brauns balstās uz Ziemeļamerikas feministisko Filipa evaņģēlija interpretāciju. Naghamadi gnostiķu bibliotēka tika atrasta 1945. gadā. Zinātnieki pierādījuši, ka bibliotēkas teksti tapuši 3. gadsimtā gnosticisma kontekstā. Gnosticisms ir kāds kristietības otršķirīgs novirziens, kas nesakņojas apustuļu laikmetā. Viens no Naghamadi bibliotēkas tekstiem ir Filipa evaņģēlijs, kurš ir pseidoepigrāfs – autors nav apustulis Filips, bet kāds 2. vai 3. gadsimta gnostiķis. Šī teksta feministikā interpretācija nerespektē teksta gnostisko ievirzi. Tekstā gan tiek runāts par to, ka Jēzus bieži skūpstījis Mariju Magdalēnu, taču gnosticisma kontekstā tas attiecas uz mistiskām attiecībām starp dvēseli un Dievu. Jāņem vērā, ka gnosticismā miesa un seksualitāte tika nicināta. Tādēļ Filipa evaņģēlijā, kas vispār nav drošs avots Jēzus dzīves pazīšanā, nevar būt runas par laulāto attiecībām starp Jēzu un Mariju Magdalēnu. Mēģinot iepazīties ar Jēzus dzīvi, vispirms jābalstās uz visdrošākajiem avotiem – uz 1. gadsimta kanoniskajiem evaņģēlijiem. Godīgi lietojot vēsturisko metodi, vēsturnieks var noskaidrot daudzus neapgāžamus faktus par Jēzus dzīvi.[3] Mūsdienu vēsturniekiem Jēzus ir pazīstamāks nekā, piemēram, Bultmana laikā (1884-1976), kad dažiem likās, ka, balstoties uz ticīgo liecībām, t.i., uz evaņģēlijiem, vēsturnieks neko daudz nevar uzzināt par Jēzu. Mūsdienās vēsturnieki tā vairs nedomā. Turklāt nav arī jāaizmirst Jēzus dzīves īpašā dimensija, kas atklājas tikai ticībā un kas tiek nodota tālāk ticībā. Tas ļauj pareizi novērtēt evaņģēliju īpašo statusu Jēzus dzīves, mācības un identitātes pazīšanā. Nekas evaņģēlijos neļauj domāt, ka Jēzum bijušas intīmas attiecības ar Mariju Magdalēnu. Tora taču stingri aizliedza ārlaulības attiecības. Pats Jēzus nosodīja ne tikai laulības pārkāpšanu, bet pat sirds iekāri. (Sal. Mt 5,27-28) Viņš cildināja sirds šķīstību, un viss kanoniskajos evaņģēlijos liecina, ka Jēzus dzīvoja celibātā, jo pilnībā nodevās Tēva lietām, lai īstenotu Dieva valstības atnākšanu. Jēzus, kas nenicināja seksualitāti, arī liecināja, ka intīmās attiecības laulībā ir tomēr raksturīgas tikai šim laikmetam, bet nākamajā pasaulē, kad Dievs radīs jaunās debesis un jaunu zemi, tās vairs nepastāvēs, jo vairs nebūs jānodod tālāk dzīvība. (Sal. Mt 22,30) 1. gadsimtā dzīve celibātā pastāvēja, bet bija retums. Jēzus par to runāja saviem mācekļiem un tam piešķīra īpašu nozīmi – “Dieva valstības dēļ”, t.i., lai pilnībā nodotos Dieva valstības celšanai un lai vēstītu savā miesā par Dieva valstības piepildīšanos laika beigās. (Sal. Mt 19,10-12) Noslēgumā varam jautāt, kādēļ grāmata “Da Vinči kods” tika uzrakstīta, lietojot pat negodīgus paņēmienus, un izplatīta ar lieliem mārketinga līdzekļiem. Vai tas ir tikai peļņas nolūkos? Rodas jautājums, vai autors un grāmatas izdevēji nav gribējuši graut kristietības pamatus un Baznīcas autoritāti.[4] Kristus personība un vēsts taču vēl daudzus traucē, kā jau pirms 2000 gadiem. Var arī jautāt, vai kādam ir tiesības sagrozīt patiesību un manipulēt ar lasītājiem, kā to darījis Dens Brauns, dziļi aizskarot ticīgo jūtas. Jebkurā gadījumā Dena Brauna romāns ir izaicinājums kristiešiem. Ja viņa grāmatai ir tik liela piekrišana, tas ir arī tādēļ, ka objektīva un pārliecinoša informācija par kristietību nav sasniegusi daudzus cilvēkus. Arī pašiem kristiešiem vairāk jādomā par savu izglītošanos. Pr. Paskals Marija Jerumanis, Dr. theol.
