Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Kas ir aizlūgšana par mirušajiem?
24.12.2004 pl. 19:00

Sagatavoja Pēteris Aglonietis OP

Grobiņas kat.baznīcas krusts

Šī lūgšana pastāv kopš Baznīcas sākuma, par ko liecina visvecākās Euharistiskās lūgšanas. Šajā rakstā gribam Jums pastāstīt par katoļu Baznīcas mācību: par vienu no svēto sadraudzības ticības patiesības elementiem, kas ir lūgšana par tiem, kas aizgājuši mūžībā un satiekas ar Dieva mīlestību.

Aizlūgšana par mirušajiem savā būtībā ir saistīta ar Dieva atklāto patiesību par šķīstītavu. Tie, kuri mirst žēlastībā un draudzībā ar Dievu, bet vēl nav pilnībā šķīstījušies, kaut arī ir pārliecināti par mūžīgo atpestīšanu, pēc nāves tiek pakļauti šķīstīšanai, lai iegūtu nepieciešamo svētumu dzīvei debesu svētlaimē. Mācību par šķīstītavu Baznīca pirmo reizi ir formulējusi Florences koncilā, bet tas ir papildināts Tridentes koncilā.  Svētais Gregors Lielais savā darbā "Dialogi" (4,39) raksta: "Attiecībā uz noteiktiem ikdienišķiem pārkāpumiem mums ir vajadzīga ticība tam, ka vēl pirms tiesas eksistē šķīstīšanas uguns, kā to saka Tas, kurš ir Patiesība. Viņš teica: “Ja kāds runās pret Svēto Garu, tam netiks piedots ne šajā, ne nākošajā pasaulē.” (Mt 12,32)  No tā varam secināt, ka daži grēki var būt piedoti šajā dzīvē, bet daži no tiem – pēcnāves dzīvē."

Šī mācība balstās arī paradumā lūgties par mirušajiem. Otrajā Makabiešu grāmatā (12,42-45) varam lasīt: "Savācis ziedojumu - divpadsmit tūkstošus sudraba drahmu, Jūda, Izraēļa valdnieks, sūtīja to uz Jeruzalemi, lai upurētu par mirušo grēkiem, jo viņš pareizi un dievbijīgi domāja par augšāmcelšanos. Ja viņš necerētu, ka kritušie celsies augšā, tad lūgties par mirušajiem būtu lieki un nevajadzīgi. Bet viņš uzskatīja, ka tie, kas miruši dievbijīgi, ir saņēmuši ļoti lielu žēlastību. Tātad svēta un derīga ir doma lūgties par mirušajiem, lai viņi tiktu atpestīti no grēkiem." Baznīca kopš tās pirmsākumiem atceras mirušos un velta viņiem palīdzību, īpaši - ar Euharistisko Upuri, lai pēc šķīstīšanās tie varētu svētlaimē skatīt Dievu. Baznīca iesaka praktizēt arī žēlsirdības dāvanu, atlaidu (soda piedošanas iegūšana) un gandarīšanas darbu veltīšanu par labu mirušajiem. Svētais Jānis Hrizostoms raksta: "Sniegsim viņiem palīdzību un atcerēsimies viņus. Ja  jau Ījāba dēli tika šķīstīti caur viņu tēva upuri, tad kāpēc jāšaubās, ka mūsu upuri par mirušajiem nesniegtu viņiem noteiktu palīdzību?  Nekavēsimies palīdzēt tiem, kas miruši, un veltīsim par viņiem mūsu lūgšanas."

Un tomēr, kā lai pilnīgāk uztveram atklāsmi par šķīstītavu? Lai Dieva žēlastība darbojas caur mūsu iztēli. Ja Debesis mēs iztēlotos kā milzīgu katedrāli, tad šķīstītavu varētu iedomāties kā savdabīgu ieroču telpu. Šķīstītava tad būtu tāda Debesu priekštelpa, kurā katrs mirušais atstātu savu bruņojumu, tas ir, visu to, ar ko virszemes dzīvē cilvēks pretojās Dieva mīlestībai. Taču nav iedomājams, ka Debesīs kāds varētu ieiet ar visu apbruņojumu. Labi, ka ir tāda vieta, kur var nolikt ieročus. Tā ir vieta, kur var atļaut sevi atbruņot.

Kā jau iepriekš tika minēts, Baznīca vienmēr ir ticējusi šķīstītavas eksistencei jeb - drīzāk - šķīstīšanas stāvoklim tiem, kuriem pēc nāves joprojām ir palicis dvēseles apbruņojums - daļēja pretošanās Dievam. Daudzie uzraksti Romas katakombās (pazemes kapsētās) liecina par to, ka Baznīca jau no pirmajiem kristietības gadsimtiem ar vislielāko cieņu pieminēja mirušos, kā arī lūgusies un gandarījusi viņu nodomā.  Makabiešu grāmatā tiek runāts par "pārlūguma upuri" (ja lasām oriģinālu: "samierināšanās upuri"), kuru salika Jūda – Izraēļa valdnieks. Šāds upura nosaukums var viegli mūs maldināt. Domājam, ja pieņemsim sodu un gandarīsim par grēkiem, tad Dievs atkal ar mums samierināsies. Kaut arī Sv. Rakstos ir vietas, kas pieļauj tādu skaidrojumu, tad tomēr ir skaidrs, ka Dievs tāds nevar būt. Dievam nekad nav vajadzīga samierināšanās. Viņš nekad nav uz mums sadusmojies. Viņš vienmēr ir Mīlestība, kas mūs apgaismo. Tieši mums pašiem ir nepieciešama samierināšanās ar Dievu. Kad pazudušais dēls atgriežas pie sava tēva, tad viņš nav spiests dot paskaidrojumus, tēvs viņu pieņemtu par dēlu, jo tēvs jau no paša sākuma ir gaidījis uz viņu un ilgojies pēc viņa.

