Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Svētrunas

Pāvesta Benedikta XVI katehēze: apustulis Jānis – mīlestības skolotājs
08.07.2006 pl. 11:44

Pāvesta Benedikta XVI teikto katehēžu sērijā par apustuļu personībām šoreiz kārta bija apustulim Jānim. Viņš atgādināja, ka Jānis ir Zebedeja dēls un Jēkaba brālis. Viņa vārds ir tipiski ebrejisks un nozīmē „Kungs ir izrādījis žēlastību”. Jānis kārtoja tīklus Tiberiādes ezera krastā, kad Jēzus viņu sauca kopā ar viņa brāli.

Jānis vienmēr ir nelielajā grupiņā, ko Jēzus aicina sev līdzi noteiktās situācijās. Viņš ir kopā ar Pēteri un Jēkabu, kad Jēzus Kafarnaumā ienāk Pētera mājās, lai dziedinātu viņa sievasmāti. Ar citiem diviem apustuļiem viņš seko Jēzum arī uz Jaira mājām, kur tiek atdzīvināta Jaira meitiņa. Tāpat viņš seko Jēzum Tabora kalnā, kur kļūst par liecinieku Viņa pārveidošanās notikumam. Jānis Mācītājam ir klāt arī Olīvdārzā, kad Viņš saka runu par Jeruzalemes izpostīšanu, un visbeidzot, apustulis ir klāt Jēzum Ģetzemanes dārzā, pirms Viņš nošķiras no visiem, lai, tuvojoties savām ciešanām, lūgtu Tēvu. Neilgi pirms Lieldienām, kad Jēzus izvēlas divus mācekļus, lai tos sūtītu sagatavot vietu Vakarēdienam, viens no šiem mācekļiem ir Jānis, otrs Pēteris.

Jāņa ievērojamā vieta divpadsmit apustuļu vidū zināmā veidā dara saprotamu viņa mātes iniciatīvu: kādu dienu viņa tuvojās Jēzum, lūdzot, lai divi viņas dēli – Jānis un Jēkabs varētu sēdēt līdzās Viņam Viņa valstībā. Jēzus atbildēja sievietei ar pretjautājumu. Viņš jautāja, vai viņas dēli būtu gatavi dzert no tā paša kausa, no kura Viņš. Pāvests paskaidroja, ka nolūks, kas slēpās šais vārdos, bija atvērt abu mācekļu acis, iepazīstināt viņus ar Viņa personas noslēpumu un norādīt uz nākotnes aicinājumu būt par Viņa lieciniekiem līdz pat visaugstākajam – asiņu upurim. Nedaudz vēlāk Jēzus precizēja, ka Viņš nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu citiem un atdotu savu dzīvību par daudziem (sal. Mt 20, 28).
 
Dienās, kas sekoja pēc augšāmcelšanās, „Zebedeja dēlus” kopā ar Pēteri un dažiem citiem mācekļiem sastopam pēc nakts, kas pavadīta neveiksmīgā zvejā, kurai pēc brīnumainas Jēzus iejaukšanās, seko brīnišķīgs loms. „Māceklis, kuru Jēzus mīlēja” tad pirmais atzīst Kungu un pavēstī par to Pēterim (sal. 21, 1-13).
 
Pāvests atgādināja arī, ka Jeruzalemes Baznīcas iekšienē Jānim piederēja īpaša loma pirmās kristiešu kopienas vadīšanā. Pāvils viņu ierindo to vidū, ko nosauc par šīs kopienas „kolonnām”. Apustuļu darbos ar Jāni tiekam iepazīstināti brīdī, kad viņš kopā ar Pēteri iet lūgties uz svētnīcu, vai parādās sinedrija priekšā, lai apliecinātu savu ticību Jēzum Kristum. Kopā ar Pēteri Jānis tiek sūtīts uz Samariju, lai lūgtu Dievu par tiem, kas pieņēmuši Evaņģēliju, saņemtu arī Svēto Garu. Taču īpaša nozīme ir tam, ko Jānis kopā ar Pēteri saka sinedrija priekšā: „mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši”. „Tieši šī atklātība, apliecinot savu ticību, kalpo par piemēru un aicinājumu visiem kristiešiem, lai tie būtu gatavi stingri un noteikti apliecināt nesagraujamo piederību Kristum, ticību nostādot augstāk par jebkuru aprēķinu un cilvēcisko interesi,” uzsvēra pāvests.
 
