Šī ir tikai otrā apustuliskā vizīte, ko pāvests Benedikts XVI ir veicis kopš stāšanās amatā. Pirmā bija pāvesta dzimtenē Vācijā, svinot Pasaules Jauniešu dienas Ķelnē. Otrajā vizītē Benedikts XVI apmeklēja sava priekšgājēja, Jāņa Pāvila II, dzimteni - valsti ar spēcīgām katoliskām tradīcijām. Poļi mīļoto novadnieku nav aizmirsuši - jaunā pāvesta vizīte nemitīgi tiek salīdzināta ar Jāņa Pāvila II viesošanās reizēm. Pēc aculiecinieku stāstītā, toreiz ielas klājuši ziedi un svinīgos dievkalpojumus apmeklējis rekordliels ticīgo skaits. Kāds poļu žurnālists atzīst: „Protams, nav tas pats, kas poļu pāvests. Vecākā paaudze vairāk atceras Jāni Pāvilu II, bet jaunieši ļoti mīl Benediktu XVI!” Par spīti visam, Polijā arī tagadējā pāvesta sagaidīšana izvērtusies par nacionāliem svētkiem - piektdienā, 26. maijā daudzi cilvēki neatradās darbā, bet apmeklēja Benedikta XVI vadīto dievkalpojumu Pilsudska laukumā Varšavā, par spīti spēcīgajam lietum. Namu logi izgreznoti ar pāvesta attēliem, cilvēki māj ar karodziņiem balti sarkanajās Polijas un dzelteni baltajās Vatikāna krāsās. Ielās maršēja skautu vienības, kas iesaistītas kā brīvprātīgie palīgi - jaunieši dalīja informatīvos bukletus, rādīja ceļu dievkalpojumu apmeklētājiem un kopā ar policistiem ierobežoja cilvēku plūsmu. Ielās un pilsētas parkos redzami daudzi garīdznieki un klostermāsas, cilvēki dzied garīgas dziesmas. Katoliskajā Polija pavesta vizītes laikā veikalos nevar nopirkt alkoholu, tomēr kā kontrasts - kinoteātru sienas klāj milzīgi filmas „Da Vinči kods” plakāti. Pāvests Benedikts XVI vizītes laikā skar II Pasaules kara tēmu, kas Polijai un visai Austrumeiropai ir sāpīgs jautājums. Braucot savā baltajā auto pa Varšavas ielām, pāvests savā maršrutā iekļāvis divas pilsētai nozīmīgas vietas - pieminekli Geto varoņiem un pieminekli, veltītu uz Sibīriju deportētajiem poļiem. Tur viņš sveica gan cilvēkus, kas kara laikā glābuši ebrejus, gan tos, kuri cietuši no komunisma represijām. Vēlāk pāvests apciemoja arī bijušo koncentrācijas nometni Aušvicē, kur tikās ar vietējās ebreju kopienas pārstāvjiem. Poļi uzsver Benedikta XVI vācisko izcelsmi. Daudzi pāvesta kritiķi, redzot viņa aicinājumu izlīgt ar pagātni, piemin, ka Benedikts XVI jeb Jozefs Racingers bijis hitleriskās Vācijas jaunatnes organizācijas biedrs. Varšavā satiktā pana Zigmunda izjūtas ir citādas: „Man kā polim šī ir liela diena, īpaši tāpēc, ka atbraukušais pāvests ir vācietis. Līdz šim biju pazinis tikai vāciešu nesto ļaunumu, jo esmu piedzīvojis II Pasaules karu. Un nu uz Poliju atbraucis vācietis, kurš ir labs! Benedikts XVI ir gudrs vīrs, viņš un Jānis Pāvils II bija labi draugi.” 