- Vai jūs personīgi pazināt bīskapu Boļeslavu Sloskānu? Pirmo reizi viņu redzēju 1942. gada vasarā, kad viņš mani iestiprināja Viļānu baznīcā. Atceros, ka tad, kad viņš sprediķoja, stāvēju baznīcas pašā priekšā, kur ne vienmēr tik viegli varēja tikt, un domāju: „Ja es kļūšu par priesteri, tad arī tāpat sprediķošu.” 1948. gadā priesteris Bečs, kas aprūpēja Vācijas bēgļu nometnes, man piedāvāja braukt mācīties uz bīskapa Boļeslava Sloskāna semināru. Man palīdzēja uzrakstīt lūgumu, uz kuru bīskaps atbildēja, aicinot kārtot dokumentus. Rakstīju arī to, ka man nav naudas, lai nokļūtu līdz Beļģijai, uz ko saņēmu bīskapa apstiprinājumu, ka ceļu viņš samaksās. Uz Beļģiju tajā laikā lielākoties brauca tikai ogļrači, un mana mamma uztraucās par to, ka mani turp nosūtīšot, bet nekas tāds nenotika. Nelaime bija tā, ka nerunāju franciski, tādēļ sazinājos tikai ar žestiem, bet beigās atrados pie bīskapa Sloskāna durvīm. Tajā laikā vēl nebiju beidzis vidusskolu, jo kara dēļ, izglītošanās bija aizkavējusies. Pirmais, ko bīskaps Sloskāns man uzdeva, bija mācīties valodu, un viņš pats bija mans skolotājs. Biju tādā situācijā kā kaķis, kurš iemests ūdenī un kuram jāizpeld malā. Tā mācījos visu vasaru. Kādu dienu B. Sloskāns teica: „Gramatika ir izņemta, nu jau franču valodu tu proti, labāk par mani, tādēļ valodas studijas pārtrauksim. Tev jādodas uz mazo semināru.” 1949.gada rudenī bīskaps mani, tā kā tēvs dēlu, aizveda uz mazo semināru St. Trondas pilsētā, kas atradās 50 km no Luvenas. Tā es tur uzsāku savas studijas. Mani nenobaidīja tas, ka līdz brīdim, kad mani iesvētīs par priesteri, būs jāmācās kādi 10 gadi, saglabāju paļāvību uz Dievu. Mazo semināru pabeidzu 1953. gadā. Bīskaps teica: „Tu gudri māki runāt, tāpēc tev jāmācās filozofijas fakultātē.” Nākamā mācību iestāde bija Luvenas universitāte, kurā apmeklēju lekcijas, bet dzīvoju seminārā. Studijas pabeidzu ar licenciāta grādu, nokārtoju arī visus eksāmenus doktora grādam, bet pietrūka laika uzrakstīt doktora darbu, jo bija jāsāk teoloģijas studijas. Bīskaps jautāja, lai izvēlos, kur studēt – Austrijā vai Romā, bet man šķiet, ka viņš jau bija to nolēmis. 1957. gadā braucu studēt uz Austriju, Insbruku. 1959. gadā mani iesvētīja par diakonu, bet 1960. gadā par priesteri mani iesvētīja pats bīskaps Sloskāns Luvenā, Beļģijā. Primīcijas Sv. Misi svinēju Ņujorkā, jo mani vecāki bija pārcēlušies dzīvot tur. - Kāds bija bīskaps Sloskāns kā garīgais tēvs? Vispirms viņš bija vienmēr pieejams. Parasti, kad braucu brīvdienās, mēģināju viņu sastapt. Man nekad neradās iespaids, ka viņš būtu aizņemts vēl kaut kur citur. Garīgos jautājumos vienmēr ļoti atbalstīja un sekoja līdzi. Viņš uzskatīja, ka ir jāaug Dieva mīlestībā, kalpošanā, jāsatiek ar citiem cilvēkiem. B. Sloskāns atbalstīja to, ka katram semināristam bija kāda ģimene, kas par mums rūpējās, jo saprata, ka jauniem semināristiem ir nepieciešama ģimenes gaisotne, kur viņi pilnvērtīgi varētu augt ne tikai garīgi, bet arī cilvēciski. Viņa uzskats par studijām bija tāds, ka jābūt centīgam un izglītotam. Viņš necieta slinkus semināristus. Dievs katram ir devis savu dāvanu, un tā ir jāizmanto pilnīgi. Jāsaka, ka kā teologs viņš varbūt nebija tik stiprs, bet ļoti labs kā garīgais tēvs. Tā kā manas studijas bija garas, tad B. Sloskāns aicināja mani salikt šķīstības solījumu, kuru pats uzrakstīju, un bīskaps to pārlasīja. Solījumu atjaunoju ik pēc gada Dieva priekšā pie tabernākula, līdzīgi kā to dara mūki. Sarunās bīskaps nekad nerāja, bet skaidrā valodā norādīja uz