Izcilā katoļu teologa, kardināla Anrī de Ļubaka vārdā nosauktā prēmija reizi gadā tiek piešķirta labākajai teoloģijas doktora disertācijai franču valodā. Balvā nav vis apaļa naudas summa, bet gan iespēja disertāciju grāmatas formā publicēt lielākajā Francijas kristīgajā izdevniecībā Cerf. Balvu piešķir Francijas vēstniecība Vatikānā. Tomēr svinīgā ceremonija pagājušā gada 12. decembrī notika Francijas vēstniecībā Rīgā, kur Francijas vēstnieks Mišels Fušē par godu Baibai Brūderei rīkoja pieņemšanu. Ceļš līdz šādai atzinībai Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu Teoloģijas institūta profesorei Baibai Brūderei bijis garš. Seši gadi pavadīti teoloģijas studijās Francijā, “Notre Damme de Vie” institūtā. Pēc tam darbs pie doktora disertācijas “Teresianum” pontifikālajā universitātē Romā. Liels paldies manai ģimenei – vīram un bērniem - par atbalstu un sapratni garajos pie datora pavadītajos vakaros, saka Baiba. Par sevi viņa stāsta maz, kā kautrēdamās vai nevēlēdamās lielīties. Daudz labprātāk viņa runā par svēto Terēzi no Lizjē. Tad viņa aizraujas patiesā zinātnieka degsmē, un kā gan savādāk, jo tieši Terēzei no Lizjē veltīta viņas doktora disertācija. Šķiet, ka par šo 19. gadsimta franču svēto Baiba zina pilnīgi visu. Ne tikai zina faktus, bet ir spējusi arī iepazīt un atklāt svētās Terēzes būtību, kā arī mums adresēto garīgo vēstījumu. Svētās Terēzes piemērs Baibas Brūderes disertācijas centrā ir Terēzes no Lizjē vārdi “Es sevī jūtu priestera aicinājumu”, kurus Terēze rakstījusi savā autobiogrāfijā. Vai tiešām šī mazā karmelītu klostera māsa ar šiem vārdiem paudusi vēlmi tikt ordinētai par priesteri? “Es meklēju, ko šie viņas vārdi nozīmē,” stāsta teoloģe. “Šodien, kad sievietes daudzviet arī pieprasa ordināciju, tam ir liela nozīme. Tomēr es gribēju ne tikai vienkārši atbildēt ar jā vai nē – vai viņa gribēja kļūt par priesteri. Vēlējos meklēt arī dziļāk – kādā dzīves posmā šie vārdi ir teikti un kādēļ.” Svētās Terēzes atstātā garīgā mantojuma – autobiogrāfijas, vēstuļu un citu tekstu - studiju rezultātā Baiba nonākusi pie secinājuma, ka šajā Terēzes teikumā nav prasības pēc ordinācijas, tajā ir daudz dziļāks vēstījums. “Ar šiem vārdiem viņa neatsaucās uz vispārējo priesterību. Terēzei jau nebija nopietnas teoloģiskas izglītības. Turklāt viņas dzīves laikā – 19. gadsimta beigās - katoļu Baznīcā par vispārējo priesterību neviens vēl nerunāja. Tādēļ var pat teikt, ka viņa aizsteidzās priekšā Vatikāna II koncilam, kas tikai 20. gadsimta sešdesmitajos gados aktualizēja šo jautājumu.” "Esmu sapratusi, ka tā bija Terēzes vēlēšanās būt visciešākajā vienotībā ar Jēzu, kas, protams, priesterim ir ļoti īpaša. Kopējā priesterība ir katra ticīgā līdzdalība, kā arī visas baznīcas līdzdalība Kristus priesterībā. Terēze šo Kristus upuri, šo līdzdalību izdzīvoja līdz pašām virsotnēm. Viņa teica, ka vēlas, lai Dievs nāk un ielej viņā visu to mīlestību, kuru vēlas viņai dot. Viņa teica, ka viņa vēlas dzīvot pilnīgā mīlestībā visu savu atlikušo dzīvi.” Baiba Brūdere uzsver, ka svētā Terēze savu ticību Jēzum Kristum centās izdzīvot dzīvē. Terēze redzēja Jēzus krusta noslēpumu ienākam savā dzīvē, kad pati saskārās ar ciešanām. 