Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Intervijas

Lai būtu Dieva griba, ne mana iegriba
02.06.2006 pl. 09:03

Intervija ar Liepājas Svētā Jāzepa draudzes prāvestu, priesteri no Polijas Marcinu Vozņaku, kuram maijā apritēja 10 gadi, kopš viņš ir iesvētīts par priesteri.

- Pastāstiet, lūdzu, par sevi.

Mani sauc Marcins Vozņaks. Esmu dzimis 1970. gada 20. janvārī Ļubļinā, Polijā. Pamatskolā gāju savā dzimtajā ciematiņā Jastkovā, pēc tam vidusskolā un tipogrāfijas tehnikumā jau mācījos Ļubļinā. Pēc vidusskolas iestājos Ļubļinas diecēzes seminārā. Šo semināru pabeidzu 1996. gadā. Pēc tam bīskaps mani sūtīja uz manu pirmo draudzi – Tarnoguras draudzi. Tur es nostrādāju savus pirmos trīs priesterības gadus kā vikārs. Mēs bijām divi vikāri. Tas bija tāds jauns priesteru sastāvs. Savā starpā mēs ātri atradām kopīgu valodu, un ar prieku vienmēr atceros tos gadus, kurus esmu pavadījis savā pirmajā draudzē.

- Kā radās doma braukt uz Latviju?

Kopā ar mani Ļubļinā studēja viens seminārists no Latvijas -- priesteris Zbigņevs Stankevičs no Rīgas. Doma braukt uz Latviju parādījās mazliet vēlāk. Jau no pirmā kursa mani mocīja domas par misijām. Tad, kad es iestājos seminārā, pirmajā nedēļā satikos ar vienu Dienvidāfrikas bīskapu, kurš toreiz atbrauca uz Ļubļinu meklēt priesterus, kuri varētu strādāt Dienvidāfrikā, jo viņa diecēzē ir 75 tūkstoši ticīgo, bet strādā tikai 10 priesteru. Un viņš bija ar mieru pieņemt semināristus, kuri tur gribētu pabeigt semināru un strādāt. Iedegos, bet toreiz viens no mūsu garīgajiem tēviem piebremzēja manas misiju vēlmes. Viņš teica: „Pagaidi, nostiprini vispirms savu aicinājumu, pabeidz šeit semināru. Ja tiešām tā ir Dieva griba, tad Dievs tev dos zīmi, kad un kurā laikā tev aizbraukt.” No tā brīža domas par misijām mani nav atstājušas. Tā gadījās, ka trešajā gadā, kopš strādāju savā pirmajā draudzē, no Čehijas atbrauca mans draugs, kas tur strādā. Viņš mācījās divus kursus augstāk par mani. Un viņš ļoti dedzīgi sāka stāstīt par savu darbu, ka viņam ir deviņas draudzes, un kā viņš iemācījās ne tikai čehu valodu, bet arī vācu, un es tā padomāju, ja viņš, kuram seminārā negāja pārāk labi ar visām mācībām, varēja tur aizbraukt un iemācīties svešas valodas, tad kāpēc es nevaru? Un tas bija tas brīdis, ko es atzīstu par to, ka Dievs man pieskārās un teica: JĀ. Tagad ir laiks, kad domāt par braukšanu, par misijām. No tā brīža sāku daudz lūgties, lai tā tiešām būtu Dieva griba, ne mana iegriba. Tagad gaidīju, uz kuru valsti Viņš mani sūtīs?

Tajā laikā arī mūsu diecēzes bīskaps Žičiņskis dedzīgi uzrunāja visus jaunos priesterus, aicinot braukt misijās. Un es zināju, ka no bīskapa puses ir atbalsts, ka viņš meklē priesterus, kuri labprāt varētu aizbraukt palīdzēt bīskapiem citās diecēzēs. Nākamā gada sākumā priesteris Stankevičs Ļubļinā meklēja draugus – priesterus, kuri varētu braukt uz Latviju, un tad sapratu, ka Dievs man arī deva zīmi, uz kuru valsti man tagad ir jābrauc. Es sapratu, ka tā būs Latvija, un domāju tā: „Tur ir mans draugs, ar ko kopā esmu mācījies un bijis vienā kopienā.” Tūlīt viņam piezvanīju un vaicāju, vai piedāvājums vēl ir spēkā. Zbigņevs teica, ka jā, un jautāja, kad atbraukšu. Es teicu: „Vispirms aprunāšos ar savu bīskapu, pateikšu par saviem plāniem.”

Viss sāka nokārtoties, un 1999. gada 20. jūlijā, to precīzi atceros, devos uz Latviju, uz Rīgu. No tā brīža, ar vienu pārtraukumu no 2002. līdz 2003. gadam, kad ārstējos, esmu Latvijā.

- Kādās draudzēs strādājāt Latvijā?