Mēs bieži īstenību apgriežam otrādi. Mums šķiet, ka Dievs nerūpējas par mums. Bet patiesībā mēs paši neesam rūpējušies par Viņu. Ja Dievs nerūpētos par mums, tad nebūtu mūs radījis. Mūsu pašu eksistence vien ir pierādījums Dieva rūpēm par mums un liecina par to, ka tiekam mīlēti.

Katra cilvēka personīgais grēks ir ieinteresētības trūkums par Dievu un novēršanās no Viņa savā dzīvē. Nevis Dievs soda par grēku, bet gan pats grēks nosaka sev sodu. Dievs mums sevi dāvā par Tēvu, proti, par mūsu atbalstu. Ja mēs noraidām Dieva piedāvājumu, tad sākam baiļoties, un bailes mūs paņem savā varā.  Dievs mums sevi piedāvā par Brāli, upurē mums Dievišķo patiesību un jēgu, jo Viņš pats grib būt par mūsu dzīvību un dzīvi.  Ja sakām "nē" un Viņu neielūdzam savā dzīvē, tad pārdzīvojam vilšanos un paliekam tukši. Tad viss mūsu dzīvē kļūst bezjēdzīgs un miris. Caur savu Garu Dievs piedāvājas mūs iekšēji piepildīt un padarīt mūs par vienu lielu ģimeni. Ja negribam Viņu pieņemt, tad dzīvojam vientuļi un jūtamies izolēti. Tad varam jautāt: "Kurš kuru ir sodījis?"

Ja savā dzīvē mēs Dievam ļaujam ienākt tikai daļēji, tad arī satikšanās ar Viņu pēc mūsu nāves  nevarēs būt pilnībā priecīga. Kad uzlūkosim Dievu debesu gaismā, tad noteikti pamanīsim savu tumšo pusi. Tad būs sāpīgi redzēt tos ieročus un bruņas, kuras esam lietojuši cīņā pret Dievu.

Vārds "šķīstītava" var izraisīt mūsos domu par uguns jūru, kurā "nabaga dvēseles", gandara par saviem grēkiem."Šķīstītava" varbūt izsauc mūsos nepatīkamu sajūtu un gribas vājumu, tomēr šim vārdam varam piešķirt pozitīvu saturu. Uguns, kurā tiek "šķīstītas" dvēseles, ir Dieva mīlestības uguns. Šķīstītavas uguns ir pats Dievs, kurš ienāk cilvēkā un likvidē jebkādu pretošanos. Tas, ko Dievam neizdevās piepildīt cilvēka virszemes laikā, tagad var tikt paveikts, jo cilvēks vairs labprātīgi nepretojas Dievam. Tagad cilvēks ir pilnīgi pasīvs un pakļauts Dieva mīlestībai. Dvēseles šķīstītavā nav tikai "nožēlojamas nabadzības" stāvoklī, bet ir arī bagātas, jo dzīvo Dieva mīlestības vidū, paša tās karstumā.

Cik tā ir liela laime, ka eksistē šķīstītava!  Ko mēs darītu, ja tās nebūtu? Visiem tiem, kuri vēl nav pilnībā gatavi skatīt Dievu tūlīt pēc nāves, jo aiznes līdzi egoisma un sacelšanās akta atlikumu, šķīstītava ir neaptverama žēlastība. Tur dvēsele nonāk tieši Dieva mīlestības ugunī. Tur palikt ir sāpīgi, kamēr tiek sasniegta Dieva dāvātās dzīves virsotne, bet vienlaicīgi ir prieks par to, ka tiek pārdzīvota nocietinātās sirds pakāpeniskā atvēršanās uz Dievu un aizdegšanās ar Viņa mīlestības uguni.

Katrā Sv. Misē Baznīca lūdzas par saviem mirušajiem un sauc uz Dievu: "Kungs, uzlūko mūsu mirušos brāļus un māsas, kas ir aizgājuši no šīs pasaules ar cerību uz augšāmcelšanos, un parādi viņiem savu žēlsirdību. Ļauj viņiem skatīt Tavu gaismu!" Īpaši Visu svēto dienā Baznīca mūs aicina būt vienotiem ar tiem, kuri atrodas šķīstītavas ugunīs - Dieva mīlestības varā. Baznīca zina, ka mūsu lūgšanas un upuri var paātrināt mirušo šķīstīšanos, jo mūsu mīlestība var papildināt to, kā vēl pietrūkst viņu mīlestībā.

Ja uzskatāt to par kaut ko dīvainu, proti, ka mūsu mīlestība var dzēst otra cilvēka egoismu, tad tas nozīmē, ka neesam sapratuši mūsu savstarpējo iekšējo vienotību. Mēs visi veidojam vienu miesu, kurā visi orgāni un šūnas kalpo miesas labumam. Kad viens orgāns sabojājas, tad citi steidzas palīgā, lai kompensētu zaudējumus. Tāpat notiek arī Baznīcā. 

Pajautāsim sev, vai mums vajadzētu būt mazāk dedzīgiem, nekā mūsu miesas orgāniem un šūnām, palīdzot saviem brāļiem un māsām? Katoļu Baznīca par visiem mirušajiem sevišķi lūdzas 2. novembrī. Brāļi un māsas kristieši, lūgsim Dievu par mūsu mirušajiem šai dienā gan baznīcās, gan kapsētās un arī mājās.