27. maijā Buloņas pļavā Krakovā pavestu sveikt bija sapulcējusies apmēram 700 000 jauniešu, kas pavadīja nakti zem klajas debess, lai otrā rītā piedalītos Pāvesta vadītajā Misē. No lielās skatuves citu viesu - lietuviešu, ukraiņu, krievu, baltkrievu - vidū tika sveikta arī svētceļnieku grupa no Latvijas. Latvieši, kurus vadīja Liepājas Dominikāņu klostera māsas, nebija kuplā skaitā, tikai 40 cilvēku, taču Polija viņus uzņēma sirsnīgi. Kādā mazākā pilsētiņā, Šļonskā, latvieši izkāpjot no autobusa, tika sagaidīti ar bērnu kora uzstāšanos, gardām vakariņām un dāvanām. Svētceļniecei Valentīnai vislabāk atmiņā palikusi tieši šī sagaidīšana un Polijas jaunieši: "Bērni dzied, piedalās dievkalpojumos - un tas šeit ir pašsaprotami! Arī jaunieši neož pēc alkohola, ka dažkārt svētkos Aglonā." Latviešu grupā bija pārstāvēti gan jaunieši, gan vecākā paaudze. Kundzes ceļa grūtības un grūstīšanos milzīgajā pūlī Buloņā pacieta tik pat varonīgi kā meitenes: "Ja esam izturējuši krievu laikus, vai tad šito neizturēsim!" Latvieši ar entuziasmu centās dziedāt līdzi poļu dziesmām, pūlī plīvoja arī Latvijas karogs. Tikšanās ar pāvestu īpaši patika jauniešiem, lai gan atskanēja sūdzības par organizētības trūkumu - pūļa kustība tik pat kā netika kontrolēta, arī apmešanās vietu uz lauka atrast bija grūti. Grupas autobusa šoferis Vitauts, kurš ikdienā ne pārāk aizraujas ar ticības lietām, atzina: "Organizācijas nebija, tomēr esmu pārsteigts! Ja cilvēku tā sagaida tauta, tad viņš kaut ko nozīmē! Pasākums ir izdevies." Dace Sarkane 
* * * Intervija ar Kasparu Īviņu, svētceļnieku no Liepājas grupas. - Kaspar, pastāsti kā Tu uzzināji par šo svētceļojumu? Par svētceļojumu uzzināju no saviem vecākiem, kuri bija nolēmuši doties svētceļojumā. Viņi savukārt to uzzināja no dominikāņu māsām, kas šo pasākumu rīkoja. Līdzi mums brauca trīs dominikāņu māsas – māsa Katrīna, māsa Emanuela un māsa Agnese, kuras arī bija atbildīgas par organizāciju. Vēlāk uzzināju, ka ceļojumā dodas arī mans draugs, kurš aicināja mani līdz, un nolēmu doties, izpētīju pasākumu programmu, tā man šķita saistoša, un nolēmu, ka došos. - Kāds bija jūsu ceļojuma mērķis? Ceļojuma mēŗkis, protams, pats galvenais būtu satikšanās ar pāvestu Benediktu XVI, līdz šim nebija gadījies pāvestu redzēt klātienē, tas noteikti bija kā pats svarīgākais. Otrs ir tas, ka vēlējos apskatīt Poliju. Polijā nebiju bijis. Vēlējos redzēt Poliju kā katolisku zemi, redzēt tās svētvietas, kurās nebiju bijis. Zinot to, ka Polija ir ļoti katoliska zeme, tās katedrāles un tās svētvietas ir ļoti iespaidīgas, un tur tiešam ir, ko redzēt. - Kādas svētvietas apmeklējāt? Izbraucām mēs trešdienas vakarā no Liepājas sv. Jāzepa katedrāles, ceturtdienas rītā bijām Žeļonkā pie dominikāņu māsām, kuras mūs pieņēma un piedāvāja mums brokastis. Tālāk devāmies uz Čenstohovu. Čenstohovā diemžēl bija maz laika apskatīt šo svētvietu, būtu gribējies mazliet ilgāk, un ceru, ka kādreiz varēšu tur atgriezties un apskatīt visu tur kārtīgāk. Pēc tam devāmies uz Ruda Šļonsku, kas bija dominikāņu māsas Katrīnas dzimtā draudze, kur mūs uzņēma, deva arī naktsmājas, uzņēma mūs tur ļoti laipni un viesmīlīgi. Pēc tam, nākamajā dienā, apmeklējām Aušvices koncentrācijas nometni, tur pavadījām lielu