Dievs radīja cilvēku kā savu bērnu, pēc sava attēla un līdzības. Viņš apveltīja mūs ar prātu, bet atstāja brīvo gribu. Un — svarīgākais — dāvāja mums mīlošu sirdi. Dievs mani pazina, pirms tika radīts visums, pirms tika radīts cilvēks. Pirmajam cilvēkam Viņš deva otru cilvēku, lai mēs apdzīvotu zemi un pārvaldītu pasauli. Lai nedomātu tikai paši par sevi un spētu mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Savā gudrībā un mīlestībā Dievs radīja eņģeļus, lai tie palīdzētu cilvēkam veikt dzīves ceļu. Visbeidzot Viņš atdeva savu vienīgo Dēlu, lai atklātu cilvēkam savu Mīlestību. Vienīgi šī Mīlestība dziedinās ievainotu sirdi, piecels pakritušo, stiprinās pagurušo un iepriecinās noskumušo. Savā Mīlestībā Tēvs pacels noklīdušo un ievainoto. Viņš pats iepriecinās un dziedinās tavu dvēseli, lai caur Viņa Dēla nāvi un augšāmcelšanos tu iemantotu mūžīgo dzīvi. Cilvēk, kā vēl tev trūkst? Kur vēl tu meklē savu piepildījumu un mieru? Vai labais Dievs nav bagātīgi tevi apdāvinājis? Kāpēc mēs esam norūpējušies, kad savā ikdienas dzīves ceļā sastopamies ar ciešanām un grūtībām? Pats Dieva Dēls pavada mūs šīs zemes gaitās. Vēl vairāk! Viņš pirmais sastopas ar briesmām, atrodoties laivas galā. Pirms nekā mēs lūdzam, Viņš zina, kas mums būs vajadzīgs. Tāpēc vienīgais, ko Kristus gaida, ir paļāvības un pateicības pilna lūgšana. Piemēram, lūgšana, ko Viņš mācīja saviem sekotājiem. "Tēvs mūsu, [..] svētīts lai top Tavs Vārds, [..] Tavs prāts lai notiek!" (Mt 6, 9-10) Bet lūgšanas vietā mācekļi Kristu modina: "Mācītāj, vai Tev nerūp?" Tas ir pārmetums Dieva Dēlam. Jā. Mēs arī bieži uzbrūkam savam tuvākajam, lai viņu "modinātu". Nosodām, pamācām, audzinām,... bet vai Kristus to no mums vēlas? Varbūt, nosodot citus, mēs cenšamies noslēpt savus trūkumus un vājības? Vai arī bailes? Pamēģināsim uzlūkot Kristu, pirms Viņu uzrunāt. Padomāsim, kāpēc Jēzus briesmu brīdī mierīgi gulēja. Pirms došanās ceļā Jēzus visu dienu sludināja Dieva valstības noslēpumus. Stāstīja līdzības, skaidroja tās. Starp klausītājiem bija dažādi ļaudis. Vieni meklēja patiesību, citi — kā Viņu apsūdzēt. Iespējams, vakarpusē Jēzus cilvēciskie spēki bija izsmelti. Bet laiva bija vienīgā vieta, kur atpūsties un uzkrāt jaunus spēkus nākamajai dienai. Varbūt tā ir pilnīga paļāvība uz Dievu? Kāpēc velti uztraukties, ja pat mats bez Dieva ziņas nenokrīt? Ja ticam, ka Dievs ir uzticīgs un mīl mūs, tad Viņš rūpēsies arī par mūsu ikdienu. Ja mēs ļausim Dieva plānam ienākt mūsu dzīvē, kas varēs mums kaitēt? Šo Dieva plānu, Viņa gribu, varam atklāt caur uzticīgu lūgšanu. No Svētajiem Rakstiem mēs zinām, ka naktīs Jēzus bieži mēdza lūgties. Viņš pieņēma Tēva gribu un iemantoja mieru savā sirdī. Bet varbūt Jēzus vēlējās ko atklāt saviem mācekļiem? Nereti dzīves situācijas iemāca vairāk kā daudzi pamācoši sprediķi. Tikai caur grūtībām un ciešanām mēs redzam, kāds patiesībā ir cilvēks. Atklājot savus trūkumus un vājības, cilvēks nonāk izvēles priekšā — ļauties izmisumam vai uzticēties Dievam. Arī apustulis Pāvils lūdza Kungu atbrīvot viņu no ciešanām. Bet Kungs viņam atbildēja: "Tev pietiek Manas žēlastības, jo spēks nespēkā kļūst pilnīgs." (2 Kor 12, 9) "Tāpēc es labprāt dižošos savā nespēkā, lai Kristus spēks mājotu manī," saka Pāvils. Tātad — ne mans spēks, bet Kristus spēks lai atklājas pasaulē! Ne caur mūsu gudrību vai centību, bet caur grūtībām un nabadzību atmirdzēs Dieva godība. Viss, kas no mums tiek prasīts, ir ar paļāvību doties pretī jaunam rītam. Būt pacietīgiem bēdās un pastāvīgiem lūgšanā, lai sasniegtu cerību piepildījumu. Amen. Diakons (tagad priesteris) Ingars Stepkāns
"Mieram tuvu" 2006. g. jūnijs
Foto: catholicculture.org | 
