– Jāni, pastāsti, lūdzu, nedaudz par sevi. Es esmu dzimis Saldū pirms 24 gadiem 6 bērnu ģimenē. Mana ģimene nav īpaši katoliska, tāpēc katoliskā un reliģiskā dzīve man ir sākusies vēlāk, kad es dzīvoju Jūrmalā. Tur sāku iepazīties ar Baznīcu, ar tikumisko dzīvi, ar patiesību par Dievu un visu, kas skar Baznīcu. Tur es arī sāku kalpot pie altāra kā ministrants. Uz skolas beigām, kad lielākā daļa jauniešu sāk domāt par dzīves izvēli, arī es sāku domāt un izsvērt plusus un mīnusus un, kad pienāca brīdis izšķirties, nonācu seminārā. – Kā un kurā brīdī radās šī doma – kļūt par priesteri? Doma kļūt par priesteri patiesībā nepārtraukti gāja cauri manai dzīvei. Lai gan mana ģimene nav katoliska un īpaši reliģioza, tik un tā ir bijis kāds pamudinājums, kas man licis nepārtraukti domāt par priesterību. Varbūt kādā dzīves posmā esmu mazāk par to domājis, mazāk pievērsis tam uzmanību, varbūt citas intereses man parādījās un plāni kā lielākai daļai jauniešu par karjeru utt., bet tā konkrēti es varu pateikt, ka brīdī, kad es iegāju Baznīcā, es apzinājos, ka gribu būt priesteris. Toreiz man tas bija pats par sevi saprotams, lai gan tā tas nav, jo tā ir dāvana, kura varētu arī nebūt un noslēpums, kuru var arī nepieņemt. Es esmu pateicīgs par aicinājumu. – Kādas īpašības, tavuprāt, ir nepieciešamas, lai kļūtu par priesteri? Vispirms es gribētu akcentēt cilvēciskās īpašības, kas ir nepieciešamas, kontaktējoties ar cilvēkiem, jo caur šīm īpašībām Dievs mēģina uzrunāt otru cilvēku. Tas ir pirmām kārtām, varbūt pat pats svarīgākais. Tāpat ārkārtīgi svarīga ir (varbūt pat nevajag sadalīt, kuras ir svarīgākās) tikumiskā, reliģiozā izpratne un domāšana, lai varētu kalpot šai manis izvēlētā un citu jauniešu izvēlētajā ceļā. Neviens nav pilnīgs un tādēļ ir ļoti svarīgi censties augt, attīstīties, progresēt, pilnveidoties. Nedrīkst aizmirst, ka priesteris arī diakons ir Dieva kalps cilvēkiem un viņam ir sevi jāatdod Jēzum, lai cilvēki redzētu līdzību ar Jēzu. Un tas ir Mūža darbs. – Kādā veidā vēlies kalpot Dievam un cilvēkiem, ko tieši vēlies darīt? Tā vispārīgi varētu teikt, ka es vēlos kalpot. Tas, kādā veidā, tas jau patiesībā paliek Dieva ziņā. Viņš var aicināt vienā brīdī tā, otrā – citādi, jo mums Latvijā ir ļoti daudz iespēju kalpot cilvēkam, pat ļoti praktiskos veidos. Ejot pie slimniekiem, vai priecīgos, vai bēdīgos brīžos, tas ir, bērēs, laulībās vai kristībās. Tāpat arī bieži vien ir jārunā ar cilvēkiem, jādod tā izpratne par ticību, kas ir ticība, jo mūsdienās diemžēl šī izpratne zūd, vai arī tā it kā nolikta paralēli kaut kam. Ir ticība un ir vēl kāda izvēle, un tad cilvēks apjūk, un es gribētu vienkārši atklāt Dieva gribu un parādīt ceļu pie Dieva. Vienkārši, ja cilvēks ir vēlējies un grib to – kalpot Dievam, viņš to var darīt jebkādā veidā, bet ir jāapzinās, ka šis uzdevums var prasīt ļoti radikālus kalpošanas veidus. – Kāpēc, tavuprāt, tieši mūsdienās, kā tu uzsvēri, cilvēki ļoti bieži vien apjūk, nespēj izvēlēties, kurš ceļš ir pareizais, kur ir šī problēma? Milzīgi liela informācija tiek pasniegta cilvēkam pilnīgi bez kaut kādas kritiskas izvērtēšanas. Cilvēkam tiek dota šī informācija, bet viņš nav gatavs to uzņemt, informācijas daudzumā viņš vienkārši apjūk un nesaprot, kas notiek šajā brīdī. Zūd patiesība, zūd īstenības izpratne, zūd vērtības, pilnīgi viss pamazām relativizējas, un ar to cilvēks pamazām pazaudē sevi un līdz ar to sev apkārt esošos cilvēkus, kā arī vissvarīgāko - Dievu. – Kā pastāstīji, tava ģimene nav īpaši katoliska, un, protams, arī draugi ir dažādu izvēļu priekšā. Kā viņi uzņēma šo ziņu, ka tagad kļūsi par priesteri un šis ceļš, protams, būs grūts? Vai spēsi izturēt ar vai bez viņu atbalsta?  Ģimene, kad es pateicu, ka gribu iet uz semināru un kļūt par priesteri, man bija atbalsts. Jāsaka paldies Dievam, ir tā, ka ģimene jebkurā brīdī, vienmēr ir man blakus un mani atbalsta. Varbūt, jā, šķiet, ka tas ir muļķīgi, ko tu dari, varbūt negribētu, ka es to izvēlos, jo ir taču daudzas citas iespējas, bet, ja esmu to izvēlējies, viņi akceptē to un man palīdz iet manā ceļā. Tāpat daudzi jaunieši nevar īsti saprast, kāpēc vispār kādam tas būtu jādara, bet, ja tas ir draugs, viņš sapratīs, kaut vai tikai tik daudz vien, lai pieņemtu manu izvēli. Ja viņš ciena mani, viņš pieņems manu izvēli un arī būs blakus tad, kad tas ir nepieciešams. Protams, aicinājums ir grūts, bet tai pašā laikā netiek uzsvērts, cik tas patiesībā ir skaists. Jebkurš aicinājums ir grūts, aicinājums uz laulību, aicinājums uz priesterību, aicinājums uz mediķa, uz pedagoga profesiju utt., jebkurš aicinājums ir grūts, bet tas, kā mēs to izdzīvojam, tas atkal ir cits jautājums. Tas, kā mēs cenšamies to izdzīvot, kur mēs meklējam pamatu, kur mēs meklējam spēku, lai mēs varētu iet šo aicinājumu.
– Kur smelsies šo spēku, ejot savu izvēlēto ceļu? Es domāju, ka tas ir Dievs vispirmām kārtām. Tas ir primārais, kur es meklēšu šo pamatu, bet ārkārtīgi svarīga ir arī līdzcilvēku palīdzība, atbalsts. Pat ne tādā ziņā, ka tie cilvēki, kas ir blakus, bet cilvēki, kas man ir dārgi, tā apziņa, ka viņi ir manā pusē. Tas vien jau dod spēku, lai ietu uz priekšu. Tāpat spēks jāsmeļ arī, pēc manas nelielās pieredzītes, cilvēkos, kuriem es gribu kalpot. Tas dod jēgu manai kalpošanai un arī spēku to darīt. Visbeidzot es vēlos lūgt cilvēku lūgšanas par mani un visiem garīdzniekiem, kā arī par aicinājumiem uz priesterību un klosteru dzīvi. Un es apsolos lūgties par jums. – Paldies, Jāni, par sarunu. Sanita Zustere
/Vatikāna radio – Liepājā/ |
;)