to, kas bijis nepareizi, kas trūcis, ko vēl gribētu no manis sagaidīt. Nākamajā reizē pārrunājām – kāds bijis progress. Tā bija mīlestības metode, ar kādu viņš audzināja semināristus, vienmēr ņēma vērā katra spējas. - Kādas bija jūsu personīgās attiecības ar bīskapu Sloskānu? Biju jaunākais, citi bija krietni vecāki par mani, bet mēs visi ļoti cits citu atbalstījām. Tas nebija tikai tāpēc, ka bīskaps Sloskāns izrādīja pret mums tādu mīlestību, bet arī tāpēc, ka atradāmies svešā zemē. Tuvība ar bīskapu Sloskānu kā apustuļu pēcteci, kā autoritāti, pazīstot viņu ļoti personīgi, man palīdzēja nebaidīties no citām autoritātēm, saprast, ka varu būt viņam ļoti tuvu, bet to neizmantot savtīgi. Mēs katrs jutām, ka viņš ir tikai mūsu dēļ. Viņa personīgās rūpes un attiecības ar katru no mums bija kā paraugs man kā priesterim un vēlāk arī kā bīskapam. - Par kādām tēmām bija bīskapa Sloskāna lasītās konferences? Kad brīvdienās satikāmies, tas parasti notika kādā bīskapa sarūpētā klosterī, kur viņš ar mums dalījās savā garīgajā bagāžā, arī latviskajā tonī. B. Sloskāna sniegtās konferences pārsvarā bija par Dieva mīlestību. Tas, ko viņš teica, nebija tik svarīgi, cik tas – kā viņš to darīja. Mēs visi apjautām, ka neatrodamies vienkārša cilvēka priekšā, bet cilvēka priekšā, kurš ir apliecinājis savu mīlestību uz Dievu un to atzinis, ejot cauri ciešanām Sibīrijā. Cietumus, kuros bija bijis, viņš sauca par piecu zvaigžņu viesnīcām, un nekad no viņa nedzirdējām aizvainojumu vai pārmetumu par tur pavadīto laiku. Vienu gan viņš mums vienmēr atgādināja, ka mums būs jāatgriežas Latvijā un jāpalīdz Latvijas Baznīcai. 50., 60. gados tas šķita neiespējami, bet bīskapam bija pārliecība, ka mēs atgriezīsimies. Latvijā atgriezāmies trīs jaunākie – bīskaps Brumanis, monsinjors Smelters un es. Otra tēma bija kalpošana Baznīcā. Bīskaps uzskatīja, ka labi mācīties un būt centīgam nozīmē kalpot Baznīcā jau tagad, nevis tikai tad, kad kļūsim par priesteriem. Sentire cum Ecclesia – dzīvot kopā ar Baznīcu. Jūs apgūstat zināšanas ne lai mācītu savus uzskatus, bet pirmām kārtām, lai zinātu Baznīcas mācību un mācītu Kristus dibinātās Baznīcas vārdā, teica bīskaps B. Sloskāns. B. Sloskāns mani ļoti stingri eksaminēja Svētās Mises svinēšanā pirms tiku iesvētīts par priesteri. Man viņa priekšā divas, trīs reizes bija jānotur tukšā Mise. No bīskapa mācījos to, ka priestera kustībām pie altāra, visai kopējai ķermeņa darbībai ir jābūt plūstošai. B. Sloskāns uzsvēra, ka katrs rituāls Svētās Mises laikā ir ļoti svarīgs un jāizpilda bez steigas, jo pats Kristus ir mūsu vidū. Tie, kuri iepriekš bija iesvētīti par priesteriem, cits citam arī bija kā piemēri. Bīskapam Svētā Mise nozīmēja Kristus upuri – Hostia pro fratribus. - Kādi, jūsuprāt, bija bīskapa Sloskāna vislielākie tikumi? Man šķiet, ka viņa vislielākais tikums bija šķīstība. To ļoti labi varēja redzēt viņa skaidrajās acīs, kurās ieskatoties, bija sajūta, ka tās nebeidzas. B. Sloskāns arī bieži savos sprediķos runāja par šķīstības tikumu, par sevis uzupurēšanu Dieva un Baznīcas labā, nemeklējot savu labumu. Bīskapa devīze – Hostia pro fratribus – upuris par brāļiem, izteica tieši to, ko viņš savā dzīvē praktizēja. Viņš bija redzējis cietuma un nebrīves nežēlību, dzīvojis trimdā, bet viņš visu pieņēma kā Dieva gribu. Caur bīskapu Sloskānu mēs mācījāmies mīlēt Baznīcu, pāvestu, priesterus, kā arī paklausību Baznīcas autoritātēm. Lai būtu par trimdas bīskapu, kuram nebija savas diecēzes, lai gan cilvēki viņu respektēja, bija vajadzīga liela