22 gadu vecumā Terēze smagi saslima ar tuberkulozi un nākamos gandrīz divus gadus līdz savai nāvei pavadīja lielās ciešanās. Tomēr viņa rakstīja, ka apkampj šo ciešanu krustu ar abām rokām. “Tas ir patiešām apbrīnojami,” atzīst teoloģe. “Visu savas dzīves sāpju ceļu Terēze izgāja vienotībā ar Kristu. Pēdējos savas dzīves mirkļos viņa teica, ka viss ir žēlastība, un tie nebija tikai patētiski vārdi. Mūsu dzīvē jau bieži mēdz notikt otrādi – kad mums ir labi, mēs esam ar Kristu, mums viss patīk. Bet, tiklīdz mūsu dzīvē caur pārbaudījumiem ļoti reāli ienāk krusts, mēs gribam no tā distancēties. Terēze krustu savā dzīvē pieņēma ar abām rokām. Protams, tā arī bija liela Dieva žēlastība, bet viņa bija arī uzticīga šai žēlastībai.” “Visa Terēzes dzīve bija vērsta uz Kristu, Viņš bija visa centrā. Dzīves galamērķis bija Debesis, tā viņa bija audzināta jau kopš bērnības. Viņa bija audzināta, ka Dieva griba ir kaut kas pāri visam. Tā jāpieņem paļāvībā, zinot, ka Dievs vēl mums tikai labu. Pat ja mēs ne vienmēr to saprotam.” Sirdī ienāk dzīvais Dievs Baiba Brūdere no savas pieredzes zina, ka, tiklīdz cilvēks atver savu sirdi Dievam, Viņš cilvēka dzīvē ienāk kā pavisam reāla persona. “Tu viņu ielaid dzīvē kā personu un redzi, ka tas ir dzīvais Dievs.” Runājot par savu ceļu pie Kristus, Baiba min vairākus notikumus, vairākus cilvēkus, kuri veduši viņu pie ticības. “Kristību sakramentu saņēmu pirms astoņpadsmit gadiem. Pirms tam biju īsts padomju laiku bērns. Skolā mācījos, ka Dieva nav. Ateisms bija manī ļoti dziļi iepotēts. Tā tas turpinājās līdz universitātei, kur svešvalodu fakultātē studēju vācu filoloģiju.” “Filozofijas kursa pasniedzējs mūs mācīja domāt patstāvīgi. Sākumā manī tas izraisīja sašutumu. Bijām pieraduši, ka pasaka, lūk, ir divi viedokļi, bet pareizais ir šis. Tomēr šis cilvēks nekad neteica – ir tā vai citādi, viņš mācīja pašiem atrast pareizo viedokli.” “Tieši tas arī mani tuvināja Dievam,” atceras Baiba. “Meklējot patiesību, nonācu līdz kristietībai. Domāju, ka jebkurš cilvēks, ja viņš vaļsirdīgi meklēs patiesību, noteikti nonāks līdz patiesībai par Dievu. Daudzi mūsu laikabiedri nepieņem ticību, nepieņem kristietību, jo redz, ka no viņiem tiks prasīts vairāk. Jānis Pāvils II ir teicis, ka “patiesība uzliek atbildību”. “Tā kā toreiz studēju vācu valodu, kādu vasaru devos uz Austrumvāciju, lai piedalītos triju nedēļu kursos. Tur iepazinos ar kādu meiteni no Amerikas Savienotajām Valstīm. Vēlāk viņa man atsūtīja fragmentu no Pirmās vēstules korintiešiem 13. nodaļas, kas ir Augstā mīlestības dziesma.” “Man šis teksts ļoti patika, taču es nezināju, ka tas ir no Jaunās Derības. Domāju, cik gan talantīgs ir šis autors! To vajadzētu iztulkot latviski. Fragmentu no angļu valodas iztulkoju latviski un priecājos, cik skaisti vārdi: “Ja es runātu cilvēku un eņģeļu mēlēs un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš un šķindošs zvārgulis.” Lai kādas būtu tavas zināšanas, lai kādas būtu tavas spējas, ja tev nav mīlestības, tu neesi nekas.” “Kristību saņēmu reizē ar laulības sakramentu, jo mans nākamais vīrs bija katolis. Tā kā pēc rakstura esmu maksimāliste, tad arī centos ticības prasības īstenot dzīvē. Tādēļ arī, kad nāca šis piedāvājums studēt Francijā teoloģiju, atsaucos tam. Redzu, ka tajā visā bija Dieva apredzība, kā Viņš mani vadīja.” “Būt kristietim - tas nozīmē būt kristietim ne tikai baznīcā, bet visur, kur mēs esam – darbā, ģimenē. Lai caur mums kļūtu dzīvs tas, ko Jēzus mums atnāca pavēstīt. Tomēr mums vēl ir ļoti daudz darāms Jēzus dotā mīlestības baušļa īstenošanā,” saka Baiba un no jauna min svētās Terēzes piemēru. Terēze rakstīja, ka ir sapratusi Jēzus dotā mīlestības baušļa patiesās dimensijas. “Viņa saprata, ka tad, kad viņa mīl savas māsas, tad tas ir Kristus, kurš mīl caur viņu. Tomēr viņa arī saprata, ka prasības mīlēt kā Kristum ir pārdabiskas. Saviem cilvēciskajiem spēkiem mēs to nevaram. Tomēr mums ir dots Svētais Gars. Dievs mums dod savu Garu, lai tas būt iespējams.” - Foto: Francijas vēstnieks Mišels Fušē pasniedz balvu Baibai Brūderei
| 
