Bez šaubām, ir arī tādi cilvēki, kam patīk lietas, kuras ar prātu nevar saprast, bet parasti tomēr cilvēks tiecas saprast visu. Tas īpaši vērojams laikā, kad visu cenšas izskaidrot zinātne. Vai mūsdienās vēl ir iespējama ticība noslēpumam? Šādi vai līdzīgi iebildumi aizkavē cilvēkus ticēt kristīgajiem noslēpumiem visā pilnībā. Ir ticības noslēpumi, kurus dažiem kristiešiem ir grūti pieņemt. Tā, piemēram, ka Vissvētākā Trīsvienība ir viens vienīgs Dievs trīs personās, vai arī to, ka mūžīgais Dieva Dēls ir nācis uz šīs zemes zināmā laikā, kas pieder cilvēces vēsturei. Katrā ziņā ir liela starpība starp dabiskiem noslēpumiem, kurus kādreiz zinātne atklās, un kristīgajiem noslēpumiem, kas tādi paliks līdz laiku beigām. Kas attiecas uz kristīgajiem noslēpumiem, izšķir trīs dažādus veidus, kā tos var uztvert: vientiesīgā nostāja, racionālā nostāja un patiesi kristīgā nostāja. Kāda ir vientiesīgā nostāja? Šie cilvēki nemēģina saprast un dažkārt atsaucas uz Kristus vārdiem, uzskatot, ka mums jābūt līdzīgiem bērniem. Tādā veidā viņi pārprot to, ka Kristus no mums neprasa būt vientiesīgiem, bet gan paļauties uz Viņu, kā bērni paļaujas uz saviem vecākiem. Visu laiku svētie, pat vienkāršākie un mazāk mācītie izglītojās, lai izzinātu kristīgos noslēpumus. Piemēram, nelielās Arsas lauku draudzes prāvestam Jānim Vianejam bija 150 grāmatu liela bibliotēka, kuru viņš cītīgi lietoja un lasīja. Dievs ir atklājis daudz lietu, ko vērts pētīt un par ko vērts priecāties. Zīmīgi ir Jēzus vārdi: „Es godinu Tevi, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu noslēpi to mācītiem un gudriem, bet atklāji mazajiem.” (Mt 11,25) Racionālisti savukārt cenšas visu izskaidrot, atmetot šķietamās pretrunas, ko atrodam Evaņģēlijā. Tā, piemēram, ka atpestīšana ir Dieva dāvana, bet tomēr cilvēki ir brīvi. Maldi rodas tad, kad vienu no pretstatiem vienkārši atmet. Racionālisti atzīst tikai to, kas ir aptverams ar prātu. Patiesi kristīgā nostāja atrodama starp šiem diviem uzskatiem. Vispirms jau nav jābrīnās par to, ka cilvēks nespēj saprast Dieva noslēpumus. Cilvēkam jāatzīst, ka Dievs zina vairāk. Cilvēku saprašana taču ir mazāka jau tādēļ vien, ka cilvēks nav tīrs gars, bet ir veidots no gara un miesas. Mēs viens otru pilnībā nepazīstam arī tad, ja ilgāku laiku esam dzīvojuši kopā. Vieglāk ir atklāt zinātniskos un tehniskos noslēpumus nekā lielos noslēpumus filozofijā un ticībā. Kristietis tic noslēpumiem tāpēc, ka to atklāj Dieva vārds. Kristus ir devis Baznīcai varu izskaidrot Dieva vārdu. Tā, piemēram, kas attiecas uz Pēdējo vakarēdienu, Kristus vārdi: „...šī ir mana Miesa... šīs ir manas Asinis..” (Mk 14,22.24) ir jāsaprot burtiski, Euharistijā patiesi mājo Kristus. Bet kristietim ir atļauts noslēpumus pētīt, lai kaut nedaudz saprastu to jēgu un atskārstu, ka tie nav pretrunā ar prātu. To skaidro teoloģija. Tā cenšas apgaismot arī atsevišķā noslēpuma vietu visas Jaunās derības kopsakarībā. Iedziļinoties šinī kopībā, atklājam brīnišķīgu plašumu, ko cilvēks nekad nebeidz aptvert visā pilnībā, bet kas aizrauj un iepriecina. Noslēpums ir skaists, atmetams ir tikai viss absurdais. Pastāv daudz lietu, kuras nesaprotam, tomēr tās pastāv. Jāpiezīmē, ka dažkārt izskan nepamatoti pārmetumi nopietniem teologiem, viņus dēvējot par racionālistiem tikai tāpēc, ka viņi mēģina rādīt kopsakarību kristīgajā noslēpumā un cenšas izskaidrot ar prāta palīdzību to, cik skaista ir kristīgo noslēpumu būtība, ko nevar nedz apšaubīt, nedz pilnīgi izskaidrot. Kristīgajā literatūrā visvairāk tiek pieminēts Lieldienu noslēpums – Kristus nāve un augšāmcelšanās, kuru arī svinam Svētajā Misē. Šis noslēpums ir mūsu atpestīšanas pamatā, un tas vieno visus cilvēkus Dieva tautā. Ticīgie, vienoti ar Kristu, mirst grēkam un dzīvo Dievam, vienojoties ar noslēpumiem, kas ir Viņa dzīves notikumi. Kristus ir debesu Tēva noslēpumu atklājējs cilvēkiem. Otrais Vatikāna koncils plaši runā par Baznīcas noslēpumu. Baznīca ir patiesības un žēlastības dārgums, un var tikai apbrīnot tās bagātību, skaistumu un spēju cilvēkus svētdarīt. Bīskaps Ā. A. Brumanis
"Nāc", Nr. 32 | 
