Pirmās dievišķās personas attēls ir radītā pasaule, tāpēc dabas skaistuma un noslēpumainības apbrīnošana atklāj mums visvareno Tēvu, debesu un zemes Radītāju. Mūžīgais Vārds “kļuva Miesa un dzīvoja starp mums.” (Jņ 1, 14) Jēzus no Nazaretes, kurš ar savu dzīvi sludināja Labo Vēsti par Dieva mīlestību pret grēcinieku. Svēto Garu, trešo dievišķo personu, šķiet ļoti grūti ietvert kādā attēlā. “Gars dveš, kur gribēdams, un tu dzirdi tā balsi, bet nezini, no kurienes tas nāk un kurp aiziet” (Jņ 3, 8) – saka Jēzus Nikodemam, attiecinot šos vārdus tieši uz Svēto Garu. Daži saka, ka Svētajam Garam nav sejas. Bet vai patiesi tas tā ir? Varbūt mums tomēr izdosies kaut kur to ieraudzīt? Par Svēto Trīsvienību mēs neko nevarētu zināt, ja pats Dievs neatklātos mums tāds, kāds Viņš ir. Vispilnīgāk Dievs kā Gars mums parādās Vasarsvētku notikumā. Kad Vasarsvētku dienā Jēzus mācekļi bija kopā Pēdējo Vakariņu telpā, “pēkšņi no debesīm atskanēja šalkoņa, it kā tuvojoties brāzmainam vējam, un piepildīja visu māju, kur viņi sēdēja. Un viņiem parādījās it kā ugunīgas mēles, kas sadalījās un nolaidās pār katru no viņiem. Un visi tika Svētā Gara piepildīti.” (Apd 2, 2-4) Piecdesmit dienas pēc Jēzus augšāmcelšanās mācekļi joprojām sēž aiz slēgtām durvīm Pēdējo Vakariņu telpā, baidīdamies no jūdiem un patiesībā nezinādami, ko darīt tālāk. Lai gan viņi jau ir saņēmuši Labo Vēsti par Jēzus uzvaru pār grēku un nāvi, taču pastāv briesmas, ka šī Vēsts paliks ne tikai aiz slēgtām durvīm, bet arī viņu aizslēgtajās sirdīs. Un šajā apjukuma brīdī pār apustuļiem nonāk Svētais Gars. Dzimst Baznīcas kopiena, jaunā tauta, kuras veidotājs ir Svētais Gars. Un šī kopiena kļūst par Svētā Gara seju, tā piedzīvo Svētā Gara klātbūtni, kura augļi ir “mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, augstsirdība, lēnprātība, uzticība, pieklājība, atturība, šķīstība.” (Gal 5, 22-23) Šie augļi kļūst redzami tikai kopienā. Neviens nevar mīlēt, būt iecietīgs, laipns, uzticīgs pats priekš sevis. Svētais Gars atklājās ne tik daudz vienā cilvēkā, cik konkrētās kopienās, kur jaunieši un sirmgalvji, bagāti un nabagi, izglītotie un neizglītotie, vīrieši un sievietes dzīvo savstarpējā mīlestībā un vienotībā. Jēzus lūdza Tēvu: “Lai viņi būtu pilnīgi vienoti, tā, ka pasaule atzītu, ka tu esi mani sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat kā mīlēji mani.” (Jņ 17, 23) Tātad Kristus mācekļu atšķirības zīme nav gavēnis, lūgšanas vai arī askētiska dzīve farizeju garā, bet vienotība un mīlestība Kristus garā. Ja pasaule šodien nepieņem Evaņģēliju, tad vispirms tāpēc, ka tā neredz kristiešu kopienās patiesas mīlestības un vienotības zīmju. Bet vienīgais pierādījums pasaulei, ka nāve tika uzvarēta, ir mīlestība krusta garā. Trešās tūkstošgades sākumā jau ir redzams, ka Baznīcas atdzimšana nav iespējama bez dažādām nelielām kopienām, kurās brāļi pulcējas nevis kopējo interešu vai dažādu morālo sistēmu vadīti, bet Dieva apsolījuma vārdā: “Es jūsos iedvesīšu jaunu garu, un izņemšu akmens sirdi no jūsu krūtīm un došu jums miesas sirdi.” (Ez 36, 26) Pēc Vatikāna II koncila Svētā Gara iedvesmotas radās daudzas dažādas kopienas: Neokatehumenālais ceļš, Emmanuel, Chemin Neuf, Effata, Fokolare, Klints utt. Interesanti, ka senatnē Baznīcas un sabiedrības krīzes posmos Dievs dāvāja svētos, kuri dibināja jaunus ordeņus un klosterus, kuriem nereti arī izdevās atrisināt Baznīcas aktuālās problēmas. Šodien dzimst un attīstās jaunas Baznīcas kopienas, kurās svarīgākā loma ir nevis priesteriem vai konsekrētām personām, bet gan lajiem. Mēs ceram, ka šīs jaunās kristiešu kopienas būs atbilde pasaulei, kura meklē patiesas mīlestības un vienotības zīmes, un - apzinoties to vai nē – bet meklē Svētā Gara seju. Karls Rāners kādreiz ir teicis, ka rītdienas kristietis būs mistiķis vai viņa vispār nebūs. Pārfrāzējot šo apgalvojumu varētu teikt, ka rītdienas kristietis būs kopienā vai viņa vispār nebūs. Lai nobriestu ticībā mums ir nepieciešama attiecīga vide, jeb kopiena, kurā varētu mācīties Kristus mīlestību un sludinātu to citiem. “Pēc tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība vienam pret otru.” (Jņ 13, 35) Padomāsim par savu garīgo dzīvi kopienas aspektā. Palūkosimies sev apkārt. Paskatīsimies, cik brīnišķīgas lietas notiek Baznīcā. Varbūt Dievs arī Tevi aicina uz kaut ko vairāk nekā būt par kārtīgu, bet nedaudz anonīmu “svētdienas” katoli. Bet varbūt Tu jau esi atradis kādu kopienu, kustību, attiecīgu vidi, kurā sāc labāk saprast sava kristīgā aicinājuma lielumu? Dārgie, dažādu kopienu brāļi! Sirsnīgi Jūs sveicu Baznīcas dzimšanas svētkos! Ticiet, ka Dieva žēlastība Jūs pavada un tāpēc drosmīgi nesiet Evaņģēlija gaismu kultūras un darba, ģimenes un visas sabiedrības pasaulē. Lai Svētais Gars šajos Vasarsvētkos ļauj Jums no jauna piedzīvot Viņa klātbūtni un atklāt Viņa seju Baznīcas kopienā! Priesteris Andris Ševels MIC,
Neokatehumenālā ceļa un kustības “Par dzīvību!” kapelāns |