Sākumā strādāju Rīgā, Sāpju Dievmātes baznīcā. Tas ir interesanti, par ko es vienmēr smējos, jo tur esmu nostrādājis deviņus mēnešus, nepilnu gadu. Nu, katram ir doma – tā kā mātes klēpī. Tā man vajadzēja piedzimt Latvijā. Rīgas Sāpju Dievmātes draudze ir poļu – latviešu draudze. Es biju atbildīgs par poļu pusi, prāvests Trapučka – par latviešiem. Pastorālais darbs lielākoties bija poļu valodā. Pēc tam bīskaps Vilhelms Lapelis piedāvāja atnākt uz Ventspili, jo tā ir vienīgā Kurzemes diecēzes draudze, kurā svētdienās Sv. Mise notiek poļu valodā. Tur jau divus gadus nebija uz vietas priestera. Un es piekritu. Bet toreiz nepadomāju, ka Mise poļu valodā svētdienās ir tikai viena, bet viss pārējais ir latviski, un tāpēc tas bija tas laiks, kad vajadzēja piedzimt dzīvei Latvijā. Ātri iemācījos latviešu valodu un droši varu teikt, ka tur sākās tāda latvieša dzīve. Tur sāku klausīties latviešu mūziku. Tur man iepatikās Imanta Kalniņa dziesmas. Latviešiem tas ir kaut kas īpašs. Arī citu grupu dziesmas, un, atceros, ka mana ērģelniece ar savu vīru mani izglītoja. Viņi man vienmēr veda kādas kasetes, diskus un daudz stāstīja par mūsdienu latviešu mūziku. Pirmais disks, kas man ļoti iepatikās, bija „Menueta”. Līdz pat šim brīdim visas dziesmas ir tuvas sirdij. Tas bija pirmais disks, kur visas dziesmas man patika, no pirmās līdz pēdējai. Un tad, kad jau biju iemīlējis Latviju, man radās problēmas ar veselību. 2002.gadā, pēc diviem gadiem Ventspilī, bija jābrauc uz Poliju ārstēties, un 2003.gada septembrī atgriezos atpakaļ.

Ārsti nebija pārāk apmierināti, ka braucu atpakaļ, viņi teica, ka tā ir pārāk nopietna slimība, ka neiesaka braukt atpakaļ. Mans vietējais Ļubļinas bīskaps teica: „Tu pats skaties, ja tu gribi, tad brauc, ja ne, tad paliec.” Bet toreiz es jutu, ka kaut kas nav pabeigts. Ja es palikšu Polijā, tad dzīvošu ar ievainotu sirdi, un tas mani mocīs visu laiku. Un tāpēc bija ļoti stipra, dziļa griba atgriezties.

Kad atgriezos, bīskaps Vilhelms Lapelis mani iecēla šeit Liepājā par Sv.Jāzepa draudzes prāvestu.

- Tagad, atskatoties uz 10 aizvadītajiem priesterības gadiem, kādas sajūtas, emocijas un pārdomas jūs pārņem? Vai varat droši apgalvot, ka tas ir pareizi, ka izvēlējāties šo grūto ceļu, kļuvāt par priesteri? Vai tomēr ir kaut kāda nožēla, ka šis dzīves ceļš varēja ievirzīties citādi?

Nē, nekad neesmu šaubījies par izvēli. Ja brīžiem ir kādas krīzes, tas ir kaut kas cits, bet man nebija šaubu par to, ka esmu pareizi izvēlējies savu dzīves ceļu. Par to esmu pārliecināts un Dievam pateicīgs, tāpēc, ka tad, kad man radās pirmās domas par priesterību, man bija 20 gadu, un toreiz nebija daudz laika visu to kārtīgi pārdomāt. Kad pabeidzu tehnikumu, pēc diviem mēnešiem vajadzēja iesniegt dokumentus seminārā. Draugi man teica, ka, kalpojot baznīcā savās draudzēs, viņi ilgu laiku ir domājuši. Un es baidījos par to un gaidīju no Dieva konkrētu zīmi, ka tās nav tikai kaut kādas emocijas, bet, ka tā ir Viņa griba, un Viņu ļoti lūdzu, lai Viņš man palīdzētu. Man bija ļoti labs garīgais tēvs no kapucīniem, un viņš man teica tā: „Tu nekad nepārliecināsies par to, vai esi labi izvēlējies, ja tu neiestāsies seminārā. Iestājies vismaz uz vienu gadu un tur tu varēsi mierīgi pārdomāt. Lūdz katru dienu Dievu, lai Viņš tev palīdzētu saprast Viņa gribu.” Pēc šīs sarunas man sirdī iestājās miers, un domāju: „Jā, laikam tikai uz vienu gadu iestāšos, un tas būs viss.” Tad es ar tādu pārliecību, ka tas būs tikai viens gads, iestājos, un līdz šim tas viens gads turpinās.

Tas ir viens tāds notikums, kas attiecas uz manu paaicinājumu, principā uz Dieva paaicinājumu.

Bet tagad, pēc desmit gadiem, varu teikt, ka Dievs mani tā mazliet apstrādāja, mazliet pielāgoja priesterības dzīves apstākļiem. Jūtu, ka esmu mainījies. Atceros savus pirmos priesterības gadus un tagad. Tāds mierīgāks esmu kļuvis. Pirms kaut ko daru, vispirms palūdzu Dievu. Ja gribi kaut ko sākt, tad vispirms palūdz Dieva svētību. Dievs pats parādīs konkrēti, ar ko sākt darīt, jo, kā jau es teicu, es savā dzīvē esmu to piedzīvojis. Tad, kad lūdzu Dievu, Viņš man vienmēr atbildēja, jo manā Tēvijā mums ir tāds teiciens – Dievs nav tik steidzīgs, bet taisnīgs. Un es to jūtu, ka Viņš man dod mieru. Vispirms ar Viņu aprunājos, un tad Viņš man dod norādījumus darīt, un to es konkrēti jūtu.

Protams, tagad varētu arī daudz domāt, jo daudz pa šo laiku esmu ieguvis, pieredze ir kļuvusi bagātāka. Protams, daudz ko varēju vēl labāk izdarīt, bet esmu pateicīgs Dievam par šiem desmit gadiem, jo neuzskatu, ka tie ir zaudēti. Esmu arī pateicīgs Latvijai, jo Latvija bagātināja manu priesterības paaicinājumu.

- Liels paldies jums par sarunu. Lai Dieva žēlastība un svētība pavada jūs visus turpmākos kalpošanas gadus!

Sanita Zustere
/Vatikāna radio – Liepājā/