Teoloģiski izglītojošs žurnāls  _____________________
[1] Piemēram, franču valodā: Marie-France Etchegoin un Frédéric Lenoir, Code Da Vinci: l’enquête. Paris: Robert Laffont, 2004. [2] Lai interpretētu, kādu mākslas darbu, jāsaprot, kādā tradīcijā mākslinieks ir strādājis un kam viņš ir gleznojis. Leonardo Da Vinči ir gleznojies Milānas dominikāņu klostera ēdamzālei un atbilstoši evaņģēlijiem attēlojis brīdi, kad Jēzus bija paziņojis, ka viņu nodos. Tas radīja mācekļos izbrīnu un sašutumu. (Sal. Mt 26,21-22 ; Jņ 13,21-24) Pēc evaņģēlijiem pie galda atradās Jēzus ar saviem 12 mācekļiem. Gleznā Jēzum pa labai rokai atrodas Jānis. Viņš nekādā gadījumā nevar būt Marija Magdalēna, jo tad pie galda pietrūktu kāds māceklis. Tas arī neatbilstu evanģēliju stāstam. Kristiešu tradīcijā parasti Jāni attēlo kā jaunieti bez bārdas un ar gariem matiem. Lenordo Da Vinči gleznā pēc daudzām restaurācijām Jāņa izskats ir kļuvis diezgan sievišķīgs. Bet tas neko nenozīmē, jo oriģināldarbā Jāņa sejas vaibsti bija noteikti savādāki, jo glezna daudz cietusi atkārtoto restaurāciju dēļ. Vēl var pieminēt, ka Da Vinči Jāņa kristītāja portretā sejas vaibsti ir arī diezgan sievišķīgi. Dens Brauns vēl cenšas mulsināt lasītājus, izceļot dažādas dīvainības Da Vinči pēdējo vakariņu gleznā. Piemēram, Jēzus priekšā nav biķera, aiz Jūdas redzama roka ar nazi, kas it kā nevienam nepiederētu. Taču brīdī, kad Jēzus paziņoja nodevību, Euharistijas iestādīšana vēl nebija sākusies un, ja labi pēta, tad redz, ka roka ar nazi pieder Pēterim. Ja kādam ir liela fantāzija, tad var vēl daudz ko izdomāt, jo cilvēks spriež pēc salīdzināšanas principa. Ja neņem vērā mākslas darba radīšanas kontekstu, tad var patiešam sākt hermeneitiski «dreifēt» un nonākt līdz absurdiem secinājumiem. [3] Piemēram, sal. vācu valodā: Joachim Gnilka, Jesus von Nazareth. Freiburg, Basel, Wien: Herder, 1993. [4] Šķiet, ka „Da Vinči kods” tiek izmantots pret kristietību un Baznīcu arī romāna “Ģenēzes kods” izplatīšanā Latvijā. Kādēļ Dena Brauna izdevējs “Kontinents” latviešu valodā neilgi pirms 2005. gada Ziemassvētkiem ir laidis klajā citu tulkojumu – Džona Keisa romānu “Ģenēzes kods” (Džons Keiss, Ģenēzes kods. Rīga: apgāds “Kontinents”, 2006. (Tulk. no angļu valodas – John Case, The Genesis Code)), kura mārketingā atsaucas uz populāro „Da Vinči kodu” un sniedz tendenciozu informāciju, kas liek apšaubīt Jēzus dzimšanas līdz šim zināmo versiju? Uz grāmatas vāka rakstīts: “Problemātika, kas aizsākta romānā Da Vinči kods”. Taču Džona Keisa romāns ir sarakstīts angļu valodā 1997. gadā, t.i., 6 gadus pirms „Da Vinči koda”. Reklāmās par Džona Keisa grāmatu Latvijā varam arī dzirdēt vai lasīt: “Vai jūs zināt, kas glabā Jēzus dzimšanas noslēpumu? Romānam „Da Vinči kodā” pielīdzinātais Džona Keisa veikums romānā „Ģenēzes kods” ļauj apšaubīt līdz šīm zināmo versiju. Prese uzskata, ka „Ģenēzes kods” pasaka to, par ko romānā „Da Vinči kods” ir klusēts...” (Sal., piemēram, www.tvnet.lv portālā) Taču Džona Keisa grāmatas galvenā tēma nav saistīta ne ar Jēzus dzimšanu, ne ar to, ko noklusē „Da Vinči kods”, bet ar ģenētiku un klonēšanu. Turklāt 493 lappušu garajā romānā “Ģenēzes kods” runa par Jēzu ir tikai dažās lappusēs un sniegtā informācija ir tendencioza un nekādā gadījumā neļauj apšaubīt Jēzus dzimšanas “līdz šim zināmo versiju”. Kā jau redzējām, mūsdienu vēsturnieki neuzdrošinātos apgalvot: “Kas ir zinātniski pierādāms par Jēzus dzīvi un nāvi? – (..) gandrīz nekas.” (383. lpp.) Izmantojot vēsturisko metodi, mūsdienu vēsturnieki var daudz ko pateikt par Jēzu. Turklāt Jēzus personības specifika it tāda, ka tikai ticīgo liecības ļauj pilnībā Viņu iepazīt – Dieva ienākšana vēsturē nav tverama kā parastie notikumi, ko var sasniegt ar vēsturisko metodi. Ticība ir vispiemērotākais veids, lai atvērtos Dievam, kas nāk mūsu vidū. Dens Brauns, Da Vinči kods. Rīga: Apgāds “Kontinents”, 2004, 508 lpp. (Tulk. no angļu valodas – Dan Brown, Da Vinci Code. New York: Doubleday Fiction, 2003). |