pazemība. Viņam tā likās ļoti dabiska. Viņš uzsvēra arī labās manieres pie galda, šajās lietās bīskaps aizrādīja ļoti smalkjūtīgi. Priesterim, atrodoties dažādās vidēs, ir jāprot tām piemēroties. Bīskaps teica, ka atrašanās pie galda atgādina Pēdējo Vakariņu galdu un tāpēc arī pie galda ir jāprot uzvesties ar cieņu. Tāpat lielu godbijību B. Sloskāns izrādīja pret maizi, ēdienu, jo izsūtījumā viņš bija dzīvojis trūkumā, badā. - Vai bīskaps Sloskāns kādreiz runāja par saviem mocītājiem? Mēs mēģinājām viņu izprovocēt uz šādām sarunām, bet viņš to nedarīja labprāt. Mums bija pārliecība, ka viņš bija piedevis saviem mocītājiem un šis mocību laiks ir bijis kā sagatavošanās šodienai. Ar tādu pašu sapratni centāmies dzīvot arī mēs – grūtie laiki mūs sagatavo turpmākajam, un bēdas paver ceļu uz nākotni. B. Sloskāns mums bieži atgādināja par kādu jezuītu, kurš ticis norīkots draudzē, un viņa priekšnieks, ieejot šajā ciematā, viņam licis pa priekšu dzīt cūku līdz draudzes baznīcai. Ja viņš to varēs izdarīt, tad būs labs gans savai draudzei. Es domāju, ka tas norāda – lai kļūtu par ganu, jāprot ganīt arī cūkas. - Kādus svētos B. Sloskāns godināja, mīlēja? Noteikti svētā Terēze no Bērna Jēzus, kura bija viņu stiprinājusi un kuras garīgā dzīve bīskapam bija sirdij tuva. To viņš parādīja arī, izdodot sv. Terēzes grāmatu „Kādas dvēseles stāsts” latviešu valodā un pēc atgriešanās no apcietinājuma apmeklējot Lizjē – viņas dzīves vietu. Šī grāmata ir palīdzējusi latviešu tautai augt dievbijībā. - Bīskaps bija kopā ne tikai ar semināristiem, bet arī ar lajiem. Ko viņš deva viņiem? Mēs, semināristi, domājām, ka esam tie izredzētie, kā Jēzus apustuļi, bet B. Sloskāns nodarbojās arī ar laju izglītošanu, palīdzot viņiem studijās Luvenas universitātē. Bieži starp šiem cilvēkiem vēlāk veidojās kristīgās ģimenes, viena no tādām ir Jerumaņu ģimene. Bīskapa darba lauks nenoslēdzās tikai ar semināristiem, viņš palīdzēja lajiem iesaistīties profesionālā darbībā, viņš redzēja, ka Latvijai būs nepieciešami šādi speciālisti, kuri ar savu profesiju var sludināt arī savu kristīgo stāju. Tāpēc arī bīskaps atbalstīja studentu un akadēmiķu apvienību „Dzintars”, jo studentiem ir nepieciešams savstarpējs atbalsts, tāpat arī priesteriem, lai nezaudētu entuziasmu un kalpošanas garu. - Vai Boļeslavs Sloskāns jums palīdz dzīvot kā bīskapam? Bīskaps B. Sloskāns paturēja savu hierarhijas saikni ar Baltkrieviju, arī tur nedzīvojot, viņš lūdzās par savu diecēzi. Es pie sevis domāju, ja bīskaps B. Sloskāns varēja izturēt lielo nežēlību Sibīrijā, tad man kā bīskapam Latvijā uzsākt vadīt jauno Jelgavas diecēzi nebija jābaidās. Dažreiz man gadās tā, ka problēmas liekas tik nepārvaramas, un vairs nezinu, ko iesākt, tad vēršos pie bīskapa B. Sloskāna, apskatu kādu viņa fotogrāfiju un tad man paliek vieglāk. Domāju, ka B. Sloskāna iecelšana svētīgo kārtā var palīdzēt mums visiem tiekties uz svētumu, kalpojot un uzupurējot visu Kristus mīlestībā. Bīskaps vienmēr teica – mocītāju priekšā nevajag baidīties, Kristus pats jūs stiprinās. Bīskaps Sloskāns ir atzīts par godināmo savas varonības dēļ, bet varonība nenāk no bravūras – kliedzot un sitot ar dūri, tā ir gara varonība un tādu var dot tikai Svētais Gars. Tieši šāda varonība ir nepieciešama mūsdienu pasaulē, kur ļaunums tik atklāti izpaužas daudzās dzīves jomās. Vasarsvētki ir gara varonības svētki! - Foto: Boļeslavs Sloskāns ar semināristu Antonu Justu 1956. gadā Beļģijā.
Intervēja Garīgā semināra 5. kursa students Andris Vasiļevskis "Nāc" Nr. 32 |