dienas daļu, bija ļoti interesanti, it kā biju par to dzirdējis, taču, redzot to klātienē, tas bija ļoti iepaidīgi, un vēlāk skatījāmies filmu par notikumiem tur. Gids mūs pavadīja vairāk kā četras stundas. Patiesībā arī tad neizdevās visu apskatīt, ko varēja tur apskatīt. Arī tur noteikti gribētu kādreiz atgriezties. Pēc tam jau bija Krakova. Krakovā apskatījām vairākas katedrāles, un setdienas dienā bija pāvesta tikšanās ar jauniešiem, un svētdien attiecīgi bija galvenā Mise, ko celebrēja pāvests Benedikts XVI. - Vai kaut kas īpašs, neparasts ir palicis no svētceļojuma prātā? Vari minēt kaut ko īpašu par pāvesta tikšanos ar jauniešiem? Pārsteidza tas, ka poļu zeme ir tik katoliska - tas varbūt nav tas īstais vārds, nu, es nebiju gaidījis tādu atsaucību no cilvēkiem, ka visur pāvests tiešām bija gaidīts. Cilvēku namu logos bija pāvesta bildes, visur bija Vatikāna karogi. Pat tādās vietās braucām ar autobus garām, kur desmitiem kilometru no vietas cilvēki ceļa malās ir salikuši karodziņus, bantītes, ka pāvests tur tik tiešām ir gaidīts, un tas liecina par to, kāda ir cilvēku attieksme tur, ka tur tiešām liela daļa cilvēku ir ticīgi. Tiešām Polija, kā katoliska zeme, mani pārsteidz, kaut arī pirms tam zināju, ka tā varētu būt, bet nedomāju, ka tik lielā mērā. Attiecībā uz tikšanos ar jauniešiem. Ļoti iespaidīgi noteikti no cilvēku apmeklētības viedokļa stadionā, nē tas pat šķiet bija laukums, jo pat stadionā neietilptu tik daudz cilvēku, cilvēku bija ļoti, ļoti daudz, tā, ka pat nevarēja pārredzēt. Pāvestu varēja redzēt tikai attāli, bet vienu momentu, kad viņš iebrauca, varēja viņu tā tuvāk redzēt. Ļoti uzrunāja pāvesta vēstījums jauniešiem. - Ko personīgu guvi no šī svētceļojuma? Personīgi, laikam jāpiemin tas, ka sākotnēji es to vairāk biju iztēlojies kā ekskursiju. Tagad, atgriežoties es varu pateikt, ka tas tiešām bija svētceļojums tiešā nozīmē. Divreiz esmu bijis svētceļojumā uz Aglonu, gājis ar kājām, varētu teikt, ka šeit bija visi tie paši kritēriji, kā jebkurā svētceļojumā, ko es esmu novērojis, kas ir. Noteikti bija tas emocionālais pārdzīvojums. Bija arī kaut kādas grūtības, problēmas, dažkārt arī mazliet kaut kādas nesaskaņas ar kādiem cilvēkiem un, kā vienmēr kāds cilvēks ar smagāku raksturu, kam arī vienmēr ir jābūt katrā svētceļojumā. Ļoti svarīgi man bija redzēt pāvestu, un tajā lielā mērā sajutu to baznīcas vienību, teiksim tā. Šeit, atrodoties uz vietas, mēs jūtamies tā paši par sevi, mums ir sava baznīca, vietas, kuras apmeklējam, bet, redzot pašu pāvestu, mēs apzināmies to, ka baznīca ir vienota, ka viņš ir kā Pētera pēctecis. Atgriežoties ir tāds pacilāts noskaņojums, tieši tāpāt kā pēc jebkura svētceļojuma vajadzētu tam būt. - Paldies par sarunu. Sanita Zustere
/Vatikāna Radio – Liepājā/ • Attēlu galerija •
(uzklikšķiniet, lai palielinātu)   
  
  
  
  
Foto: Ruta Ladusa (f 64)
Kaspars Īviņš |
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;){kind=link}