Saskaņā ar tradīciju, Jānis ir „mīļotais māceklis”, kurš Ceturtajā Evaņģēlijā pieglauž galvu Kunga krūtīm Pēdējo Vakariņu laikā; kurš atrodas krusta pakājē kopā ar Jēzus Māti; kurš liecina gan par tukšo kapu, gan par Augšāmcēlušā klātbūtni. Zinām, ka par šo identifikāciju mūsdienās diskutē Svēto Rakstu pētnieki, daži no kuriem viņā saskata vienkārši Jēzus mācekļa prototipu. Pāvests aicināja atstāt šo jautājumu ekzeģētu ziņā, bet pats rosināja visus ticīgos pieņemt nozīmīgu mācību. Viņš teica: „Kungs vēlas katru no mums darīt par mācekli, kurš dzīvo personīgās draudzības attiecībās ar Viņu. Lai to īstenotu, nepietiek Viņam sekot un klausīties Viņu ārēji; ir nepieciešams arī dzīvot ar Viņu un tā kā Viņš. Tas ir iespējams vienīgi lielas tuvības attiecībās, ko caurstrāvo pilnīgas uzticības siltums. Tas ir tas, kas notiek starp draugiem. Tāpēc Jēzus kādu dienu teica: „Nevienam nav lielākas mīlestības kā atdot dzīvību par draugiem… Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nezina, ko viņa kungs dara; bet Es jūs saucu par draugiem, jo visu, ko dzirdēju no sava Tēva, es jums pasludināju.”( 15,13.15).”
 
Apokrifos Jāņa darbi apustulis tiek stādīts priekšā nevis kā kristīgo kopienu dibinātājs, nedz arī kā jau izveidoto kopienu vadītājs, bet gan kā nemitīgs ceļinieks, kā ticības apliecinātājs tiekoties ar „dvēselēm, kas spēj cerēt un būt pestītas”. Visu Jāņa rīcību vada paradoksāls mērķis – darīt redzamu neredzamo. Austrumu Baznīca viņu dēvē par Teologu, par tādu, kas saprotamā valodā spēj runāt par dievišķām lietām, atklājot pieeju Dievam caur piederību Jēzum.
 
Pāvests pastāstīja, ka apustuļa Jāņa kults nostiprinājās sākot no Efezas pilsētas, kur, saskaņā ar senu tradīciju, viņš ilgu laiku darbojās un kur, sasniedzis sirmu vecumu, nomira imperatora Trajana valdīšanas laikā. Efezā, VI gadsimtā imperators Justinians viņa godam lika uzbūvēt lielu baziliku, par kuru joprojām atgādina varenu drupu paliekas. Apustulis Jānis tika un joprojām tiek visvairāk godināts tieši Austrumos. Bizantiešu ikonogrāfijā viņš bieži tiek attēlots lielā vecumā. Saskaņā ar tradīciju, viņš nomira intensīvas kontemplācijas brīdī un viņa sejā bijis lasāms aicinājums uz klusumu.
 
Pāvests piebilda: „Patiešām, bez attiecīgas noskaņošanās, nav iespējams tuvināties Dieva augstākajam noslēpumam un Viņa atklāsmei. Ar to izskaidrojams arī, kāpēc pirms vairākiem gadiem Konstantinopoles ekumeniskais patriarhs Atenagors, ko savulaik, neaizmirstamajā tikšanās brīdī apskāva pāvests Pāvils VI, mēdza atkārtot: „Jānis ir mūsu visaugstākā garīguma pamatā. Tāpat kā viņš, „klusie” pazīst noslēpuma pilno siržu apmaiņu, viņi aicina Jāņa aizbildniecību un viņu sirdīs aizdegas liesma”.
 
Kathēzes noslēgumā pāvests lūdzās, lai Kungs mums palīdz kļūt par Jāņa skolēniem un mācīties no viņa lielo mīlestības mācību, lai mēs justos Kristus mīlēti „līdz pat beigām” ( 13,1) un lai mēs spētu pavadīt savu dzīvi, liecinot par Viņu.